Ikšķiles almanahs

Ziņas par autoriem

Muntis Auns

Jānis Dubrovskis

Jānis Hartmanis

Ēriks Jēkabsons

Guntis Kalme

Visvaldis Reimanis

Roberts Spirģis

Aija Taimiņa

Dagmāra Villeruša

Vaida Villeruša

Anna Zariņa

Gunita Zariņa

Kaspars Zellis

Guntis Zemītis

vēstures doktors, LU Latvijas vēstures institūts

(1927–1999)

novadpētnieks

vēstures doktors, Latvijas Universitāte teoloģijas doktors, Lutera akadēmija

pensionārs

vēstures doktors, LU Latvijas vēstures institūts

LU doktorante, LU Akadēmiskā bibliotēka

mākslas maģistre

(1930–2009)

vēstures doktore

vēstures doktore, LU Latvijas vēstures institūts

vēstures doktors, Latvijas Universitāte

vēstures doktors, LU Latvijas vēstures institūts

Ikšķiles almanahs4. laidiens

Ikšķile, 2012

UDK 94(474.3)+908(474.3) (082)

Pateicamies par atbalstu:

Valsts kultūrkapitāla fondam

Daugavas muzejamGunāram Bindem

Sastādītājs un atbildīgais redaktors Valdis VillerušsMākslinieks Valdis VillerušsLiterārā redaktore un korektore Ināra StašulāneDatoraplauzējs Gatis Greibers

Attēls uz vāka – J. K. Broce. Kolāžas tehnikā darinātas Ikšķiles kartes fragments. 1786. gads

Attēls titullapā – Daugavas lībiešu piekariņš. 14. gadsimts

© Valdis Villerušs, mākslinieciskā apdare, 2012© Ikšķiles novada pašvaldība, izdevums, 2012

ISBN 978-9984-49-709-9

Grāmata iespiesta tipogrāfi jā “Apgāds Mantojums”

Saturs

Priekšvārds 7

2. Ikšķiles vēsturei veltītā zinātniskā konference 8

Livonijas Indriķa hronikas vēstures teoloģijas shēma 9

Lībiešu augu ornaments – dekors vai kristietības simbolika? 43

Bērni Daugavas lībiešu 10.–13. gadsimta sabiedrībā 79

Izmaiņas lībiešu dzīvesvietu izvietojumā Ikšķiles apkārtnē 13.–15. gadsimtā 89

Ikšķiles novada apdzīvotība 17. gadsimtā 101

Pirmā šejienes antikvitāte – bīskapa Meinarda monuments, Broce un Rīgas rāte 18. gadsimta izskaņā 109

Ikšķiles pagasta vēsture 19.–20. gadsimtā: izpētes iespējas Latvijas Valsts vēstures arhīvā 125

Ikšķilietis Jānis Sudrabs – augļkopības zinātnes pamatlicējs Latvijā 137

Par atmiņām 148

... tas bija kā pēkšņi izšauta briesmu raķete 149

1944. gads Ikšķilē 179

Atskatoties uz bijušo... 183

Valdis Villerušs

Guntis Kalme

Roberts Spirģis

Anna Zariņa,Gunita Zariņa

Guntis Zemītis

Muntis Auns

Aija Taimiņa

Ēriks Jēkabsons

Dagmāra Villeruša,Jānis Hartmanis

Kaspars Zellis

Vaida Villeruša

Visvaldis Reimanis

Jānis Dubrovskis

7

Ikšķiles novada pašvaldība ar periodiskā rakstu krājuma Ikšķiles almanahs 4. laidienu turpina realizēt ilgtermiņa programmu, kas 2005. gadā sākās un turpinās ar Valsts kultūrkapitāla fonda fi nansiālu atbalstu. 2. un 3. laidiens iznāca attiecīgi 2007. un 2010. gadā.

Izdevums ir Ikšķiles novada kultūrvēsturei veltīts informējošu un analītisku tekstu un vizuālo materiālu kopojums. Rakstu krājuma tēmu loks ietver lokālo arheoloģiju, etnogrāfi ju, folkloru, ziņas par dažādu laiku sadzīvi un paražām, notikumiem, par dāsno kultūras mantojumu, mūsu laikabiedru mākslinieciskajām aktivitātēm utt. Ikšķiles almanaha radītāji rūpējas, lai publikācijās fi ksētā informācija būtu precīza, viegli uztverama un izklāstīta saistošā formā, lai tā spētu ieinteresēt gan profesionālus vēstures pētniekus, gan cilvēkus, kas vēlas gūt tikai vispārēju priekšstatu par Ikšķiles novadu, un lai skolēni to varētu izmantot novada mācībā.

Rakstu krājuma 4. laidiena satura lielāko daļu veido 2011. gadā notikušās 2. Ikšķiles vēsturei veltītās zinātniskās konferences materiāli. Tā kā 1. konferencē lasītie referāti tika publicēti Ikšķiles almanaha iepriekšējā laidienā, jācer, ka rakstu krājuma redakcijas un konferences organizētāju vērtīgā sadarbība turpināsies arī nākotnē.

Beidzot ir arī īstenojusies almanaha sastādītāja iecere publicēšanai sarūpēt atmiņas. Vairums cilvēku ne visai atsaucīgi dalās ar citiem šajā ļoti personīgajā bagātībā. Tomēr 4. laidienā līdz lasītājiem nonāk atmiņu pierakstu kopa par 2. pasaules kara notikumiem, kuru komentējis vēstures doktors Kaspars Zellis. Pamazām krājas arī citi atmiņu stāsti nākamajiem almanaha izdevumiem. Aicinām ikvienu, kam ir ko pavēstīt par Ikšķiles novada vēsturi, dot savu pienesumu turpmāko rakstu krājumu izveidei.

Valdis Villerušs, sastādītājs

Priekšvārds

8

2011. gada 1. oktobrī Ikšķiles Tautas namā norisinājās biedrības “Zaļās salas” un LU Latvijas vēstures institūta organizētā (atbalstītāji: Ikšķiles novada pašvaldība un SIA “DOM-INO Būve”) 2. Ikšķiles vēsturei veltītā zinātniskā konference, kurā referenti novada senatni analizēja un atspoguļoja plašā – Eiropas norišu kontekstā.

Ar referātiem uzstājās LZA korespondētājloceklis Dr. hist. Guntis Zemītis, Dr. hist. Andris Šnē, Dr. hist. Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. Roberts Spirģis, Dr. hist. Gunita Zariņa, LU doktorante Aija Taimiņa, Dr. hist. Muntis Auns, Dr. theol. Guntis Kalme. Ikšķiles almanaha 4. laidienā publicējam (ar norādi Konference) sešus nolasītos referātus.

2. Ikšķiles vēsturei veltītā zinātniskā konference

9Guntis Kalme

Moto: “Tā notika, ka visi pie Daugavas dzīvojošie līvi, sirdī apmulsuši un garā iztrūcināti, deva

ķīlniekus un izlīga ar bīskapa kungu un pārējiem vāciešiem, un tie no viņiem, kas vēl bija pagāni,

apsolīja kristīties. Tā nevaldāmā un pagānu paražām pārlieku nodevusies tauta pēc Kristus

aicinājuma pakāpeniski tika aizvadīta tā Kunga jūgā un, atstādama sava pagānisma tumsību,

caur ticību ieraudzīja patieso gaismu, kas ir Kristus.” (Indriķa hronika, IX, 13)

“Roma dictat iura, Riga vero rigat gentes.” (“Roma dāvā tiesības, bet Rīga kristī pagānus.”

Indriķa hronika, XIX, 7)

Ievads

Problēmas nostādneŠī darba uzdevums ir noskaidrot Indriķa hronikas1 vēstures teoloģijas

pamataspektus. Ar vēstures teoloģiju tiek saprasta Dieva darbības vēsturē apjēgsme.

Izpētes stāvoklisTēma latviski rakstošo pētnieku vidū ir skatīta nepilnīgi. Latviešu

vēsturnieks Vilis Biļķins (1887–1974) darbā “Indriķa Livonijas hronika

1 Pētījumam izmantots hronikas izdevums: Indriķa hronika. No latīņu val. tulk. Ābrams Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds. Rīga: Zinātne, 1993.

Guntis Kalme Livonijas Indriķa hronikas vēstures teoloģijas shēma

Konference

10 Guntis Kalme

viduslaiku gara gaismā”2 strukturēti norāda uz hronikas personāžiem (Dievs, Kristus, sv. Jaunava, tās kalpi – vācieši, ordenis un tā mestri, priesteri, bīskapi, soģi un sv. Jaunavas pretinieki – velns, pagānu dievi un paši pagāni), kā arī min hronikas pamattēmas. Tomēr darbam trūkst vienojošās idejas, kas izteiktu hronikas konceptu. Paretam V. Biļķins piemin terminu “vēstures fi lozofi ja”, bet to nepaskaidro. Tas zināmā mērā joprojām atspoguļo Latvijas vēstures kā zinātnes kopējo situāciju, proti, tai trūkst vēstures fi lozofi jas. Par to garāmejot tika minēts Latvijas vēsturnieku I kongresā 2011. gada 16.–17. septembrī.

Situācija Latvijas teoloģijas laukā ir vēl bēdīgāka. Latviešu vēsturnieki Livonijas Indriķa hroniku ir pētījuši, bet latviski rakstošie teologi to nav darījuši. Izņēmums ir bijušā Lutera akadēmijas rektora Reinharda Slenczkas referāts “Karš – kristība – miers”3 Kaupo veltītajā konferencē,4 kas analizē kristības un miera saistību hronikā. Salīdzinājumā ar vēsturniekiem Latvijas teologi nav nonākuši pat līdz atziņai par vēstures teoloģijas trūkumu savā nozarē.

Cik zināms autoram, tad, neskatoties uz samērā labo hronikas kopējo izpētes stāvokli,5 arī ārzemju presē virsrakstā minētā tēma nav izpelnījusies pietiekamu uzmanību.

2 Biļķins, Vilis. Indriķa Livonijas hronika viduslaiku gara gaismā. Rīga: Latvijas vidusskolu skolo-tāju kooperatīvs, 1931.

3 Slenczka, Reinhards. Karš – kristība – miers. Nosacījumi vienotībai (reliģisko un politisko ko-pību attiecības pēc Indriķa hronikas ziņām). Militārais Apskats, 1998, Nr. 2 (108). Vācu luterāņu teologs Dr. habil. theol. R. Slenczka (latviski arī Slenska, dz. 1931) pēc emeritūras Vācijā uzņē-mās rektora pienākumus Lutera akadēmijā Rīgā (1997–2005).

4 1997. gada 14. augustā LELB sv. Meinarda dienas ietvaros organizēja konferenci “Kaupo: varo-nis vai nodevējs?”.

5 Piem., sk. bibliogrāfi ju: Tamm, Mark, et al. (eds.). Crusading and Chronicle Writing on the Me-dieval Baltic Frontier: a Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Farnham: Ashgate, 2011. P. 457–472.

11Guntis Kalme

I daļa

Hronikas ideoloģiskie raksturlielumi

Augustīna ietekmeV. Biļķins raksta: “Indriķis, smeldams galvenām kārtām garīgo barību

no sv. Augustīna ideju garā sacerētās vidus laiku baznīcas literatūras, raugās uz šejienes vēsturiskiem norisinājumiem, tautām un personām caur šo ideju rāmjiem un harakterizē to darbus un tikumus pēc šīs literatūras paraugiem.”6

Krusta karu laikmeta ideoloģizētajai kristietībai īpaši nozīmīgs bija Augustīna duālisms. Baznīctēvs saka: “Visu cilvēku dzimtu, kuras dzīve no Ādama līdz šī laikmeta noslēgumam ir it kā viena cilvēka dzīve, vada dievišķā nodoma likumi tā, ka tā ir sadalīta divās ģintīs. Pie vienas no tām pieder bezgožu pulks, kas nes zemišķa cilvēka tēlu no laikmeta sākuma līdz beigām. Pie otras – cilvēku ģints, kas ir uzticīgi vienam vienīgajam Dievam.”7 Divu valstību – Zemes un Dieva valstības savstarpējā cīņa nosaka gan cilvēces rašanos, gan tās attīstību. Jāpiekrīt V. Biļķinam, ka Augustīns, “salīdzinādams abas pasaules, pagānisko un kristīto, un rādīdams lielo pretstatību, kas bija starp abām, .. deva cīņas ideoloģiju tiem, kas cīnījās pret pagānismu. Viņa duālistiskās idejas, kam atbilda arī nemitīgās cīņas, kas norisinājās starp kristītiem un pagāniem, īsto, katoļu ticību un herētismu, .. bija dzīvas visos vidus laikos, tapdamas par īpatnēju tā laika vēstures fi lozofi ju.”8

Nozīmīga tēma Augustīna varmācības leģitīmā izmantošanā bija sv. Rakstu vieta Lk 14: 239 – līdzība par kāzu galdu saimnieku, kurš izsūta kalpu uz ceļa, lai tas spiež ienākt viesus svinībās. Patvaļīgi skaidrota, tā tapa par it kā bibliski

6 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 104. lpp.7 Augustīns. Par patieso reliģiju, 27. Pieejams: http://azbyka.ru/?otechnik/Avrelij_Avgustin/ob_is-

tinnoj_religii=27 (skatīts 26.08.2012.).8 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 7. lpp.9 “Kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz

lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns” (Lk 14: 22–23).

12 Guntis Kalme

pamatotu krusta karu ideoloģijas populāro lozungu “Spiediet ienākt!”10 (“compelle intrare!” – latīn.).11

Šī raksta tēmas sakarā jāatzīmē Augustīna ieguldījums kristīgās vēstures teoloģijas izstrādē. M. Bargs saka: “Apstāklis, ka ticības apliecība tika izteikta ģeogrāfi ski lokalizētu un vēsturiski datētu notikumu veidā, jau no sākuma noteica nepieciešamību – un “Baznīcas tēvi” to asi sajuta – ķerties pie vispārinātas, no notikumu konkrētās gaitas abstrahētas vēstures “idejas” izveides. .. Ar kristietību eiropeiskajā tradīcijā radās objektīvas vēstures ideja, t.i., vēsture kā process, radās tāds vēsturisko notikumu interpretācijas veids, kas prasīja meklēt jēgu nevis vēsturisko darbinieku – vēstures “aģentu” motīvos, bet pašos notikumos. Kristīgā pasaules redzējuma ietvaros tas nozīmēja nepieciešamību paskaidrot notikumus ār- un pārvēsturiskos, transcendentālos jēdzienos. Rezultātā vēstures ideja ieguva vēstures teoloģijas veidu.”12

Vēstures izpratnes ziņā Indriķa hronika ar savu, kā vēlāk redzēsim, pakāpienveida attīstību ir Augustīna (un viduslaiku vispār) vēstures teoloģijas paveids. Lai izprastu to pilnīgāk, ielūkosimies viduslaiku laikapziņas vispārējās noteiksmēs.

10 Kā ironiski atzīmē Kristiansens: “Bruņinieki un bruņoti mūki izveidoja .. varas un bīskapijas uz vietējo iedzīvotāju mugurām, kuru labumam visi sv. Raksti tika vienkāršoti sauklī “spied viņu ienākt”.” Christiansen, Eric. Th e Northern Crusades. London: Penguin Books, 1997. P. 93.

11 Teiermans domā, ka Indriķa skatījumā, “tā kā pakļautajiem ir dota pestīšanas iespēja, pakļāvēju nodoms ir taisns un labs”. Tyerman, Christopher. Henry of Livonia and the Ideology of Crusa-ding. In: Tamm, Mark, et al. (eds.). Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Fron-tier: a Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Farnham: Ashgate, 2011. P. 38. Pakļaušana un vācu valdīšana ir atkarīga no atgriešanas kā sociālas un politiskas kontroles, saliedēšanas un disciplīnas līdzekļa, kas ticīgajiem var tikt pasniegts kā uzspiesta mācība atgriezto pašu labā, kā atgrieztā Kaupo gadījumā Indriķis pielīdzina kristietību materiālai veiksmei un labklājībai. Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 41. Pāvests Inocents III (1161–1216) Klermonā, runājot par krusta karu, sacīja: “Deus vult!” (Dievs to grib! – latīn.), Bernards no Klervo (1091–1153) – “atgriezt vai iznīcināt!”.

12 Барг, М. Эпохи и идеи. Становление историзма. Москва: Мысль, 1987. C. 83.

13Guntis Kalme

Viduslaiku vēstures teoloģijas izpratnes raksturlielumiViduslaikos vēstures teoloģijai (un Indriķa hronikai kā tās pārstāvei) piemīt

šādas būtiskas raksturīgas iezīmes.1) Laika linearitāte,13 providenciālisms un galīgums. Augustīna izpratnē

trīs kosmiska mēroga “svētās vēstures” notikumi: radīšana, Kristus iemiesošanās, Viņa otrreizējā nākšana izvērš14 laiku taisnē “pagātne – tagadne – nākotne” un norāda uz Dieva iepriekšnolemtā nodoma īstenošanos, providences darbību, kas noslēgsies ar Kristus otrreizējo atnākšanu uz tiesu un augšāmcelšanos. Tas iezīmē laika galīgumu.15 “Attiecībā uz šiem pār-vēsturiskajiem izcelsmes un gala punktiem [Augustīnam] vēsture pati ir starplaiks starp pagātnes svētās jēgas izpaušanu un tās nākotnes piepildījumu.”16 Vēsture ir laiks starp pirms-vēsturi un pēc-vēsturi debesīs.

2) Laika kristocentriskums. Laika atskaite ir ante un post Christum (latīn.) – pirms un pēc Kristus. Indriķa gadījumā gan ontoloģisko kristocentriskumu faktiski nomaina funkcionāls eklesiocentrisms, kas izpaužas pat hronikas laika atskaitē – gadus neskaita no Kristus dzimšanas – 25. decembra, bet Marijas pasludināšanas dienas – 25. marta. Te jāatceras, ka Marija bija Baznīcas (un Livonijas) aizbildne.

3) Laika teleoloģiskums. Linearitāte izpaužas laika izpratnes teleolo-ģiskumā – tā orientācijā no pagātnes caur tagadni uz nākotnes piepildījumu laika eshatoloģiskajā noslēgumā kā galamērķi.

13 Metavēstures linearitāte tomēr ietver sevī arī zināmas cikliskas laika struktūras: Baznīcas kalen-dāru, liturģiju, dabas sezonālos un cilvēka mūža ciklus. Pašā hronikas tekstā “atgriešanās” frāzes ir bieži sastopamas: “priecīgi atgriezās mājās” u.tml. (piem., XII, 6). Sīkāk sk.: Undsuck, Jaan. Sacred History, Profane History: Uses of the Bible in the Chronicle of Henry of Livonia. In: Tamm, Mark, et al. (eds.). Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: a Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Farnham: Ashgate, 2011. P. 70–75.

14 Kristietība atraida pagānisko ciklisko laika izpratni, kas balstīta uz empīriskajiem debess ķer-meņu riņķojuma vērojumiem, kā arī dabas sezonālajiem cikliem. Pagāniskajā izpratnē cilvēks ir atkarīgs no pasaules spēku riņķojuma, to mūžīgās atgriešanās, nemitīgās atkārtošanās. Savukārt Kristus ar savu iemiesošanos, augšāmcelšanos un apsolījumu par otrreizējo nākšanu burtiski “atliec” pagānisko laika apli par kristīgo laika taisni.

15 “Laika vairs nebūs” (Atkl. 10: 7).16 Löwith, Karl. Meaning in History: Th e Th eological Implications of the Philosophy of History.

Chicago: Th e University of Chicago Press, 1957. P. 169.

14 Guntis Kalme

Šāds laika apjēgsmes veids sniedz metavēstures paraugu visai kristīgai ticībai kopumā.17

4) Notikumu unikalitāte. Laika līnija ir neatgriezeniska, tāpēc “svētajā vēsturē” katrs notikums ir vienreizējs, neatkārtojams: “Kristus vienreiz ir miris par mūsu grēkiem (Semel Christus mortuus est pro pecatis nostris – latīn.).” 18

5) Laika universalitāte. Tā kā Dievs ir absolūts, tad Viņa vara izplatās uz visu pasauli, tai skaitā arī uz visu ar laiku saistīto. Pagānisms cilvēcei vairs nav leģitīma alternatīva, tikai grēcīgā cilvēka dumpīgā pretošanās, aklums un neziņa, reliģisks regress, jo: “Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts” (2. Kor. 5: 15).

6) Eshatoloģisms, piepildījums. Laiks eshatoloģiski tiecas no temporalitātes uz mūžību, kur tas gūst savu jēgas piepildījumu. Kristus otrreizējā atnākšana uz tiesu top par cilvēces vēstures un katra atsevišķā cilvēka dzīves un tās vērtības augstāko atskaites punktu un vienlaikus arī pēdīgo piepildījumu.

7) Laikapziņai piemīt arī specifiska ētiskā dimensija. “Pamatojoties uz noteiktu apļu mūžīgu griešanos, mēs varam sagaidīt tikai nožēlojamības un laimes aklu riņķojumu, tas ir, mānīgu svētlaimi un īstu nožēlojamību, bet ne mūžīgu svētlaimi – tikai viena un tā paša nemitīgu atkārtojumu, bet neko jaunu, atpestījošu un galīgu. Kristīgā ticība patiesi apsola pestīšanu un mūžīgu svētlaimi tiem, kas mīl Dievu, kamēr bezdievīgā tukšo riņķojumu mācība paralizē pašu cerību un mīlestību,” – tā Augustīna laikapziņas ētisko dimensiju raksturo Karls Lēvics.19 Kristietim cerība ir pienākums.20

8) Laika duālais raksturs. Laiks rit paralēli divās atšķirīgās dimensijās: sakrālajā un profānajā, kas pasaulei attiecīgi iezīmē universālo un lokālo līmeni, dievišķo likumu nepieciešamību un zemišķo faktu nejaušību. Augustīna skatījumā vēstures būtība ir konfl ikts starp Civitas Dei (Dieva pilsēta – latīn.) un Civitas Terrena (Zemes pilsēta – latīn.).

17 Vairāk par to: Kalme, Guntis. Kristus – laika Kungs. Kristietība pasaules kultūrā: zin. konf., Rīga 2000. g. 12.–13. maijs. Rīga: Vārds, 2000. 19.–29. lpp.

18 Augustīns. De civitas Dei, XII, 13. 19 Löwith, K. Meaning in History.., p. 163–164.20 Turpat, 165. lpp.

15Guntis Kalme

9) Sakrālā laika jēgpilnums. Jautājums par vēstures norišu jēgu ir atbildams vienīgi no pārvēstures skatpunkta. Tai piemīt milzu “paskaidrošanas spēja”.21 Turklāt atbilde nereti var būt kā Dieva suverenitātes apliecinājums (“tam Kungam to vajag”, Mt 21: 3), ne zinātkāres apmierinājums. Ir zināms vispārējais Dieva nodoms sniegt pestīšanas vēsti visiem, bet ne vienmēr šī plāna konkrētās detaļas. Šī neziņa jāpārvar ar ticību (“Mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.” 2. Kor. 5: 7) kā uzticību Dieva viszinībai, apredzībai un gādībai.

10) Profānā laika iracionalitāte un haotisms. Tā kā profānajam laikam nav pašam sava autonoma esības avota, tad starp notikumiem nav būtiskas kontinuitātes, pat ja providence tos ir izkārtojusi līdzās uz laika taisnes. Notikumiem nav “horizontāls”, vienīgi “vertikāls” skaidrojums. Pēc būtības tie ir “akli”. Ar to izskaidrojams, ka hronikā starp Meinardu, Bertoldu un Albertu ir tikai hronoloģiska secība, bet nav būtiskas cita veida cēloņsakarības vai pārmantojamības.22 Par “profānās” vēstures notikumiem vispirms jāspriež no mūžības (sub specie aeternitatis – latīn.) skatpunkta.

11) Providences prioritāte pār temporalitāti. Dieva radīšana nebeidzas ar pasaules izveidi. Radīšana kā esošā uzturēšana un attīstība ir nepārtraukta radīšana, tātad – nemitīga iedarbība uz cilvēka dzīves norisi. Radība un cilvēks kā tās būtiskākā sastāvdaļa pastāv tikai nemitīgā saiknē ar Radītāju.23

12) Vēsture kā personisks un būtisks vēstījums. Vēsture ir ne tik daudz zināšanu krātuve, cik vēsts, kas uzrunā lasītāju kā īstenība. Sakrālā vēsture caur ticību dara cilvēku līdzdalīgu, iekļaujot viņu tās norisē.

13) Dievs ir pilnīgs, ticīgais – tikai daļējs vēstures subjekts. Patiesais, pilnīgais, nekā un neviena nenosacītais, autonomais vēstures subjekts ir Dievs. Ticīgie var būt tikai daļēji vēstures subjekti, tādā mērā, kā tie apzināti pilda Dieva gribu. Viņu rīcībai tad ir dievišķās instrumentalitātes raksturs, proti, Dievs darbojas “caur” viņiem kā saviem apzinīgiem kalpiem. Dieva gribas īstenošana, kaut iedvesmojoša un pacilājoša,

21 Барг, М. Эпохи и идеи.., c. 191–192.22 Piem., Meinarda pirmie kristītie vietējie – Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Vieco

(I, 7) hronikā nekur vairs netiek pieminēti; Alberts par savu rezidenci izvēlas nevis Ikšķili, bet Rīgu.

23 Augustīns. Confesiones, XII, 4.

16 Guntis Kalme

tomēr ne vienmēr ir viegla un tīkama, jo nākas sadurties ar pretestību. Bet Dieva darbība bieži ir daudzdimensionāla, proti, Viņa nodomos ietilpst arī savu cilvēcisko instrumentu pilnveidošana. Hronikā tie ir vācu kristieši un kristietībā pārgājušie vietējie. Savukārt vēstures objekti ir pagāni. Dievs savas visvarenības dēļ vienalga veic savus nodomus, izmantojot arī viņus, bet jau kā “aklus” instrumentus. Vēl citos gadījumos Dievs darbojas “pāri” cilvēkiem – kā krustnešiem, tā pagāniem, nostādot tos notikušu faktu priekšā. Viņiem tad nākas tikai pazemībā,24 godbijībā25 un pateicībā26 pieņemt šo vienu no daudzām Dieva suverenitātes izpausmēm.

Šīs bija dažas viduslaiku laikapziņas vispārējās noteiksmes. Līdztekus tām kristietība vairākos gadsimtos ir piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas, kas nozīmīgi ietekmē Indriķa hronikas idejiski tematisko kontekstu.

Pārmaiņas nākamajos gadsimtosAugustīnu no krusta karu laikmeta šķir apmēram septiņi gadsimti. Tajos ir

notikusi nozīmīga kristietības pārmaiņa. Kristietība, izejot no Vidusjūras baseina un ieejot Rietumeiropā, iekļāva sevī barbaru cilšu kultūru un mentalitāti, pārtopot par viduslaiku kristietību. Lai arī vairāku gadsimtu iedarbības rezultātā izdevās pakļaut kristietības ietekmei jaunas teritorijas, taču šīs integrācijas rezultātā nozīmīgi mainījās arī pats kristīgās ticības izpausmes veids un tās aktuālā problemātika.

Ja Augustīnam bija nozīmīgas redzamās un neredzamās Baznīcas attiecības, tad krusta karu laikmetā tā vairs nebija aktualitāte. Problēma tika atrisināta, Baznīcai jau vairākus gadsimtus identifi cējoties ar Romas Baznīcas institucionalizēto un dievišķoto hierarhiju. Ja Augustīns izstrādāja “taisnā kara”

24 “Kas gan ir izpratis Dieva prātu, kas ir bijis Viņa padoma devējs?” (Rom. 11: 34)25 “Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis.” (Ps 40: 6)26 “Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!” (Ps 103: 2)

17Guntis Kalme

pamatprincipus, tad 12. gadsimtā tas jau bija tapis par “svēto karu”.27 Ja baznīctēvs runāja par Baznīcas un valsts attiecībām kā par problēmu, tad 12. gadsimtā laicīgā un garīgā vara bija jau faktiski saplūdusi. Šis process sākās ar imperatoru Konstantīna28 un Teodosija dekrētiem29 un viduslaikos jau bija guvis pilnbriedu. Viens Dievs pārrauga universu, attiecīgi – Viņa pārstāve Baznīca (Una sancta ‘viena svēta’ – latīn.) pārvalda pasauli. Baznīca kā Dieva visvarenības faktiskā pārstāve iemieso visu Viņa varu, tāpēc tā savu mērķu īstenošanai drīkst lietot varas pilnību – kā garīgo, tā fi zisko. To izsaka viduslaiku Baznīcas “divu zobenu” koncepts.

Ņemot vērā šīs noteiksmes, jāatzīmē, ka Indriķa hronikas tematiku un tās izvērsumu daudz vairāk un tiešāk nosaka paša krusta karu laikmeta ideoloģija un propaganda.

Krusta karu ideoloģija un propagandaKā atzīmē Kristofs Maiers,30 krusta karu sprediķotāju pamatpieņēmumi bija:

1) krusta karus autorizē un atbalsta Dievs; tie ir Vecās Derības kari mūsdienās; 2) piedalīšanās krusta karā ir reliģiskas pielūgsmes veids; 3) tapšana par krustnesi

27 “Taisnais karš” paredzēja Baznīcas aizstāvēšanu, “svētais karš” – sākotnēji (1. krusta karš) Jeruzalemes atkarošanu no musulmaņiem. Vēlāk tas tika izmantots piespiedu pievēršanai kristietībai un ķecerību apkarošanai. Saskaņā ar “taisnā kara” mācību pagāniem nedrīkstēja varmācīgi uzbrukt tikai tāpēc, ka viņi ir pagāni. Baznīcas likums aizliedza piespiedu atgrieša-nu. Vajadzēja atrast citus iemeslus, piem., ka pagāni konkrētajā vietā bija drauds tur esošajiem kristiešiem vai ka tie bija nemitīgi atkritēji. Krusta karu saistot ar svētceļojumu, visus attiecī-gos krusta kara simbolus – krustu, Kristu, grēknožēlu, asinsliecību, atgriešanu un pat Svēto zemi pārvietoja tur, kur vien devās krustneši, lai gūtu indulgences. Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 26, 35.

28 311. g. imperatora Galerija (Gaius Galerius Valerius Maximianus Augustus, 260–311) Toleran-ces edikts izbeidza kristiešu vajāšanas, 313. g. Konstantīna (Flavius Valerius Aurelius Constanti-nus Augustus, 272–337) Milānas edikts legalizēja kristietību visā impērijā.

29 Teodosijs I (Flavius Th eodosius Augustus, 347–395), Milānas bīskapa Ambrosija (starp 337 un 340–397) ietekmēts, pavēlēja nojaukt dažus ievērojamus pagānu tempļus – Serapija (hel-lēņu – ēģiptiešu dievība) templi, Apollona templi Delfos un Vestāliešu jaunavu templi Romā. 380. gada 27. februārī Teodosijs pasludināja kristīgo ticību par Romas impērijā vienīgo ofi ciālo reliģiju (Tesalonikas edikts), pagānisms tika vajāts.

30 Maier, Christoph. Crusade Propaganda and Ideology. Model sermons for the preaching of the cross. Cambridge: University Press, 2000. P. 53–61. Šajā grāmatā ievietoti tālāk aplūkoto krusta kara propagandistu sprediķu paraugi.

18 Guntis Kalme

ir daudz nopietnāks ticības veids nekā ikdienišķais; tas ir iedarbīgs veids, kā pretdarboties savam grēcīgumam.

Krusta karu ideoloģijas pamatā ir trīs idejas: svētceļojums, krusts, kalpošana Kristum. Humberts31 apraksta krusta karu kā “īpašas izcilības svētceļojumu”, jo tas tika veikts “Jēzus Kristus dēļ”.32 Krustnesi sauca par crucesignatus (ar krustu apzīmētais – latīn.). Viņš deva krusta kara solījumu. Tas nozīmēja uzšūt krusta zīmi uz drēbēm un nēsāt to no solījuma došanas līdz kara beigām. Šis krusts simbolizēja Dieva varenību un aizsardzību, kā arī ar krusta karu saistīto izpirkšanu un pestīšanu. Tas ne tikai publiski izdalīja cīnītāju, bet arī piešķīra tam Baznīcas atzītu stāvokli no tās kanonisko likumu viedokļa. Atsaukties uz krusta karu kā darbību, ko veica Dieva vai Kristus dēļ, bija izplatītākais un pierastākais veids, kā aprakstīt krustnešu rīcību.

Populārākie Vecās Derības stāsti, kas iedvesmoja krustnešus, bija Apsolītās zemes ieņemšana un makabiešu varonīgā cīņa. Tie bija lieliski piemēri Dieva tautas karam, kuru vadīja tas Kungs pret savas reliģijas pretiniekiem. Galvenie varoņi bija Matatijs, makabieši, Pinehass, Ehuds, Šamgars un Samsons. Propagandiski pielīdzināt Vecās Derības karus krusta kariem bija vieglākais veids, kā tos attaisnot. Ja jau Dievs vadīja un attaisnoja savas tautas karus Vecās Derības laikā, tad nav iemeslu, kādēļ lai Viņš to nedarītu šodien.

Krustnešu saistība ar Dievu tika aprakstīta arī feodālos jēdzienos. To lietošana krusta karu ideoloģijā izskaidroja Dieva un krustneša attiecības pienākumu un atlīdzības priekšstatos. Humberts sprediķo, ka Dievs aicina savus sekotājus iesaistīties cīņā, līdzīgi kā pasaulīgs ķēniņš mudina savus pavalstniekus to darīt kara laikā.33 Kā lēnis noteica attiecības starp feodāli un vasali, tā arī krustneši uzskatīja, ka Dievs ir izlēņojis viņu miesu un dvēseli ar pienākumu uzticīgi kalpot Viņam. Savukārt Dievs viņiem atlīdzina ar dāvanām indulgenču veidā. Tāpēc krustnesis tiek saukts par Kristus vasali. Tāpat arī garīgās dāvanas, ko saņēma krustnesis, tika aprakstītas feodālos terminos, piemēram, viņam tiek dāvāta “debesu ķēniņvalsts”.

Attiecības starp Dievu un krustnesi tika raksturotas arī kā mīlestība un draudzība. Krustnesis godā Dievu, izrādot Viņam pieķeršanos un mīlestību. Arī grēknožēlai bija nozīmīga vieta pielūgsmē. Militārā ekspedīcija reliģijas

31 Humberts (Humbertus de Romanis, ap 1200–1277), Sprediķotāju ordeņa piektais mestrs (1254–1263).

32 Citēts pēc: Mayer, Chr. Crusade Propaganda.., p. 52.33 Citēts pēc: turpat, 56. lpp.

19Guntis Kalme

aizstāvībai tiek attēlota kā garīgs pasākums ar pielūgsmes un penitenciālu (grēknožēlas) saturu. Krusta kara sprediķotāji bieži izmantoja Kristus krusta ciešanu ainas, lai attēlotu Dieva un cīnītāju attiecības. Gilberts34 saka, ka krustneša krusts reprezentē ciešanu krustu, un attiecīgā Vecās Derības stāsta iespaidā norāda, ka viņi ir apzīmēti ar Kristus izpērkošām asinīm.35 Humberts saka: “Indulgence, kas tiek sniegta [krustnesim], ir pilnīgi ņemta no Kristus ciešanu krājuma, kas tika piepildīta uz krusta.”36 Tā “politiski pakļaušanas kari pārvēršas par grēknožēlas un pestīšanas vingrinājumiem”.37

Viens no populārākajiem motīviem propagandā bija Bībeles pants: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ” (Lk. 9: 23). Sekošana Kristum kā krusta nešana sniedza bagātīgas iespējas cīnītāju motivēšanai. Pirmkārt, tā bija sekošana Kristum kaujā. Krustneši tika saukti par “Kristus karavīriem” un “tā Kunga armijas” locekļiem. Otrkārt, šāda sekošana bija garīgas vienības ar Kristu meklēšana, piedzīvojot Viņa mīlestību. Odo no Šatorū38 apraksta krusta karotāju kā tādu, kas tiecas Kristu satvert, paturēt savā sirdī. Savukārt Gilberts iet tālāk un apraksta krusta karu kā centienu līdzināties (conformari) Kristum garīgi: ceļojuma grūtības atgādina par Viņa ciešanām un pārbaudījumiem.39 Sekošana Kristum nozīmēja arī sekošanu Viņam līdzi nāvē. Tāpēc krusta karotāji bija asinsliecinieki, kuri pēc nāves burtiski sekoja Kristum debesīs.

Šis karotāja tēls, kas sevī ietvēra mīlestību uz Kristu, gatavību mirt upurnāvē, atdarinot Kristus krusta nāvi, ideāli apvienoja krusta kara militāros, pielūgsmes un penitenciālos aspektus. Nāve kaujas laukā bija ne tikai asinsliecība, bet arī pēdējais pierādījums Kristus pielūgsmes patiesīgumam, atdarinot Viņa nāvi citu labā, un vienlaikus izcila grēknožēlas darbība, jo nozīmēja atsacīšanos no zemišķās eksistences. Pāvests Inocents III pamatoja krusta karu kā Kristus izpirkšanas rituālu atdarināšanu.40

34 Turnas Gilberts (ap 1200–1284), mūks un sholasts. 35 Mayer, Chr. Crusade Propaganda.., p. 59.36 Turpat.37 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 30.38 Odo no Šatorū (Eudes de Châteauroux, ap 1190–1273), franču teologs, sholasts, pāvesta legāts

un kardināls.39 Citēts pēc: Mayer, Chr. Crusade Propaganda.., p. 60.40 Turpat, 61. lpp.

20 Guntis Kalme

Grēku izpirkšana bija viens no svarīgākajiem krusta karu motīviem. Hronikā lasām, ka bīskaps “mudināja un iedrošināja no jauna pieņemt krustu, lai tiem visā pilnībā tiktu atlaisti agrāk neievērotie grēki, un par lielākajām ilgā krustnešu laika pūlēm apsolīja lielāku atlaidi un mūžīgo dzīvošanu” (XI, 9). Došanās šajā karā nozīmēja novēršanos no grēcīgas dzīves un nopietnu pievēršanos sava grēka sekām. Odo saka, ka krusta uzņemšana nozīmē pilnīgu pāreju kristīgā dzīvē. Izmantojot Pāvila atgriešanās stāstu, Odo min, ka krusta uzņemšana atbrīvo krustnesi no “dēmonu ugunīm, iekāres, žūpības un skaudības”.41

Minētie krusta kara sprediķotāji attēlo krustnesi kā morāli pārāku cilvēku: krusta uzņemšana nozīmēja ne tikai īpašas pielūgsmes īpašības krustneša un Kristus attiecībās, bet tas arī atbrīvoja viņu no visiem grēkiem un tādējādi izdalīja citu kristiešu vidū. Atbalstot krusta karu, Inocents III bullā Quia Maior (1213) noteica, ka katram kristietim jāveicina krusta karš, tajā piedaloties personiski, atbalstot fi nansiāli vai aizlūdzot par to. Nepiedalīšanās tika uzskatīta par grēku, jo tā bija nepaklausība Dievam, kura karš tas bija.

Sākotnēji krusta karu ideoloģijas un propagandas vajadzībām tika aizgūti un izmantoti sižeti un tēli no sv. Rakstiem, bet ar laiku krusta karš pats tapa par metaforu kristīgai dzīvei.

Tagad ielūkosimies tajos konkrētajos paņēmienos, ar kuriem Indriķis ideoloģizē, pakļauj Baznīcas ideologēmai īstenību.

Indriķa lietotie ideoloģizācijas paņēmieniKaila vara vien nespēj motivēt vienlaikus daudzus cilvēkus mērķtiecīgai

un saskaņotai rīcībai. Tam ir nepieciešama nozīmīga, mobilizējoša ideja. Lai to varētu veikt ilgstoši, ir jāizstrādā ideoloģija kā šādu ideju sistēma, kas dod visaptverošu notiekošā redzējumu, skaidrojumu un piedevām motivē praktiskai darbībai. Ideoloģijai jārada pozitīva pašapziņa pēc iespējas pārākā pakāpē, pat ja tā lielā mērā faktiski ir vēlmju domāšana. Atšķirībā no zinātnes ideoloģija nav objektīvs esošās pasaules atspoguļojums, drīzāk šīs ainas subjektīva pakļaušana, pat deformācija savu mērķu sasniegšanai. Tā ir īstenības ideoloģizācija. Ideoloģijā iztēle gūst virsroku pār īstenību, jo ideoloģija tiek radīta, lai, mobilizējot cilvēkresursus, pārvarētu sev pretniecīgu īstenību ceļā uz vēlamo nākotni.

Savā hronikā Indriķis izmanto šādus ideoloģizācijas paņēmienus (iegūstot ideologēmas – Baznīcas ideoloģijai pakļautas vēlamās īstenības paraugus).

41 Citēts pēc: Mayer, Chr. Crusade Propaganda.., p. 64.

21Guntis Kalme

1) Dieva “domestikācija” – Dieva “privatizācija” un pielāgošana Baznīcas ideoloģiskajiem mērķiem. Nekur hronikā nav šaubu ēnas, ka notie- košais, tai skaitā nemitīgi kari un postījumi, ir Dievam par godu.

2) No Augustīna Indriķis ir mantojis metafi ziski krasi polarizēto, duālistisko skatījumu. Tāpēc vieni hronikas personāži tiek svētdarīti, citi – demonizēti. V. Biļķins to apkopo: “Livonija, šī sv. Jaunavas zeme, tā Kunga vīna dārzs, viņa nams un baznīca, un tās iedzīvotāji, Dieva dēli un sv. Jaunavas kalpi, kas visās gaitās, gan ar kariem, gan ar misiju, dara tā Kunga svētu darbu, nedzīdamies pēc pasaulīgās mantas, atbilst sv. Augustīna Dieva valstībai virs zemes. Livonijai naidīgās zemes, sv. Jaunavas un viņas kalpu ienaidnieki, kas cenšas kavēt Kristus ticībai un godībai izplatīties šinī zemē, kalpodami velnam,42 neīstiem dieviem un dzīdamies pēc pasaulīgā labuma, atbilst sv. Augustīna velna valstībai virs zemes un velna kalpiem.”43 Tāpēc vācu kristieši hronikā attēloti kā reliģisko un ētisko tikumu katalogs, pretinieki – pagāni tiek demonizēti. Tas tiek izteikts gan salīdzinājuma veidā: “Jersika allaž bijusi cilpa un it kā liels velns visiem, kas dzīvoja šajā Daugavas pusē, kristītajiem un nekristītajiem, un Jersikas valdnieks allaž cēla naidu un karus pret rīdziniekiem un arī nevēlējās ar tiem slēgt miera līgumus, bīskaps savu karaspēku virzīja pret šo pilsētu” (XIII, 4), gan arī burtiski – lībieši, kas “aizmirst” Meinardam doto apņemšanos kristīties, tiek apzīmēti ar lietvārdu “ļaunums”: “..pēc otrās pils pabeigšanas ļaunums, aizmirsis zvērestu, lauza solījumu” (I, 9; sk. arī XXVI, 5).

3) Iegūtais primitivizētais, melnbaltais redzējums iedvesmo agresīvai rīcībai: “Hercogs .. vaicāja: “Tad šie ir Kristus ienaidnieki?” Un kāds teica: “Tie ir viņi.” Un viņš teica: “Tad uzbruksim viņiem!”” (XXIII, 9)

4) Citu zemju un konfesiju kristieši, kas nav pagāni, tiek diskreditēti morāli, piedēvējot viņiem savtīgus motīvus. Livonijas Baznīca, “kas ar saviem iekarošanas pūliņiem bija allaž bijusi tās [Igaunijas Baznīcas] īstā un pirmā māte un to dzemdējusi ar atdzimšanas kristību Jēzus Kristus ticībā, kaut gan vairākas mātes tiecās šo meitu netaisni piesavināties un

42 Pēc Indriķa domām, pagāni jau sākotnēji ir piederīgi velnam. Priesteris “sludināja viņiem, ka ir tikai viens vienīgs Dievs, visu lietu radītājs, viena vienīga ticība, viena vienīga kristība, un ar šādām un līdzīgām runām aicināja viņus pielūgt vienīgo Dievu. To dzirdējuši, viņi atteicās no velna un viņa darbiem, nosolījās ticēt Dievam” (X, 14).

43 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 57.–58. lpp.

22 Guntis Kalme

allaž vilka to sev klāt ar meliem; viena no tām ir krievu māte, vienmēr neauglīga un bez bērniem, kura pūlas sev pakļaut zemes nevis cerībā uz atdzimšanu Jēzus Kristus ticībā, bet gan cerībā uz mesliem un kara laupījumu” (XXVIII, 4; arī XVI, 2). Savukārt “Zviedrijas karalis Jūhans, sapulcējis lielu karaspēku, ieradās, .. gribēdams iegūt dažas Igaunijas zemes un virskundzību pār tām” (XXIV, 3). Ienaidnieki ir tie, kas ekspansijā konkurē ar vāciešiem. Hronika tos uzskaita: Pleskavas ķēniņš Voldemārs, divi Novgorodas ķēniņi, Jersikas ķēniņš Visvaldis, Kokneses ķēniņš Vesceka, dāņu un zviedru valdnieki.

5) Indriķis lieto šauru, patvaļīgi izvēlētu biblisko bāzi,44 kas ļauj viņam inkriminēt eiseģēzi45 ekseģēzes46 vietā. Indriķa atsauces uz sv. Rakstiem ir nenozīmīgas un nebūtiskas.

6) Indriķi nemulsina idejiskas pretrunas, jo svarīgākais krusta kara laika ideoloģizētajā kristietībā ir uzticība “domesticētajam” Dievam. Attiecības ar Dievu šajā paradigmā ir primitivizētas. Šī laikmeta teoloģiskās antropoloģijas primāts ir sirds,47 kas īstenojas uzticības, pazemības un paklausības tikumos. Indriķim kristīgā ticība lielā mērā ir tikai militāras ideoloģijas referentais fons, vārdnīca, patvaļīgas argumentācijas bāze. “Livonijas Indriķa krusta kara ideoloģijas lietojums

atklāj viņa attieksmi pret cīnītāju grēku piedošanu, kanona likumu, krusta karu kā svētceļojumu, krustu, pāvesta autoritāti, kara leģitimitāti, iekarošanu, valdīšanu un atgriešanu, Svēto zemi un Jaunavas kultu; [tas] iekrāsoja viscaur Indriķa providenciālo toni, avotu lietošanu, galvenokārt biblisko un liturģisko, un skaidrus aizspriedumus.”48

44 Viņš izmanto krusta kariem tipiskās sv. Rakstu vietas – sējējs, Kunga vīnadārzs, vilki un aitas, gans, podnieka trauki –, kas tiek lietotas kā propagandas klišejas. Visvairāk (ap 250) atsauču, norāžu ir no Makabiešu grāmatas, jo tā sniedz iespēju attēlot Livonijas karu kā Vecās Derības kariem pielī-dzināmu cīņu. Hronikas epiloga vārdi cildeni vēstī salīdzinājumu ar Israēla tautu: “kad visa tauta kristīta, Tarapita izdzīts, faraons noslīcināts”. Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 29.

45 Savu domu piedēvēšana, ielasīšana skaidrojamajā Bībeles tekstā. 46 Bībeles teksta skaidrošana. 47 Jaunkristītajam jāpieķeras Dievam ar visu sirdi: “no visas sirds atgriezīsities pie vienīgā Dieva”

(XVI, 4); “jūs, kas līdz šim esat bijuši ar dalītu sirdi un nepastāvīgi” (XVI, 4). 48 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 27.

23Guntis Kalme

Darbs ir klaji ideoloģisks, tas arī nosaka tā izteikti monoloģisko, brīžiem didaktiski homilētisko raksturu.49 Tas ir vēstījums par latviešu kolonizāciju, nevis saruna ar viņiem. Attieksmē pret vietējo tautu pārstāvjiem ir skaidri izteikts aizbildnieciskums. Hronikas ideja ir taisnvirziena: “Mēs, Dieva un sv. Jaunavas kalpi, jums nesam patiesību, kas jums kā Dieva pavēle ir jāpieņem!” Indriķis „skaidri redzēja sevi un citus vāciešus kā augstākas kultūras aģentus, kas nākuši nest kristīgās reliģijas un civilizācijas svētības līviem”.50

Tiktāl esam ieskatījušies hronikas vēsturiskajā un ideoloģiskajā kontekstā, kas būtiski nosaka tās saturu un Indriķa laikapziņas izpratni.

Livonijas Indriķa hronikai piemīt ļoti konkrēta vēstures teoloģijas izpratne.51 Tā nav vienkāršs notikumu pārstāsts. “Livonijas Indriķa hronika bija mērķtiecīga, .. nozīmīga, nevis mājas stāsts vai kambara biogrāfi ja.”52 Tas ir vēstījums, kura teoloģiskā jēga atklājas tā sastāvdaļu analīzē un to kopdarbībā. Pirmā Indriķa vēstures teoloģijas sižetā ir providence.

49 “Tas ir didaktikas un aizstāvības darbs, sprediķis un manifests, tā šķietami autobiogrāfi skajam tonim slēpjot tā galvenos iemeslus.” Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 23.

50 Brundage, J. Introduction to the 2003 edition. In: Th e Chronicle of Henry of Livonia. New York: Columbia University Press, 2003. P. XXIX. “Gan hronists, gan tie, kuru darbus viņš apraksta, bez šaubām, bija pārliecināti par savas rīcības taisnīgumu un Livonijas invāzijas, kurā viņi pieda-lījās, labdarību.” Turpat, XXXIII lpp.

51 Nevaru piekrist Teiermana domai, ka Indriķa hroniku raksturotu “virkne standarta providen-ciālu historiogrāfi sku konvenciju”. Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 28. Manuprāt, Indriķa vēstījuma lineāri pakāpienveida (ja skatīts kā intelektuāls koncepts) vai organiskais (ja skatīts kā emocionāls tēls) raksturs to atšķir no strikti lineārajām historiogrāfi jām.

52 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 29.

24 Guntis Kalme

II daļa

Ecclesia militans – cīnītājbaznīca darbībā

Providences darbībaKompozicionāli hronikai ir gredzena forma. Hronika iesākas ar himnisku

dzejas formā rakstītu prologu, kas iezīmē dievišķās providences53 darbības nodomus54 pasaulē, un pēc vairākiem attīstības pakāpieniem tā noslēdzas dzejiskā formā rakstītā epilogā savā īstenojumā un piepildījumā – Dieva pilsētā Rīgā. Vēl vairāk – “notikumi ir izvietoti dubultplānā; nemitīgs zemisks lokāls karš norisinās pasaules vīzijā, kas ietver pat apokalipsi. Tā 1224. gadā Igaunijas Baznīcas ienaidnieki pielīdzināti pūķim no Atklāsmes.”55 Hronika ietilpst augustīniskā metavēstures lineārā koncepta ietvaros.

53 Providencei hronikā ir nozīmīga vieta. Eksplicīti tā gan tiek minēta vēl tikai reizi: “Dieva brīniš-ķā providence nāca abatam palīgā, vērsdama apstākļus par labu” (X, 2), bet implicīti tā nosaka visu hronikas faktūru. Dievs nosaka, kam jātiek atgrieztam no pagānisma, – “cik no viņiem Dievs tam bija lēmis, tika kristīti” (X, 14); “bīskaps ieradās tur kopā ar viņiem, un daži līvi vēlējās karaspēku novirzīt uz Kursu. Taču vēl nebija pienācis laiks, kad Dievs gribēja apžēloties par šo tautu” (XVIII, 5). Dievs darbojas caur temporāliem, konkrēti vēsturiskiem līdzekļiem – bru-ņiniekiem: “Tas Kungs viņu [grāfu Albertu no Lauenburgas] līdz šim bija glabājis savā bultu makā kā izraudzīto bultu, lai viņu īstajā brīdī aizsūtītu uz Līvzemi savas baznīcas atbrīvošanai no ienaidniekiem” (XXI, 1). Providence nosaka ne tikai vācu veiksmi, bet arī neizdošanos: Indriķis, aprakstot vācu neveiksmīgo mēģinājumu ieņemt Tērbatas pili, saista to ar Dieva iepriekšnolem-tību: “..visas pūles bija veltas, jo vēl nebija pienācis Dieva atmaksas brīdis” (XXVIII, 5). Kopumā predestinācijas darbību raksturo atziņa: “..nelīdz nekāda gudrība, nedz padoms pret to Kungu” (XXX, 4).

54 Biļķins: “Viss, kas notiek Livonijā, izsakoties līdzīgi Freisingas bīskapam Ottonam [Otto von Freising, Otto Frisingensis (1114–1158) – vācu bīskaps, hronists, krustnesis (1147)], izriet no Dieva, nevis no nejauša gadījuma, tāpat kā viss, kas notiek pasaulē; viņš visu vada, un viss norit pēc viņa gribas un prāta. Viņš arī nosaka laiku, kad jānotiek visam, kam jānotiek, un bez viņa ziņas nekas nenotiek.” Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 59. lpp. Turpat Biļķins citē viņu vēlreiz: “Es spriežu, ka dievišķai providencei jāpiešķir dalījums starp gaismu un tumsu, nevis nejaušiem cēloņiem.” Savukārt Teiermans saka: “Darbs burtiski sākas ar Dievišķo providenci, un kopš tā laika par Dievu atkārtoti saka, ka Viņš tieši vada un palīdz saviem ļaudīm.” Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 27.

55 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 27.

25Guntis Kalme

Prologā providence sevi pauž kā Dieva žēlastība, kura vēlas sevi sniegt lībiešu zemei:

Kad nu vēlīgais žēlums grib vēlīgas veltes sniegt zemei,Grib arī jaunus priekus sev pašam par slavu sniegt zemei,Jaunu gaismu un savu dižumu pavērt grib zemei,Visu skaidro un visu spožo pavērt grib zemei,Visu ļauno un nekrietno visu noņemt grib zemei,Visu netīro, slimīgo visu noņemt grib zemei,Mānīgos elkus un viltus tempļus noņemt grib zemei,Kristības svētās veltes grib dāvāt lībiešu zemei,Svētu veldzi un debesu veltes dāvāt grib zemei,Lieliskas dāvanas sniegt un debesu balvas grib zemei..

Dieva žēlastība darbojas caur “mums” (ar “mums” saprotot vēstures darbības subjektus – vācu kristiešus), īstenojot Dieva mērķus lībiešu zemē:

Tad, ai, vēlīgais žēlums, šīs veltes mums vēlīgi atļauj,Jauno gaismu un priekus tik lielos mums vēlīgi atļauj,Visu skaidro un visu spožo mums vēlīgi atļauj,Visu, kas labs un kas svēts, un kas jauns, mums vēlīgi atļauj,Ļaunumu uzveikt un nekrietno atmest mums vēlīgi atļauj,Netīro izdeldēt, slimīgo izskaust mums vēlīgi atļauj,Ļauno nicināt, mācīties labo mums vēlīgi atļauj,Lieliskas dāvanas, debesu veltes mums vēlīgi atļauj,Pagāniem pavērt dižumu tavu mums vēlīgi atļauj,Sniegt šiem pagāniem kristības veltes mums vēlīgi atļauj,Arī teikt tavu veikumu slavu mums vēlīgi atļauj,Pārspēt naidnieku miesīgo spēku mums vēlīgi atļauj,Nīcīgo nievāt un debesup celties mums vēlīgi atļauj,Līksmas uzvaras, nākotnē priekus mums vēlīgi atļauj!

Prologs pāriet iztirzājumā ar frāzi, kas vēstī par Dieva motivāciju: “Dievišķā providence, atcerēdamās Rahabu un Bābeli, tas ir, nomaldījušos pagānus, mūsu, jaunajos, laikos ar savas mīlestības uguni šādi atmodinājusi elku pielūdzējus līvus no elkdievības un grēku miega” (I, 1). Visa hronika ir šī šādi izvērsums. Iztirzājums kontrastē ar prologu ar krasi lietišķu, piezemētu vēstījuma raksturu, kas sākotnēji koncentrējas uz vienu cilvēku: “Zēgebergas klosterī bija kāds cienījamas dzīves un

26 Guntis Kalme

godājama sirmuma vīrs, Svētā Augustīna ordeņa priesteris” (I, 2), kurš ir hronikā minētais pirmais cilvēciskais Dieva darba instruments Līvzemē – bīskaps Meinards.56 Tas norāda uz kristīgās pārlaicīgās vēsts darbību ne tikai ar Dieva tiešu iejaukšanos – brīnumiem (kādu hronikā, ņemot vērā viduslaiku imagināro vēstījuma veidu, ir pārsteidzoši maz), bet galvenokārt Dievam darbojoties caur laiciskiem, konkrēti vēsturiskiem līdzekļiem – sv. Jaunavas kalpiem.

Ielūkosimies Livonijas Indriķa hronikas darbības konkrētajā vidē, lai dziļāk izprastu viņa vēstījuma specifi ku.

VideSenlatvija ir īpaša ģeogrāfi ska teritorija tikai mūsu tagadējā apziņā.

12. gadsimtā tā nebija vienots valstisks veidojums, kas spētu organizēti stāties pretī iebrucējiem. Indriķis Šterns raksta: “Senlatviešu tautas vācu iekarošanas sākumā 12. gadsimta beigās politiskā organizācijā atpalika no vāciem par apmēram diviem gadsimtiem. Vēl jāpatur vērā, ka senlatviešu ciltis un maztautas skaitliski bija nesamērojami mazākas – tātad militāri nespēcīgākas – par vācu ciltīm un tautām 10. gadsimtā.”57 Senbaltiju apdzīvoja savstarpēji naidīgas ciltis. Hronists vēsta: “Lietuvjiem tolaik bija tāda vara pār visām šo zemju tautām, .. ka tikai retie no viņiem uzdrošinājās dzīvot savos ciematiņos, bet visvairāk baidījās leti. Viņi atstāja savas novārtā pamestās mājas un aizvien patvērās tumšajās mežu slēptuvēs, taču arī tā nespēja glābties no lietuvjiem, jo tie viņus, ik brīdi uzglūnot, saķēra mežos, vienus nogalināja, citus aizveda gūstā uz savu zemi un atņēma visu, kas viņiem piederēja. .. Līvi un leti lietuvjiem bija kļuvuši par barību un ēsmu tāpat kā avis, kad tām nav gana, vilku rīklē” (XIII, 4).

Brutāla varmācība un centieni izdzīvot par katru cenu ir norma, miers – izņēmums. Karš ir ilgāks nekā miers. Laikmets kopumā ir cīņu un lauztu vienošanos laiks, jebkurš noslēgtais miera līgums pastāv tikai uz īsu un nenoteiktu laiku, jo situācija ir nepastāvīga. Ciltis nemitīgi maina karojošās puses. Neviena no varām nav tik spēcīga, lai nostiprinātos uz ilgu laiku. Tas ir trausls līdzsvars, kuru izjauca un sev par labu nosvēra vācieši.

56 Pēc Teiermana domām, tas atbalso Jņ 1: 6: “Nāca cilvēks, Dieva sūtīts, vārdā Jānis.” Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 28.

57 Šterns, Indriķis. Latvijas vēsture. 1180–1290: Krustakari. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 112. lpp.

27Guntis Kalme

Karš ir šīs vides nepārtraukts stāvoklis. Hronists saka: “..izbeidzās ar igauņiem salīgtais miers. Un bīskaps, sapulcējis visus priesterus, noturēja kapitulu un apspriedās ar viņiem un reizē ar bruņiniekiem un līvu vecākajiem, kurus bija sasaucis, un nolēma sarīkot karagājienu uz Igauniju, jo igauņi nebija ieradušies, lai parūpētos par miera atjaunošanu” (XVIII, 5). Vietējie pretojas: “..kari neaprima, jo daži nodevīgi līvi, kas, vēl joprojām būdami asinskāri dēli, plosīja savas mātes – baznīcas krūtis, visādi centās rast padomu, kā ar viltu saņemt ciet ordeņa brāļus Siguldā un viņus piekrāpt, lai pēc viņu iztriekšanas no zemes varētu jo vieglāk padzīt bīskapa saimi un pārējos vāciešus” (XVI, 1).

Preventīvs uzbrukums ir pašsaprotams: “..bīskaps, bažīdamies, ka tie pēc viņa aizbraukšanas varētu uzsākt ko līdzīgu un Līvzemi visur nopostīt, domāja iznīcināt sēļu pili” (XI, 6). Dzīves saturs ir spēcīgākā tiesības, nemitīga vardarbība un atriebība par piedzīvoto pārestību, tāpēc veiksmes gadījumā tas ir arī prieka avots: “..ar uguni un zobenu atmaksājuši par pieredzētajām pārestībām, viņi ar visu laupījumu līksmi atgriezās” (XX, 5).

Kā paradigma hronikā atkārtojas: “..sadalījām savu karaspēku pa visiem ceļiem un ciemiem, kā arī pa šīs zemes novadiem, visu nodedzinājām un nopostījām, nogalinājām visus, kas bija vīriešu dzimuma, sagūstījām sievietes un bērnus un aizdzinām daudz lopu un arī viņu zirgus” (XX, 2). Tad “atgriežoties, tika atkal sūtīti citi, un leti nerimās un nedeva igauņiem atelpu Ugaunijā. .. kamēr viņi, tai pašā vasarā ar deviņiem karapulkiem nopostījuši zemi, to nebija vērtuši postažā un tuksnešainu, tā ka tur vairs nebija atrodami ne cilvēki, ne pārtika. Viņi domāja vai nu tik ilgi karot ar tiem, līdz pāri palikušie ieradīsies lūgt mieru un kristību, vai viņus pilnīgi izdeldēt no zemes” (XIX, 3). Tas ir totālais karš – nevis pretinieka pakļaušana, bet pilnīga viņa zemes izpostīšana un tautas iznīcināšana.

Šajā situācijā vācieši ir tādi paši ienaidnieki kā citi, tikai militāri pārāki un stratēģiski mērķtiecīgāki. Katra no karojošām pusēm cenšas izmantot tos sev par labu: “..rīdzinieki, atcerēdamies visas pārestības, ko viņiem bija nodarījuši turaidieši, kuri vēl joprojām bija pagāni, kā arī to, ka šie jo bieži bija lauzuši mieru, atsauca sev palīgā zemgaļus, lai atriebtos ienaidniekiem. Zemgaļi allaž bija naidā ar turaidiešiem un tāpēc priecājās par to un nāca” (X, 10). Tas pats attiecas arī uz krieviem: “..daži no līviem, kas bija iesīkstējuši savā nodevīgumā, ar sūtņiem paziņoja Polockas kņazam par savējo ievainojumiem un zaudējumiem un lūdza to nākt viņiem palīgā pret vāciešiem” (X, 12).

Šādā vidē ienāk Baznīca ar savu ideologēmu sistēmu. Kāda tā ir?

28 Guntis Kalme

Baznīcas ideologēmaDieva absolūtisms, visvarenība un visurklātesamība rada idejisku

pamatojumu Baznīcas ekspansijai. Faktiski Dievs jau valda pār pasauli, Baznīcai šī vara ir tikai jāgūst savā tiešajā pārvaldījumā: “Dievs .. gribēja paplašināt jauno kristīgās ticības dēstījumu un tam visur nodrošināt mieru” (VI, 5). Misijas darbam – Dieva vārda nešanai pagānu tautām – ir pavēles raksturs.

Dievs darbojas caur konkrētiem izredzētiem cilvēkiem – Meinardu, Bertoldu, Albertu, Kaupo, Modēnas bīskapu u.c. vācu un kristietībai pievērstiem vietējiem ticīgajiem, kas kopā veido kristīgo Baznīcu. Teritoriāli tā sakrīt ar veidojamo Livoniju.58 Jāņem vērā Indriķa domāšanas aksioma – Baznīca ir ne vien eklesiāla varas institūcija, tā ietver sevī arī visu Rietumu civilizāciju kopumā. Baznīca bija kristīgā civilizācija tās varenībā, ar tās sociālpolitiskajām, saimnieciskajām, juridiski administratīvajām, garīgi kulturālajām sastāvdaļām. Tāpēc misija, civilizēšana un kolonizēšana šai laikmetā Baznīcas darbībā sakrīt. R. Feldmanis saka: “Pagānticīgo tautu kristianizēšanas ideja savā laikā varēja būt saprotama tikai caur kristīgās valsts robežu paplašināšanu,”59 – kas faktiski nozīmēja invāziju un kolonizāciju.

Indriķis konstatē, ka Baznīca, ienākot šajā pagānu zemē, saduras ar ievērojamu pretestību. Teoloģiski tā tiek skaidrota ar krusta kara ideoloģijas duālistisko pasaules ainu. Pagāniskā zeme un tauta sevi manifestē kā pasaules garam piederošu, zemišķu, kas neizbēgami pretojas dievišķajai vēstij un kristīgās Baznīcas klātbūtnei vācu kristiešu veidā. Pagāni ir sakaros ar dēmoniem, piemēram, Lielvārdes lībieši kristoties atsaka velnam (X, 14); viņi pielūdz elkus, pirms kaujām piesauc tos, ar lozi izzina dievu gribu. Elkdievji kavē Kristus vārda izplatību: “..igauņi .. zākādami kristiešus .. sazvērējās un apvienojās, lai viņi būtu viena sirds un viena dvēsele pret kristīgo vārdu” (XIV, 8), jo grib „izdeldēt no zemes kristīgo vārdu” (XXVI, 4). Priesteris “Alebrands vēra muti un mācīja viņiem Kristus ticību. Igauņi, to dzirdēdami, saskrēja ar šķēpiem un zobeniem, lai viņu nogalinātu” (XIII, 5).

Šīs pretestības dēļ Baznīca neizbēgami nes upurus. Modēnas bīskaps “atrada .. ar daudzu ticīgo asinīm slacīto baznīcu tik lielu” (XXIX, 2). Ja misionāram jāsaduras ar garīgu pretestību un ciešanām, tad tās jāpārvar ar gara

58 Par atskaites punktiem tika uzskatīts ne tik daudz pakļauto vai kontrolējamo teritoriju dau-dzums, cik kontrole pār varas centriem – pilsētām.

59 Citēts pēc: Simakins, Juris. Kristietības sākumi Latvijā (garīgie un psiholoģiskie aspekti). Bakalaura darbs Baznīcas vēsturē. Rīga: LU Teoloģijas fakultāte, 1994. 21. lpp.

29Guntis Kalme

spēku, pazemību un pacietību. “Kristietis uzvar abos veidos: ar asinsliecību, caur sakāvi un, atgriežot ienaidnieku, caur uzvaru.”60 Ciešanas61 pārbauda un norūda: “Lai arī visvarenais Dievs nepārstāj savus izredzētos dažādās likstās pārbaudīt kā zeltu ugunī, viņš tomēr nekad nepamet tos pavisam, bet gan izglābj no visām nelaimēm un iedveš jo lielākas bailes viņu ienaidniekiem” (VIII, 3). Baznīca “bija kā stiprs loks, kurš allaž uzvilkts, bet nekad nelūst, kā Noas šķirsts, ko lielas bangas gan mētā, bet nesadragā, kā Pētera laiva, ko viļņi svaida, bet nenogremdē, .. jo šīm ciešanām sekoja mierinājums un Dievs pēc bēdām dāvāja prieku” (XIV, 8). Jau pirmais Livonijas bīskaps Meinards, aprakstīts kā pazemības u.c. kristīgo tikumu nesējs (“Viņš tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē” – I, 2), saduras ar vietējo atraidījumu, divkosību. “Pēc tirgotāju aizbraukšanas salieši sveica pārradušos bīskapu ar Jūdas sveicienu un viņa garā, sacīdami: “Esi sveicināts, rabi!” – un vaicāja, cik Gotlandē maksājot sāls un vadmala” (I, 11). Meinards piedzīvoja arī fi zisku apdraudējumu: “..sludinātāja sirds bija satraukta, īpaši tad, kad līvi, pakāpeniski izlaupījuši viņa mantu un piekāvuši viņa saimi, nolēma pašu padzīt no savas zemes” (I, 9). V. Biļķins pārstāsta Indriķa domu gājienu: “Ne vien katrā atsevišķā gadījumā, kad norisinās karš, [pagāni] ir vainīgi pie tā izcelšanās, bet viņi arī savā sirds ļaunumā ar saviem grēcīgajiem darbiem pašā sākumā spieda ķerties pie krusta kara, lai atbalstītu mierīgu misijas darbību. Jau Meinardam lībiešu ļaunība rādīja, ka viņam jāķeras pie krusta kara, lai gūtu sekmes šinī neticīgajā tautā. .. Tie, kas divkosībā bija solījušies kristīties un pie Dieva turēties, bet šo solījumu, dodami sirdī vietu velnam, nepildīja, ir vainojami par to, ka pāvests izsludināja krusta karu.”62 Pāvests uz Meinarda lūgumu pēc padoma “norādīja, ka tie jāpiespiež paturēt ticību, ko brīvu prātu pieņēmuši. Tāpēc viņš visiem, kas pieņemšot krustu un došoties atjaunot turienes pirmbaznīcu, atvēlēja visu grēku atlaišanu” (I, 12). To pašu secina bīskaps Alberts, “kas pazina līvu viltu un redzēja, ka bez krustnešu palīdzības

60 Christiansen, E. Th e Northern Crusades, p. 97.61 “Pēc sv. Aug mācībām ciešanas ir tikai mala temporalia (De civ. Dei I, 8. p. 13, I 10) jeb mala

transitora, kas sliktu, no kura būtu ar visiem spēkiem jāvairās, nenes, jo tā labos, kam Dievs ir sirdī, nepazudina, kaut arī viņi nomirst no tām vai turpina dzīvot šinī pasaulē. Cietēju nepazudi-nādamas, tās pat viņiem atnes labu, jo viņus pārbauda, norūda, labo un dod iespēju viņiem iegūt augstāko algu debesīs – mūžīgās līksmības priekus; ļaunu tā atnes tikai ļauniem. Tāpēc mums jāraugās vienīgi uz to, kāds ir tas, kas cieš, bet nevis kādas ir pašas ciešanas. Ib II, 25; Ib I 8; I 29.” Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 46. lpp., 3. atsauce.

62 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 48.–49. lpp., 3. atsauce.

30 Guntis Kalme

šajā tautā neko nespēs panākt, aizsūtīja Turaidas brāli Teoderihu uz Romu pēc krusta kara bullas” (IV, 6).

Tātad, ja pagānu pretestība no garīgas pāraug fi ziskā, tad Baznīcai, kas iemieso varas pilnību, ir jālieto visi savā rīcībā esošie līdzekļi, to skaitā arī bruņots spēks,63 jo nekas nedrīkst kavēt Dieva nodomu īstenošanos. Spriežot pēc hronikas teksta, ieroču lietošana Indriķim nav sveša: “..kad mums jau vajadzēja viņu svaidīt ar svēto eļļu, izcēlās liela kliegšana, pa visām ielām saskrēja mūsu karaspēks, un visi metās pie ieročiem, kliegdami, ka mums nākot virsū liela pagānu maleva. Tāpēc tūlīt pametām svēto svaidīšanu un pārējos sakramentus un skriešus devāmies pie vairogu un zobenu darbiem” (XXIII, 7). Saskaņā ar pāvesta monarhijas ideju viņš kā Kristus vietnieks ir atbildīgs par cilvēces politisko un garīgo labklājību. Tāpēc cilvēku pestīšanas labad viņš varēja lietot kā fi ziskus, tā garīgus ieročus. Krusta karu ideoloģijas paradigmā Dieva (iedomātā) patiesība stāv pāri Viņa mīlestībai. Tāpēc reālpolitiski domājošais bīskaps Alberts, kas ir tā laika ecclesia militans redzamākais pārstāvis Livonijā, 1202. gadā dibina bruņinieku – mūku Zobenbrāļu ordeni. Tas ir garīgās un militārās varas saauguma pilnīgākais simbols. Karš ir tapis par misijas žanru.

Šādi misionējoša Livonijas Baznīca Indriķa skatījumā ir auglīga, jo ir spējusi iedibināt Igaunijas Baznīcu. Livonijas Baznīca “ar saviem iekarošanas pūliņiem bija allaž bijusi tās īstā un pirmā māte un to dzemdējusi ar atdzimšanas kristību Jēzus Kristus ticībā” (XXVIII, 4).

Kādas ir pārējās būtiskās Baznīcas ideologēmas sastāvdaļas – Dievs, sv. Marija, Kristus, un kā tās darbojas?

DievsHronikā Dievs parādās kā abstrakta augstākā reliģiskā persona, bet nekur

Indriķis nesniedz personisku attiecību ar Viņu aprakstu. Hronikā Dievs nereti

63 “Rīgā .. misija norisinājās starp cilvēkiem, kuriem sirošana un laupīšana bija normāli notikumi, ikdienas rutīna. Misionāram izvēle bija nocietināties, apjozt sevi ar žogu un militāru sardzi un cerēt, ka ceramie neofīti nāktu pie viņa (šajā gadījumā .. progress būtu ļoti lēns), vai iesaistīties [notiekošajā], nostāties kādā pusē, piedāvāt ieročus un militāru palīdzību līdz ar kristību un iedibināt [savu] varu (šajā gadījumā progress būtu izcils, kā Livonijas Alberta gadījumā). Bet, ja misija gāja pa otro ceļu, tad valstij bija maz iespēju darboties neofītu labā. Tā vietā neofīts tapa iesaistīts karam organizētā sabiedrībā, kur prioritāte bija uzvara, nevis taisnība vai indoktrināci-ja.” Christiansen, E. Th e Northern Crusades, p. 129–130.

31Guntis Kalme

ieņem relatīvi marginālu vietu. Viņam galvenokārt iedalītas ar militārdarbību saistītas funkcijas:

Dievs aizsargā Baznīcu. Krustneši “slavēja Dievu, kas savu baznīcu arī 1) šoreiz ar nedaudzu rokām bija pasargājis no ienaidniekiem” (X, 12);Dievs palīdz cīņā: “Vācieši sava nelielā skaita dēļ nespēja ar .. 2) [lietuviešiem] cīnīties, taču cīnījās tas, kas reiz bija darījis, ka viens vajāja tūkstoti un divi piespieda bēgt desmit tūkstošus” (XXV, 4; sk. arī XXX, 4); Dievs uzvaroši vada karus: “Palīdzot Dievam, kas vienīgais pieveicis visas 3) valstības” (XII, 3); Dievs pieņem pateicību par sekmīgu militārdarbību un misiju. 4) Bruņinieki “slavēja to Kungu, kas ar nedaudziem bija panācis uzvaru pār ienaidniekiem” (XXI, 7); “slavējām to Kungu par pagānu pievēršanu ticībai” (XXIII, 7);Dievs uzņem debesīs martīrus un cīņās kritušos vācu kristiešus: “Lai 5) viņu dvēseles atdusas mierā ar Kristu!“ (XXVI, 7).

Hronikas Dievs faktiski ir krusta karu laikmeta terminus technicus, Baznīcas ideologēmas projekcija debesīs, vācu karadraudzes debesu vadonis.

V. Biļķins secina: “Tā kā šie kalpi karo vienīgi sv. Jaunavai un tam Kungam, tad arī viņu karaspēks ir tā Kunga karaspēks, viņu kaujas – tā Kunga kaujas, uzvaras – tā Kunga uzvaras un viņu atriebība – dievišķā atriebība.”64 Folkvīns65 “pārzināja tā Kunga karaspēku un ar prieku cīnījās tā Kunga kaujās” (XIII, 2), “gandrīz visa Igaunija no jauna iekarota un atgūta, izņemot vienīgi Tērbatas pili, ko nebija vēl skārusi dievišķā atmaksa” (XXVIII, 1).

Dievs vada arī neticīgos; pildot savu dievu gribu, pagāni patiesībā rīkojas pēc īstā Dieva prāta. Viņa griba vada lozēšanu, ar kuru pagāni izzina savu dievu gribu. Kad lībieši ar likteņa zirgu gribēja spriest nāvi ordeņa brālim Teoderiham, “zirgs kāpa pār [nolikto šķēpu], pēc Dieva gribas pirmo sperdams dzīvības lēmēju kāju” (I, 10).

Karš ir arī dievu karš. Pagāni “piesauca svētbirzi, kristieši – Jēzu, kura vārdā un kuram par slavu viņi drosmīgi kāpa augšā un sasniedza vaļņa augšu”

64 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 12. lpp.65 Folkvīns (Volquinus, Wolquinus u.c.) – Zobenbrāļu ordeņa mestrs; vadīja apvienoto līvzemnieku

karaspēku, piedalījās apmēram 19 postošās militārās operācijās pret Austrumbaltijas iedzīvotā-jiem, krita Saules kaujā.

32 Guntis Kalme

(XXX, 4). Pagānu dievi nespēj aizstāvēt savas svētvietas – svētais mežs tika slacīts ar nokauto pielūdzēju asinīm: “Vācieši dzinās ienaidniekiem pakaļ no ciema uz lauku un nāvēja viņus pa laukiem līdz pat viņu birzij, un šo viņu svētmežu aptraipīja ar daudzo nogalināto asinīm” (XXIII, 9). Sakautie pagāni saka: “Mēs atzīstam, ka jūsu Dievs ir lielāks par mūsu dieviem, jo viņš, pieveikdams mūs, noskaņojis mūsu sirdis, lai pielūdzam viņu. Tāpēc lūdzam pasaudzēt mūs un .. mums žēlīgi uzlikt kristietības jūgu” (XIV, 11). Pēc Monas pils krišanas pagāni paši ved priesterus uz savām pilīm, “lai tie sludinātu Kristu, izdzītu Tarapitu līdz ar pārējiem pagānu dieviem un slacītu tautu ar svēto kristību” (XXX, 5). “Karš faktiski norisinās starp diviem kara dievu komplektiem, katram lietojot drosmīgus un cienījamus vīrus kā bandiniekus, un tā notiek, ka Dievs un viņa Māte, kas lieto kristiešus, ir stiprāki. Kauja tāpēc ir neizbēgama, nav cita veida kā demonstrēt pretiniekam, ka viņa dievi ir aplami.”66

Sv. Jaunava MarijaLīdztekus Dievam Livonijā darbojas arī tās patronese sv. Marija.67 Hronika

ir rakstīta “par slavu viņa [Kristus] mīļajai mātei, kuras godam .. veltītas visas šīs jaunatgrieztās zemes” (XXIX, 9).

Livonijas iedzīvotāji ir sv. Jaunavas kalpi, viņas “savēji” (XXV, 2). Viņi nes tās Dēla vārdu tautām. Cīnoties par sv. Marijas godību, tie paplašina viņas zemes robežas un aizsargā jaunieguvumu pret ienaidniekiem. “Viņi .. cīnījušies tā Kunga kaujās pret pagāniem par godu mūsu Kungam Jēzum Kristum un viņa mīļotajai mātei” (XXV, 1). Rāpjoties pagānu pils valnī, „ikviens nu steidzās, lai uzkāptu pirmais, lai celtu Jēzus Kristus un viņa mātes Marijas slavu un godu” (XXVIII, 6). Kritiskā brīdī jūras kaujā “bīskaps .. vērsās pie Svētās Jaunavas ar šādu lūgumu: “Rādi, ka esi māte!” – tad viņa patiešām rādīja, ka ir māte. Proti, bēgošais sirotājkuģis .. ar spēcīgu triecienu uzgrūdās citam un ar lielu troksni pārlūza vidū un piesmēlās ar ūdeni, un vīri iekrita jūrā un noslīka” (XIX, 5).

66 Christiansen, E. Th e Northern Crusades, p. 97.67 1215. g. Baznīcas koncilā “bīskaps [Alberts] sacīja [pāvestam]: “Tāpat kā tu, svētais tēvs,” viņš

teica, “nepārstāj ar savas svētības centību rūpēties par svēto Jeruzalemes zemi, kas ir dēla zeme, tev tāpat nevajag arī šoreiz atstāt bez mierinājuma Līvzemi, kas ir mātes zeme un līdz šim ar tavu atbalstu un gādību paplašināta pagānu vidū. Dēls taču mīl savu māti un, tāpat kā negrib, lai iet bojā viņa paša zeme, arī nekādā ziņā negrib, lai briesmas draudētu mātes zemei”” (XIX, 7).

33Guntis Kalme

Hronists secina, ka “Svētās Jaunavas Marijas slava viņu kalpiem .. devusi šādus priekus: pieveikt dumpiniekus, kristīt tos, kas pazemīgi ierodas no brīva prāta, saņemt ķīlniekus un meslus, atvest atpakaļ visus gūstekņus kristiešus, atgriezties ar uzvaru. Ko līdz šim nav spējuši valdnieki, to Svētā Jaunava ar savu kalpu rīdzinieku rokām paveikusi īsā laikā un maigi par godu savam vārdam” (XXX, 6).

Iepriekšminētais liecina, ka sv. Marija hronikā faktiski izpilda kara dievietes funkcijas. Sekojošais ir savdabīga krusta kara sv. Marijas slavas dziesma:68

“Tā, lūk, tā jūras zvaigzne allaž sargā savu Līvzemi; tā, lūk, tā pasaules valdniece un visu zemju pavēlniece allaž sargā savu pašas zemi; tā, lūk, tā debess ķēniņiene pavēl zemes ķēniņiem. Vai tad viņa nepavēl, kad pārmācījusi daudzos valdniekus, kuri cīnījās pret Līvzemi? Vai nepārmācīja, kad viņa Polockas lielkņazu Vladimiru, kas nāca ar karaspēku uz Līvzemi, piemeklēja ar pēkšņu nāvi? .. Vai viņa Jersikas valdnieku Visvaldi, kas aplaupīja rīdziniekus, nepazemoja pietiekami ar uguni un zobenu? .. Vai tad viņa arī dāņu karali .., kas gribēja Līvzemi iztrūcināt ar savu kundzību, neiztrūcināja, turot viņu ar nedaudzu rokām ilgā un brīnumainā gūstā? Vai viņa Svelgatu un ļoti daudzus citus lietuvju vadītājus un vecākos nenonāvēja ar savu kalpu līvzemnieku rokām? Vai Ako, Salas kādreiz nodevīgo līvu vadītājs, nekrita, rīdzinieku nogalināts, līdz ar ļoti daudziem citiem? Vai Rūsiņš, letu vecākais, nekrita Dabreļa pilī? Vai tad sērgas laikā nekrita un nenomira visi Turaidas vecākie, kurus uzskatīja par nodevīgiem? .. Raugi, cik maiga ir Dieva māte pret savējiem, kas viņai uzticīgi kalpo Līvzemē, un kā viņa tos allaž sargā pret visiem ienaidniekiem, un cik nežēlīga viņa ir pret tiem, kas mēģina ielauzties viņas zemē vai šajā zemē kaitēt ticībai un viņas dēla godam!” Tas noslēdzas ar mudinājumu: “Iegaumējiet un skatieties, jūs, krievu vai pagānu, vai dāņu valdnieki, vai jebkuru tautu vecākie, bīstieties viņas – maigās žēlsirdības mātes, pielūdziet viņu – Dieva māti, noskaņojiet viņu, kas tik nežēlīgi atmaksā saviem ienaidniekiem, sev labvēlīgu, neuzbrūciet turpmāk vairs viņas zemēm, lai viņa jums būtu māte – viņa, kas līdz šim allaž bijusi ienaidniece saviem ienaidniekiem un tiem, kuri kaitējuši viņas ļaudīm Līvzemē, aizvien kaitējusi vēl vairāk” (XXV, 2).

68 Teiermans to nosauc par “bezkompromisa brutālu un varmācīgu katalogu”. Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 33.

34 Guntis Kalme

Jēzus KristusV. Biļķins atzīmē: “Viņa darbība aprakstītos hronikā norisinājumos maz ir

iepīta, un viņa līdzdalība kristīto karos ir reti redzama.”69 Tiek runāts par “Kristus aicinājumu”, ko saņem pagānu tauta ar vācu misiju (IX, 13), “patieso gaismu, kas ir Kristus” (IX, 13), „īsto mieru, kas ir Kristus” (XIX, 8). Meinards “tikai Kristus dēļ, vienīgi lai sludinātu, ieradās Līvzemē” (I, 2), bruņinieki cīnās, “lai celtu Jēzus Kristus .. slavu un godu” (XXVIII, 6), jo viņi ir “Kristus bruņinieki” (XIII, 2), “Kristus kareivji”, Kristus vārda pielūdzēji (IX, 4), kristusticīgie (X, 3). Kristus kā kara dievs viņiem palīdz: „[Lietuvieši] neatgriezās savā zemē, jo bija izlaupījuši Svētās Jaunavas zemi un viņas dēls tiem atmaksāja; lai slavēts viņš mūžos” (XXV, 4). Nekur netiek atklāts Jēzus mācības saturs, Viņa vārds hronikā tiek lietots tikai nomināli.

Baznīca kā kristīgās civilizācijas garīgais komponents, reiz ienākusi Senlatvijas teritorijā, nostiprināja savu uzvaru militāri, politiski, idejiski un juridiski, lai iedibinātu mieru uz savu ideologēmu pamata. Ielūkosimies divos pēdējos Baznīcas varas nostiprināšanas aspektos.

III daļa

Ecclesia triumfans – uzvarētājbaznīca darbībā

Kristība un kristietības likumiLaiks, par kuru rakstīts hronikā, ir karu, postījumu, brutalitātes laikmets.

Lasot biežos un savā veidā rutinētos varmācības aprakstus, jājautā – kas šajā postažā var ienest mieru? Tam jābūt kam stiprākam par cilvēku, tam jābūt kādam pārpasaulīgam, pārlaicīgam elementam. Hronists to redz Kristū, kas ir „īstā miera nesēja miers, kas no abiem izveidojis vienu, savienodams un samierinādams laicīgo ar debešķīgo; kas nokāpis no debesīm kā tautu ilgots ķēniņš, to cerība un pestītājs; kas saviem mācekļiem ir pavēlējis, sacīdams: “Ejiet māciet visas tautas un kristījiet tās!”” (XXIII, 7)

R. Slenczka saka: “Livonijas Indriķa hronikā kristība parādās kā līdzeklis un pamats cilvēku kopības radīšanai iepretim graujošiem konfl iktiem. Tas, ka

69 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 66. lpp.

35Guntis Kalme

Kristus ir patiesais miera radītājs, norāda arī uz to, ka runa šeit ir par mieru, “kas ir augstāks par visu saprašanu (Fil. 4: 7). Precīzāk tas nozīmē, ka nevis kristieši, bet Kristus pats ir īstais miera radītājs.”70 Viņš norāda uz “kādu lietu attiecībām, kas vijas cauri visai hronikai. .. Pamats miera līgumiem un mierīgai sadzīvošanai ir kristība. Kristība, kas ir saistīta ar atbilstošām pamācībām par kristīgo mācību un dzīvi, veido priekšnoteikumus līgumu nemainīgumam un nodrošina sadzīvošanu tirdzniecībā un sabiedrībā.”71

Hronika kristību redz ne tikai kā iniciācijas līdzekli kristīgajā ticībā. Tā laika kristietības “paketes” rakstura dēļ kristība ir ne tikai zemes un iedzīvotāju ideoloģiska, bet arī politiska šķirtne. Kristība faktiski ir Baznīcas īpašuma zīme; kā tāda tā tiek uztverta no abām karojošām pusēm. Vēl vairāk, kā atzīmē Dž. Brandidžs, “tā nozīmēja arī pakļaušanos vācu kundzībai. Krusta karā iesaistītie karapulki Baltijā prasīja, lai ikkatrs pakļautais tiek kristīts saskaņā ar Saksijas rituāliem un ceremonijām.”72

Pāvesti un koncili tradicionāli prasīja, lai kristība tiktu sniegta tikai pēc iedzimto kristīgas apmācības un tiktu pieņemta brīvprātīgi. “Prakse Baltijas robežās bija atšķirīga: kristība vispirms, mācība un pieņemšana varēja sekot (vai nesekot).”73 Bet, lai to varētu īstenot dzīvē, tā tiek papildināta ar “kristietības likumiem” – Baznīcas kanoniem u.c. noteikumiem – iedzimto pakļaušanu laulību likumam, desmitās daļas, ķīlnieku un karavīru došanu, tā jaunkristītos pakļaujot un iekļaujot Baznīcā ekonomiski, politiski un militāri. “Bīskaps teica: “Ja gribat kristīties un pieņemt kristietības likumus, mēs sniegsim jums palīdzību un uzņemsim jūs savā brālīgajā saimē”” (XXIII, 3). Kristība maina līdzšinējo “visu karš pret visiem” un “katrs par sevi” situāciju: “Kas kādreiz bija vilks, tas tagad kļuva par avi. Kas kādreiz bija kristiešu vajātājs, tas tagad kļuva par viņu brāli, saņēma mieru, neliedzās dot ķīlniekus, uzticīgi izlūdzās kristības žēlastību un nebaidījās no pastāvīgas meslu maksāšanas” (XXX, 5); un: “Līvu tauta agrāk bija ļoti negodīga, ikviens atņēma savam tuvākajam, kas tam piederēja; tāpēc kristījot tāda veida varmācība, laupīšana, zagšana un jebkura tamlīdzīga rīcība tika noliegta” (X, 15).

Kopējo misijas gaitu hronists redz šādā progresijā: “Tā notika, ka visi pie Daugavas dzīvojošie līvi, sirdī apmulsuši un garā iztrūcināti, deva ķīlniekus

70 Slenczka, R. Karš – kristība – miers.., 51. lpp.71 Turpat, 50. lpp.72 Brundage, J. Introduction.., p. XXIV.73 Turpat, XXV lpp.

36 Guntis Kalme

un izlīga ar bīskapa kungu un pārējiem vāciešiem, un tie no viņiem, kas vēl bija pagāni, apsolīja kristīties. Tā nevaldāmā un pagānu paražām pārlieku nodevusies tauta pēc Kristus aicinājuma pakāpeniski tika aizvadīta tā Kunga jūgā un, atstādama sava pagānisma tumsību, caur ticību ieraudzīja patieso gaismu, kas ir Kristus” (IX, 13). R. Slenczka atzīmē, ka hronikas “noslēgums parāda iespaidīgu kopā savilkumu par to, ka kristība kā debesu dāvana ir līdzeklis miera nodrošināšanai uz zemes”.74

Livonijas Baznīcas politiskais, militārais un idejiskais centrs neapšaubāmi ir Rīga. Kādu to redz pats hronikas autors?

Hronikas rīgcentrismsIndriķa pasaules uzskatā Baznīcas lokālais Dieva valstības iemiesojums – Rīga

ir “Dieva pilsēta” (IX, 4). Tā, izplatot kristīgo ticību, ir Dieva nodomu akcentētā īstenotāja, Viņa darbības aģente. Rīgai “ir valgme lejā un valgme no augšas: valgme lejā .. tāpēc, ka grēciniekiem tajā top piešķirta pilnīga grēku atlaišana un caur to tātad tiek arī veldze augšā, tas ir, debesu valstība; vai tāpēc, ka Rīga saņēmusi jaunās ticības veldzi un apkārtējie pagāni Rīgas dēļ tiek veldzēti ar svēto kristības avotu” (IV, 5). Savā ziņā tā gūst pat dievišķu atribūtu atblāzmu; to norāda “allaž” un “augšā tā veldzi mums sniedz”.

Rīga ir kristītāja. Tā sūta misionārus pagānu kristīšanai un karavīrus viņu pakļaušanai, kuru darbības rezultātā rodas jauna – Igaunijas Baznīca. Hronikas rīgcentrismu75 uzsver noslēgums. Tas ir triumfējošs epilogs dzejas formā, kas, aprakstot Sāmsalas pagānu kristīšanu, to apkopo kā prologā minēto Dieva nodomu īstenojumu:

Tā, tā Rīga allaž (semper – lat. – vienmēr) pagānus slaka!..Šķīstot grēku ar valgmi un debess valstību sniedzot;Augšā tā veldzi mums sniedz, lejā, uz zemes, tāpat.

74 Slenczka, R. Karš – kristība – miers.., 50. lpp.75 “Atkārtotā vārdu spēle ar vārdu “Rīga”, kas laista ticīgos, un tās kā Dieva pilsētas atainojums ir

Indriķa vēsts centrā. Tas, ka hronika ir jaunas svētas pilsētas radīšanas apraksts, ir iezīmēts pašā pirmajā atsaucē uz Rahābu un Bābeli no 87 [:4] Psalma, kur tās ir kontrastētas ar Ciānu, Dieva pilsētu.” Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 27.

37Guntis Kalme

Hroniku kopumā raksturo grūts, skarbs ticības un cīņas optimisms,76 “patētisks reālisms”,77 kas noslēdzas ar triumfu.

Te šim pētījumam varētu pielikt punktu, ja vien nebūtu kāda svarīga hronikas autora iezīme. Indriķis nav sholasts, spekulatīvs domātājs. Viņš ir stāstnieks, kas vēsta notikušo, izmantojot sev pierasto tēliem bagāto biblisko valodu. Tāpēc var sagaidīt, ka tas atspoguļosies arī viņa vēstures teoloģijā.

Hipotēze – ne vien intelektuāls koncepts, bet arī emocionāls tēlsLīdztekus jau minētajam par hronikas pakāpienveida attīstības raksturu tās

materiāls dod pietiekamu pamatu, lai izvirzītu arī hipotēzi par hronikas vēstures teoloģijas organisko raksturu, proti, emocionālu tēlu. Šis koncepts un tēls nav pretrunā viens ar otru, jo abu attīstības raksturu nosaka providence.

Baznīca, par kuru tālāk minētajos bibliskajos tēlos raksta Indriķis, negūst savus attīstības avotus no profānās eksistences. Tā ir tikai Baznīcas esības negatīvais vēsturiskais fons, kas ir jāpārvar, esot ar to nemitīgā karastāvoklī.

Indriķis, aprakstot Baznīcu un tās izaugsmi, lieto vairākus bibliskus tēlus, kas visi ir saistīti ar auglību, izaugsmi, kopšanu, – vīna dārzs ( Jes. 5: 1–7), jaunais dēsts (Ps 144: 12), sēšana (Mt 13: 3–9; Mk 4: 3–9, 14–20; Lk 8: 4–7, 11–15), laistīšana (1. Kor. 3: 6–8), sievišķība un mātišķība (Mt 23: 37).78 Linda Kaljundi saka, ka šie Indriķa izmantotie tēli ir “instruments agrīnā 13. gs. klēriķim, lai rīkotos un piešķirtu nozīmi krusta karu un misijas pieredzei”.79 Visi minētie tēli gan atsevišķi, gan kopā izsaka Baznīcas esību šajā robežsituācijā un tās misiju. Tāpēc var izteikt hipotēzi, ka Indriķis savu vēstures teoloģiju argumentē nevis intelektuāli (un diez vai Indriķim bija sākotnēja savas hronikas vēstures teoloģijas konkrēta koncepcija; to mēs aposteriori te (re)konstruējam), bet drīzāk to pārdzīvo ar biblisku tēlu starpniecību – kā Baznīcas izaugsmi un uzplauksmi Dieva tai piešķirtā laikā un vietā. Indriķim nav abstraktas laika koncepcijas kā Augustīnam, viņš ir hronists, kas atstāsta notikumus to hronoloģiskajā secībā.

76 Zīmīgi, ka katra nodaļa beidzas ar krustnešu uzvaru, savukārt viss hronikas vēstījums kumulatīvi kulminē epiloga triumfā.

77 Tyerman, Chr. Henry of Livonia.., p. 28.78 Materiāls, bet ne koncepts šai apakšnodaļai ņemts no: Kaljundi, Linda. Young Church in God’s

new Vineyard: the Motivs of growthand fertility in Henry’s Chronicle of Livonia. http://www.en-nenjanyt.net/4-04/referee/kaljundi.html.

79 Turpat.

38 Guntis Kalme

Baznīca tai atvēlētā laiktelpā aug no Dieva vārda. Kā norāda L. Kaljundi: “Caur reliģisko tekstu citātiem tie saista Rīgas baznīcu ar Rakstu svēto vēsturi,”80 tā tiek ietverta Dieva nemitīgajā darbībā. Baznīcas izaugsme ir tās dievišķās identitātes izstarošana, izvēršanās un uzplauksme. Tā nepieciešami izplešas, jo ir Kristus “miesa, pilnība, kas visu visur piepilda” (Ef. 1: 23). Tāpēc laiktelpa intensīvi pildās ar baznīciskumu. Laiktelpa un Baznīca tādēļ nav abstrakti jēdzieni, kas būtu šķirami. Tā ir viena dzīva īstenība, kas aug, uzplaukst un izplešas. Tas parādās biblisko tēlu lietojumā.

Vīna dārzs alegoriski izsaka jaunkristīto zemi un jauno Baznīcu Rīgā, kā arī misijas iedibināšanu un zemes ieņemšanu misijas gaitā. Rīgas Baznīca pati ir jaunais Baznīcas dēstījums. Tas izsaka kontrastu starp iepriekšējo zemes un tautas mežonīgumu un tagadējo mieru, kopjot zemi ar Dieva vārdu sēšanu (izplatot ticību). Laistīšanas motīvu veido divi darbības vārdi: rigare (slacīt) un irrigare (laistīt). Šo darbības vārdu līdzība ar vārdu “Rīga” visticamāk skaidrojama ar Rīgas vārda etimoloģiju, un tas vēl jo vairāk ļauj Indriķim uzsvērt, ka Rīgas galvenais uzdevums ir kristīt pagānu tautas ap sevi. Kristības motīvs idejiski veido tādu kā vēstījuma gredzena formas kompozīciju. Hronika iesākas ar vārdiem par dievišķo providenci, kas “kristības svētās veltes grib dāvāt lībiešu zemei”, un noslēdzas ar triumfējošu uzdevuma piepildījumu: “Tā, tā Rīga allaž pagānus slaka!” Pati Baznīcas izaugsme ir slacīta ar tās martīru asinīm. Kā vīna dārza strādnieki bibliskajā tēlu valodā attiecas uz Israēla tautu un sējēji uz apustuļiem, tā rīdzinieki tiek netieši pielīdzināti Vecās un Jaunās Derības izredzētajiem personāžiem. Tas ir saskaņā ar hronikas pamatpieņēmumu, ka Dievs darbojas caur dažiem saviem izredzētajiem. Tie ir misionāri un krustneši, kas ir aktīvi kā stādītāji un sējēji iepretim pasīvajiem saņēmējiem – kristītajiem, kas ir kopjamā “zeme”.

Baznīcas misijas auglības un izaugsmes motīvs ir saistīts arī ar sievišķu tēlu. Rīgas Baznīca tiek aprakstīta kā sieviete un māte, kas laidusi pasaulē bērnus, un tādēļ tai ir mātes vara un tiesības pār tiem. Mātes auglība nosaka arī tās leģitimitāti (atcerēsimies Livonijas Baznīcas salīdzinājumu ar “neauglīgo” krievu Baznīcu (XXVIII, 4) un Alberta atbildi Lundas arhibīskapam Andreasam, kas pretendēja uz Igauniju kā Dānijai pakļautu Baznīcas teritoriju, “ka viņa ļaudis jau sen, daudzus gadus pirms dāņu laikiem, iedēstījuši šo Igaunijas baznīcas vīna dārzu un to ar daudzu asinīm daudzās kara grūtībās kopuši” (XXIV, 2)).

80 Kaljundi, L. Young Church in God’s new Vineyard ..

39Guntis Kalme

Kopā šie tēli izsaka Baznīcu kā dinamisku, aktīvu un izpletošos, leģitimējot tās misiju. Tas ir ekspansijas un cīņas, ne ērtas iekārtošanās laiks. Dieva piešķirtajā žēlastības laikā Baznīcai ir jāaug, sasniedzot aizvien tālākas tautas un zemes. Tāpēc Dieva un Baznīcas laiks šajā aspektā sakrīt – tas ir žēlastības laiks. Dieva paša žēlastība izpaužas došanā, kā lasām prologā: “Kad nu vēlīgais žēlums grib vēlīgas veltes sniegt zemei”, Baznīcas – pateicīgā saņemšanā: “Tad, ai, vēlīgais žēlums, šīs veltes mums vēlīgi atļauj.”

Noslēgums

Secinājumi šodienai

Identitātes jautājumiHronikā latvieši nav vēstures subjekts, bet gan tās objekts, tie, ar kuriem

citi rīkojas un darbojas. Te vietā ir vēsturnieka brīdinājums: “Pasaule piedod visu, izņemot vājumu, – ar to ir sacīts, ka ar brīdinājumu “vai uzvarētiem!” vienlīdzīgi nežēlīgs var būt kā zobens, tā arī spalva un pēdējā var būt vēl daudzkārt nekrietnāka, jo tā cenšas zobenu kanonizēt mūžībai.”81

Tā ir vācu krustnešu vēsture, kas ir notikusi uz mūsu zemes vai, kā sacīja Eriks Kristiansens, uz mūsu “mugurām”. Tā vēl nav (un gadsimtiem ilgi vēl nebūs) mūsu pašu rakstīta vēsts, kurā mēs, latvieši, būtu tās centrā. Livonijas Indriķa hronika ir tikai par mums, turklāt arī tad tikai daļēji un vācu skatījumā: “No Latvijas senās vēstures iznirst mūsu acu priekšā speciāla svešu tautu interešu vēsture, kurā baltu ciltis veido panorāmu, kurā norisinās svešinieku darbība un to mērķi. .. Tā .. runā par labu tiem, kuru interesēs bija varas nostiprināšana.”82

Vēsture ir ne tikai izziņas krātuve par bijušo, bet arī identitātes avots. Tāpēc nopietnu pārdomu vērti ir Lindas Kaljundi un Kaspara Kļaviņa vārdi: “Indriķa hroniku var raksturot kā koloniālas traumas zīmi. Tā ļāva jaunām tautām ieiet rakstītajā vēsturē un radīt viņu pašu vēsturisko naratīvu. Tomēr hronika arī ievainoja jauno tautu pašapziņu. Tādas problemātiskas attiecības rezultējās komplicētās saiknēs ar Indriķi. Hronists kļuva par Janusa veida tēlu. No vienas

81 Spekke, Arnolds. Latvijas vēsture. Latvijas tautas likteņgaitas Eiropas krustceļos. Stokholma: Miķelis Goppers, 1948. 318. lpp.

82 Puisāns, Tadeušs. Vēstures mozaīka. Rēzekne: Latgales kultūras centra izdevniecība, 2010. 14. lpp.

40 Guntis Kalme

puses, Indriķis bija latviešu un igauņu vēstures “tēvs”. No otras puses, viņš bija tirāns un svešinieks, kāds, kura valodu un domāšanu mēs nesaprotam – bet kuru mūsu jaunajām un trauslajām nacionālajām pašapziņām nācās pieņemt un pielāgoties, kā arī nemitīgi cīnīties [pret to].”83 Un secinājums: “Nav skaidra un viegla ceļa, kā izvairīties no identitātes, kas rodas no nolieguma, diferencēšanās un pārvietošanas, balstoties uz neērtu kolonizētāja un kolonizētā perspektīvu vienību, kā arī uz sagrozošu kolonizatora diskursa pieņemšanu.”84 Ar Indriķi iesākas “svešās” identitātes uzspiešana mums. Tāpēc mūsu pašapziņa vēsturiski veidojas, cenšoties atbrīvoties no “svešo” identitāšu aizbildnieciskuma, un zināmā mērā tāda tā turpinās joprojām.

Tai pašā laikā Latvijas vēsturei kā mūsu identitātes avotam ir svarīgi apzināties, apjēgt visu, kas ir ar to saistīts, kas noticis tās teritorijā. Tāpēc mums ir arī svarīga Indriķa hronika.

Iemantojamās vērtībasHronikas vēstures teoloģijas shēma ir: providence – Meinards – Rīga –

Igaunijas Baznīca. Tai ir izteikti rīgcentrisks raksturs. Ja mums šī shēma šķiet naiva vai primitīva, atcerēsimies, ka mums pašiem šobrīd nav nekādas. Patiesībā Indriķa shēma ir pat ļoti mūsdienīga, mēs to jau izmantojam. To var pārtulkot arī šodienīgās kategorijās, piemēram: iedvesma (oriģināla ideja, inovācija) – cilvēks – jauns produkts – jauna dzīves kvalitāte.

Indriķa shēmā Rīga iegūst savu izcilību kā Dieva nodomu pildītāja. Kāds uzdevums šodien ir Rīgai? “Rīga – iedvesmas pilsēta”? Labākā gadījumā tai ir Latvijas galvaspilsētas funkcija, bet tai nav savas misijas apziņas un vīzijas.

Hronikā Rīga sniedz kristību un ar to piedāvā mieru starp toreiz konfl iktējošajiem spēkiem. Miers kristietības paradigmā panākams ar dzīvotu kristības svētību (abstrahējoties no hronikā minētajām laikmeta pārejošām īstenībām). Attēlotajā laikmetā personiskās un institūciju ambīcijas ir savijušās ar Dieva nodomiem neatšķetināmā mezglā; varam tās izšķirt tikai iztēlē, bet ne nodalīt no konkrētajiem dzīves notikumiem. Dievs darbojas caur cilvēkiem –

83 Kaljundi, Linda, Kļaviņš, Kaspars. Th e Chronicler and the Modern World: Henry of Livonia and the Baltic Crusades in the Enlightenment and the National Traditions. In: Tamm, Mark, et al. (eds.). Crusading and Chronicle Writing on the Medieval Baltic Frontier: a Companion to the Chronicle of Henry of Livonia. Farnham: Ashgate, 2011. P. 445.

84 Turpat, 455.–456. lpp.

41Guntis Kalme

tādiem, kādi viņi ir – nepilnīgi, grēcīgi. Ja mums hronikas personāži šķiet nelāgi (bieži – pamatoti), paraudzīsimies uz sevi un jautāsim, cik paši esam cienīgi dzīvot un nest Kristus vēsti. Cilvēku grēcīgums savā pēdējā konsekvencē tikai apstiprina to, ka dievišķi pārlaicīgās vēsts būtiskais saturs – Kristus mīlestība, dziedināšana, svētība, stiprinājums un miers – ir vajadzīgs visiem. Kristietībai piesaistītā krustnešu varmācība konkrētā vēstures posmā beidzās; varmācība nav dievišķās vēsts saturs, tā ir tikai bijusi izmantota ļaunprātīgos, ambiciozos nolūkos. Vēstures drāma kopumā ir tā, ka dievišķumā pamatotās cilvēcības vērtības nāk sāpīgi, pretrunīgi, ka kristietības humānais potenciāls tiek uzņemts ļoti lēni.

Hroniku caurvij misijas apziņa: “..šis mazums ir uzrakstīts par slavu tam pašam mūsu Kungam Jēzum Kristum, kurš grib, lai viņa ticība un viņa vārds taptu aiznests pie visām pagāntautām, pašam darbojoties līdzi un palīdzot, un caur kuru tādi darbi ir paveikti .. Un, lai šī slava .. nākotnē kūtru cilvēku nolaidības dēļ netiktu nodota aizmirstībai, mēs nolēmām .. par to uzrakstīt necilā sacerējumā un to atstāt pēcniekiem, lai arī viņi teiktu Dievu, liktu uz viņu savas cerības, neaizmirstu Dieva darbus un vaicātu pēc viņa pavēlēm” (XXIX, 9). Šodienai mēs varam to tulkot kā jautājumu pēc sava, savas pilsētas, tautas un valsts uzdevuma apziņas. Kāds tas ir?

Tā šī hronika no jauna demonstrē veco patiesību, ka vēsture nav tikai par pagājību vien; tā visvairāk ir par mums pašiem, par šodienu un rītdienu. Tā ir vērtīga ne tikai ar iegūtajām atbildēm, bet arī ar uzdotajiem jautājumiem, ierosmēm, izaicinājumiem.

KopsavilkumsLivonijas Indriķim piemīt sava vēstures teoloģijas izpratne, kuru kā

metanaratīvs nosaka Augustīna un viduslaiku vēstures teoloģijas izpratne. Dievišķā providence ir izvēlējusies izliet savu žēlastību uz vēl pagānisko līvu

zemi, dāsni apveltot to ar kristīgās ticības dāvanām. Pasaule kopš grēkākrišanas ir duālistiska. Viena ir dievišķa, garīga, mūžīga, pārlaicīga, kuras iemiesojums un pārstāve virs zemes ir Baznīca. Otra ir laicīgā pasaule, kas Livonijā Indriķa skatījumā ir necivilizēta, barbariska, sašķelta, kurai tādēļ trūkst arī vienojošas pārstāvniecības. Latvijas maztautas cīnās cita pret citu. Baznīca, paklausot Dieva aicinājumam nest Viņa vēsti un klātbūtni, pārvar šejienes pagāniskās pasaules garīgo un fi zisko pretestību, nesot upurus un aizvien vairāk izplešoties. Tā ir cīņa

42 Guntis Kalme

par Dieva valstības ienešanu šajā konkrētajā pasaules vietā un vienlaikus karš pret tās pasaulīgumu, tāpēc Baznīca nepieciešami ir ecclesia militans, Baznīca, kas cīnās ar “tā Kunga karaspēka” – bruņinieku, sv. Marijas – Livonijas patroneses kalpu, palīdzību. Viņu motivācija ir uzņemties “Kristus krustu”, sekojot Viņam kaujā un nāvē.

Tā kā minētais duālisms šīs pasaules ietvaros teoloģiski principā nav samierināms, tad karš faktiski ir nemitīgs. Baznīca iemieso gan garīgu, gan politisku un militāru varu. Tā, dodoties barbariskajā, necivilizētajā teritorijā, atrodas nemitīgā “robežsituācijā”. Baznīca nes Dieva valstību, kas viduslaikos Rietumeiropā tiek identifi cēta ar institucionālo Romas katoļu Baznīcu.

Baznīcas lokālā pārstāve hronikā ir Rīga kā “Dieva pilsēta” (tādējādi terminoloģiski sakrītot ar Augustīna attiecīgo jēdzienu), kas var tikt attiecināta arī uz visu Livoniju.85 Tāpēc arī nereti hronikā Dieva valstība, Baznīca, Rīga un Livonija garīgi un jēdzieniski ir identas. Baznīca nes Dieva vārdu un kristību ar gara un varas ieročiem. Lai arī Roma sankcionē krusta karu, taču Rīga ir vietējās pasaules, Livonijas centrs: “Roma dāvā tiesības, bet Rīga kristī pagānus” (XIX, 7). Tāpēc ir pamats runāt par hronikas izteikti rīgcentrisko raksturu.

Hronika vēstī par Dieva žēlastību, kas iesākusies pie viena kristieša – misionāra Meinarda un pie viena ciema (üks küla ‘viens ciems’ – līvu val.) – Ikšķiles, noslēdzas pie kristīgās ticības nešanas gaitā tapušās Livonijas galvaspilsētas – Rīgas. Tā, veicot misiju kaimiņzemē Igaunijā, rada tur Baznīcu. Baznīca tās izplešanās gaitā (Meinards – Ikšķile – Bertolds – Alberts – Rīga) paceļas uz aizvien jauniem attīstības pakāpieniem. Hronikā pēdējais minētais šāds pakāpiens ir Providences jaunradītā būtiskā vēstures procesa sastāvdaļa Dieva pilsēta – Rīga, kas paceļ Dieva darba izpildi jaunā, augstākā pakāpē. Rīgas lielums, izcilība, esot kristīgās civilizācijas robežsituācijā, ir tās uzdevuma lielumā – kristīt apkārtējās tautas.

Ir iespējams skatīt Indriķa vēstures izpratni arī organiski, bibliska tēla veidā – kā Livonijas Baznīcas izaugsmi, kuru nosaka dievišķā providence.

Hronika sniedz ne tikai vēsturiskas zināšanas un dziļāku izpratni par tās atspoguļoto laikmetu, bet arī rosina no cita skatpunkta paraudzīties uz šodienīgiem jautājumiem un izaicinājumiem, piemēram, uz mūsu nacionālās pašapziņas un identitātes jautājumiem.

85 Biļķins, V. Indriķa Livonijas hronika.., 22. lpp., 1. atsauce.

43Roberts Spirģis

Daugavas un Gaujas lībietes nēsāja sarafāna tipa svārkus, kurus plecos sasprauda ar bruņrupuču saktām. Rotu komplekss sastāvēja no greznām kaklarotām – kaklariņķiem un stikla kreļļu virtenēm, dobām aprocēm un spirālgredzeniem, bet kā galveno lībiešu materiālās kultūras īpatnību jāizceļ bruņrupuču saktas ar bagātīgajām važiņrotām, kas sastāvēja no ažūriem važturiem ar vairākām – līdz pat vienpadsmit – važiņu rindām. Rotas ar sevišķi daudzām važiņām bieži papildinātas ar važiņu sadalītājiem. Daugavas lībiešu krūšu važiņrotām bieži pievienoja dažādus piekariņus – amuletus, arī atsevišķus sadzīvē nepieciešamus priekšmetus, parasti atslēgas, ķemmi, adatu kārbiņu un nazi (1. att.).1

Senākajos – 10. gadsimta otrās puses Daugavas lejteces pieminekļos izpētītajos apbedījumos vērojama stipra skandināvu ietekme, kas visspilgtāk izpaužas skandināvu zvēru stilā rotāto bruņrupuču saktu atradumos (2. att.). Tās pašas par sevi ir kā bronzā sastingusi dzeja. Zvēru stila ornaments aizpilda ritmiski organizētu virsmu. Dažreiz zoomorfu ornamentu papildina bārdainas episko varoņu sejas maskas. Uzliktņi un skrupulozs ažūrs ornaments palielina telpas apjomu un plastiskumu – sakta līdzinās skulptūrai! Fantastisks un savāds raksts liekas nesaprotams kā vikingu skaldu dzejoļi.2

10./11. gadsimta mijā Daugavas lejtecē parādījās senākās uz vietas izgatavotās bruņrupuču saktas, kuras vairs nav tik krāšņas. Tās ir mazākas, un to ornaments ir daudz vienkāršāks, bet dažu eksemplāru virsma nav pat ornamentēta. Tomēr lībiešiem bruņrupuču saktas ir bagātās krūšu važiņrotas sastāvdaļa – un tajā pat neornamentētas saktas ieņem nozīmīgu vietu un nebūt nemazina kopējo iespaidu.

1 Spirģis, R. Bruņrupuču saktas ar krūšu važiņrotām un lībiešu kultūras attīstība Daugavas lejtecē 10.–13. gadsimtā. Rīga, 2008.

2 Lebedev, G. S. Epokha vikingov v Severnoi Evrope. Leningrad, 1985. S. 135–137.

Roberts Spirģis Lībiešu augu ornaments – dekors vai kristietības simbolika?

Konference

44 Roberts Spirģis

1. att. Doles Vampeniešu I kapulauka 16. kapa inventārs

45Roberts Spirģis

Līdz ar vietējām lībiešu bruņrupuču saktām izplatās arī jauns važiņrotas veids, kurā ietilpst ažūri trapecveida važiņu sadalītāji ar divu zirgu un kuģa motīvu (3. att.). Ar laiku gan bruņrupuču saktas, gan važturi tika vienkāršoti un stilizēti. Važturos sākotnējos motīvus vairs nevar saskatīt, bet bruņrupuču saktas pilnīgi zaudē ornamentu.

Salīdzinājumā ar šādām stipri deģenerētām un 12. gadsimta vidus bruņ-rupuču saktām izstrādājumi ar augu motīviem iezīmēja jaunu pagriezienu lībiešu mākslā (4. att.). Līdz ar bruņrupuču saktām augu ornamenta elementus – tādus kā tā saucamās palmetes un akanta lapas – sāka izmantot arī važturu, piekariņu un citu priekšmetu rotāšanai (5. att.).

Kāpēc mēs šeit veltām tik daudz uzmanības izmaiņām, kas notiek važiņrotas sastāvdaļu ornamentā? Lieta tāda, ka šis dekoratīvais komplekss, būdams centrālais lībiešu rotājums, atspoguļoja šīs tautas pasaules uzskatus, bija garīgās

2. att. P51 C1 apakšvarianta skandināvu bruņrupuču sakta no Salaspils Laukskolas kapulauka 120. kapa

46 Roberts Spirģis

kultūras kvintesence. Ņemot vērā to, ka senatnē katrs ornamenta elements bija maģisks simbols un tā attēlošana bija maģiska darbība, katra rota kalpoja par aizsardzības vai veiksmi veicinošu amuletu. Lai sekmīgi pildītu lībietes dzīvē ļoti svarīgu uzdevumu – kalpot par universālu maģisku aizsargu –, važiņrotai vajadzēja atspoguļot veselu mitoloģisku sistēmu. Tāpēc, lai labāk izprastu Daugavas lībiešu kultūras īpatnības, īpaša vērība jāvelta izmaiņām, kuras notiek ar šo svarīgo un etniski noteicošo rotu kompleksu.

Salīdzinājumā ar lībiešu sieviešu kapiem vīriešu apbedījumos, kuros galveno vietu ieņem ieroči, krāsainā metāla izstrādājumu skaits ir daudz mazāks.

3. att. 3. tipa lībiešu važturu izcelšanās:1 – važturis no Hemēlinnas Hatelmalas (Hämeenlinna – Hattelmala, pēc: Kivikoski, E. Die Eisenzeit Finnlands. Bildwerk und Text. Helsinki, 1973. Abb. 473), 2 – važturis no Huitinenas Hiukainvainionmekes (Huittinen – Hiukkainvainionmäki, pēc: Appelgren-Kivalo, H. Kansallisuusmääräzksistä muinaistieteessä. SMYA, 22. Helsinki, 1915. Kuva 43), 3 – važturis no Kalanti Pietiles (Kalanti – Pietilä, pēc: Appelgren-Kivalo, H. Kansallisuusmääräzksistä muinaistieteessä. SMYA, 22. Helsinki, 1915. Kuva 42), 4 – važturis no Kalvolas Pahnainmeki (Kavola – Pahnainmäki, pēc: Kivikoski, E. Die Eisenzeit Finnlands. Bildwerk und Text. Helsinki, 1973. Abb. 765), 5 – važturis no Sismes (Sysmä, Somijas Nacionālā muzeja Arheoloģijas nodaļa, KM 29600: 3), 6 – 3a2 apakšvarianta važturis no Doles Vampeniešu I kapulauka 45. kapa

3

6

2

5

1

4

47Roberts Spirģis

Centrālo vietu vīriešu apģērba ansamblī – gan statusa izrādīšanai, gan kā svarīgs maģiski sargājošais priekšmets – ieņem greznās apkaltās jostas. Zīmīgi, ka starp vīriešu apģērba aksesuāriem augu ornaments parādās tieši jostu garnitūrā, kaut gan uz jostām tas redzams daudz retāk nekā uz sieviešu važiņrotas sastāvdaļām. Toties kopš 11. gadsimta palmetes un akanta lapas plaši ieviešas uz tā laika reprezentatīvāko ieroču – zobenu – maksts uzgaļiem.

Pirms pāriet pie lībiešu augu ornamenta semantikas skaidrošanas, jāpakavējas pie priekšmetiem, uz kuriem parādījās šie jaunie motīvi, kā arī tuvāk jāaplūko galvenie jaunieviestā mākslas stila elementi.

4. att. Lībiešu augu ornamenta parādīšanās:1 – 2d varianta bruņrupuču sakta un 3b4 apakšvarianta važturis no Ikšķiles Zariņu kapulauka 43. kapa, 2 – 5b1 apakšvarianta bruņrupuču sakta un 4a1 apakšvarianta važturis no Ikšķiles Kābeļu kapulauka 45. kapa

21

48 Roberts Spirģis

Lībiešu augu ornamentsVisbiežāk augu ornaments redzams uz lībiešu sieviešu apbedījumos

atrastajām bronzas rotām un pirmām kārtām bruņrupuču saktām un važturiem. Bruņrupuču saktas bija plaši izplatīta Daugavas un Gaujas lībiešu rota. Tās ir iedalāmas divās lielās grupās: skandināvu bruņrupuču saktās, kuru tipoloģiju 20. gadsimta sākumā ir izstrādājis norvēģu arheologs Jans Petersens,3 un vietējo

3 Spirģis, R. Skandināvu bruņrupuču saktas Daugavas lejtecē 7.–11. gadsimtā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2003, Nr. 3, 23.–40. lpp.

5. att. Lībiešu piekariņi ar augu ornamentu:1 – bronzas krustiņš no Salaspils Laukskolas ciema (VI 128: 4992), 2 – sudraba krustiņš no Krimuldas Raganas depozīta, 3 – bronzas krustiņš no Ogresgala Čabu kapulauka 22. kapa, 4 – bronzas krustiņš no Mārtiņsalas pils (RDM I 2333), 5 – zeltīta bronzas sirdsveida poga ar sarkanu, zaļu un zilu emalju no Doles Raušu kapulauka 142. kapa, 6 – bronzas palmetveida piekariņš no Doles Raušu kapulauka 12. apbedījuma, 7 – bronzas sirdsveida poga no Ogresgala Čabu kapulauka 10. kapa, 8 – bronzas poga ar palmetēm no Daugmales pilskalna, 9 – apaļš alvas piekariņš no Rīgas Rātslaukuma (VI 308: 975, VRVM 184395/90), 10 – bronzas piekariņš ar t.s. Rjurikoviču cilts zīmi no Salaspils Laukskolas kapulauka 570. apbedījuma

2 3 4

5

8

107

9

6

1

49Roberts Spirģis

rotkaļu izstrādājumos. Vietējās saktas var iedalīt piecos tipos: saktās ar ragu, medaljonu, rombu, mezglu un palmešu saktās. Tātad augu ornaments parādās tikai uz pēdējām – 5. tipa palmešu bruņrupuču saktām. Pavisam Daugavas,4 Gaujas un Metsepoles5 lībiešu pieminekļos atrasts ap 115 šī tipa saktu, bet tās

4 Spirģis, R. Lībiešu 3.–5. tipa bruņrupuču saktas Daugavas lejtecē 12.–13. gadsimtā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2004, Nr. 2, 32.–35. lpp.; Spirģis, R. Bruņrupuču saktas ar krūšu važiņ-rotām un lībiešu kultūras attīstība Daugavas lejtecē 10.–13. gadsimtā, 96.–101. lpp.

5 Spirģis, R. Bruņrupuču saktas Gaujas lejtecē 12.–13. gadsimtā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2009, Nr. 4, 5.–30. lpp.

6. att. 5. tipa lībiešu bruņrupuču saktas:1 – 5a1 apakšvarianta bruņrupuču sakta no Doles Vampeniešu I kapulauka 182. kapa, 2 – 5a2 apakšvarianta bruņrupuču sakta no Salaspils Lipšu kapulauka 119. kapa, 3 – 5a3 apakšvarianta bruņrupuču sakta no Ikšķiles kapsētas 250. kapa, 4 – 5a4 apakšvarianta bruņrupuču sakta no Ikšķiles ciema, 5 – 5b1 apakšvarianta bruņrupuču sakta no Salaspils Laukskolas kapulauka 570. kapa, 6 – 5b2 apakšvarianta bruņrupuču sakta no Doles Raušu kapulauka 167. kapa

3

6

2

5

1

4

50 Roberts Spirģis

sastopamas arī citur: viena sakta iegūta Augšzemē Dignājas Strautmaļos, viena nāk no nezināmas atraduma vietas Kurzemē, pierobežā pie Šauļiem, divas atrastas Baltkrievijā.

5. tipa saktas var iedalīt divos variantos. 5a varianta saktu centrā redzams rombs ar četriem apaļiem izciļņiem stūros (6. att.: 1–4). Rombā ievietota zvaigzne, kuru veido puslodes formas reljefs izcilnis centrā ar četriem trīsstūriem apkārt. Romba sānos novietoti ovāli medaljoni, kuros attēlota palmete no volūtas ar apaļu “augli” virsū. Abos augšējos medaljonos palmetes motīvu papildina divi šķērsām svītroti asni. Pēc apmales apakšdaļas veida un rotu izpildes kvalitātes 5a variantam izdalīti četri apakšvarianti, pavisam 75 saktas.

5b variantu pārstāv saktas, kuru augšdaļā romba vidū atveidota rozete ar astoņām lapiņām. No rozetes virzienā uz romba stūriem iet smalki, asi stari. Augšdaļas romba stūros redzami četrstūraini veidojumi ar svītrām vidū. Palmetes visos četros sānu medaljonos ir vienādas, bet “augli” virs katras volūtas rotā svītras, kas padara to līdzīgu čiekuram. Profi lējums starp saktas kupolu un apmali ir rievots, veidojot granulāciju imitējošu kompozīcijas ietvaru. Saktu apmale ir šaura, tikai cauruma vietā tā ir izstiepta uz leju (4. att.: 2; 6. att.: 5, 6). Pēc izmēriem un izpildījuma kvalitātes šim variantam izdalāmi divi apakšvarianti. Pavisam zināmas 38 šī varianta saktas. Vēl divās bruņrupuču saktās apvienojas 5b varianta raksturīgais ornaments ar 5a2 apakšvarianta saktu apmali.

5. tipa saktas ar augu motīvu lībiešiem ir visvēlākās bruņrupuču saktas (7. att.). Tas ir vienīgais bruņrupuču saktu tips, kas sastopams viduslaiku baznīcu kapsētu materiālā. Tipoloģiski kā sākotnējais variants jāatzīmē 5a1 saktas, ko apstiprina arī to trūkums baznīcu kapsētu materiālā. 5a2 un 5a3 apakšvarianta saktas ir vēlākas, un tās ir labi pārstāvētas Ikšķiles un Mārtiņsalas kapsētas apbedījumos. Vietējo bruņrupuču saktu tipoloģiskajā rindā pēdējo vietu ieņem pavisam mazās 5a4 apakšvarianta saktiņas. Šķiet, ka 5b1 apakšvariants parādās nedaudz vēlāk par senākajām 5a1 un 5a2 apakšvarianta saktām, bet mazākās un nodilušās 5b2 apakšvarianta saktas ir vienlaicīgas ar 5a3 un 5a4 apakšvariantu.

Tikai nedaudz vēlāk, pēc agrākajām 5. tipa bruņrupuču saktām, augu ornaments parādījās arī uz trapecveida važturiem. Daugavas un Gaujas lībiešiem bija raksturīgi četri važturu tipi: trīsstūrainie, ovālie, trapecveida važturi ar ģeometrisko ornamentu un ar palmeti. Daugavas lejteces pieminekļos ir zināmi 59 važturi ar palmeti (4. att.: 2). Šie važturi bija izplatīti arī Gaujas lejtecē, kur atrasti 17 eksemplāri. Ārpus lībiešu apdzīvotā reģiona trīs važturi atrasti

51Roberts Spirģis

Zemgalē – Kakužēnu Mīklas kalna kapulaukā un Mežotnes pilskalnā, pa vienam važturim nāk no Jēkabpils Oglenieku latgaļu kapulauka un Sāmsalas. 4. tipa važturus var iedalīt piecos variantos.6

4a varianta važturiem pieder trapecveida formas ažūras rotas ar sirdsveida kontūru un palmeti centrā. Važturu augšdaļā izveidota frontāli pagriezta cilpa rotas piestiprināšanai pie saktas, apakšdaļā ir septiņi apaļi caurumi važiņu piekāršanai (8. att.: 1–3). Šī varianta rotas sastopamas visbiežāk – pavisam ir zināmi 42 eksemplāri. Pēc ornamenta šos važturus var iedalīt trijos apakšvariantos.

6 Spirģis, R. Daugavas lībiešu važturi 10.–14. gadsimtā. Arheoloģija un etnogrāfi ja. 22. laid. Rīga, 2005. 135.–172. lpp.; Spirģis, R. Bruņrupuču saktas ar krūšu važiņrotām un lībiešu kultūras attīstība Daugavas lejtecē 10.–13. gadsimtā, 106.–142. lpp.

7. att. 5. tipa lībiešu bruņrupuču saktu attīstība

12. gs. 13. gs.

3

2c2

5a1

5b1 5b2

5a2 5a4

5a3

2b3

52 Roberts Spirģis

Salīdzinājumā ar 4a variantu 4b varianta važturi zaudējuši ārējo ietvaru un apakšmalu ar caurumiem važiņu piekāršanai, tāpēc rotu veido tikai ažūra sirds ar palmeti centrā un cilpu augšdaļā važtura piestiprināšanai pie saktas (8. att.: 4). Zaudējot apakšdaļu ar caurumiem važiņu iekāršanai, 4b varianta važturiem važiņas varēja iekārt sirdsveida kontūras atvērumos. Šāds vienkāršojums radies, pateicoties važiņu skaita, kā arī važiņrotas kopējā svara samazinājumam. Neraugoties uz formas vienkāršošanu, 4b varianta važturi saglabāja visas 4a variantam raksturīgās smalkā lietā augu ornamenta nianses un izpildījuma kvalitāti, un pavisam ir zināmi 12 šī varianta važturi.

4c variantā var iedalīt deviņus važturus (8. att.: 6). Važturi kopumā atkārto 4a varianta formu un ažurāciju, bet to ornamentā vērojama strauja degradācija. Sirds atveids un palmete zaudējusi smalko lieto augu ornamentu un detaļu precizitāti tiktāl, ka to forma ir tik tikko saskatāma. Važturus rotā primitīvs svītrojums. 4c varianta rotas izceļas ar slikto izgatavošanas kvalitāti, bieži sastopams lējuma brāķis. Par to, ka 4c varianta važturi veidojušies no 4a1 apakšvarianta, liecina seši pārejas formas važturi. Ornaments 4a/c varianta važturiem ir izplūdis un punktējums uz sirds apveida sāk pārtapt par 4c varianta važturu virsmā redzamo svītrojumu (8. att.: 5).

4d variantam pieskaitāms viens važturis (8. att.: 7). Rota pārstāv 4. tipa važturu attīstības vēlo stadiju, uz ko norāda noplacinātas, neprecīzas formas līnijas. Važtura virsma zaudējusi lieto rotājumu, kura trūkumu senais meistars mēģinājis kompensēt ar štancētu ornamentu.

Kā pati vēlākā 4. tipa važturu attīstības fāze atzīmējams 4e variants. Pavisam ir zināmi tikai seši šim variantam piederīgi eksemplāri (8. att.: 8, 9). 4e varianta važturi ir divpusīgi rotāti un izmantoti kā piekariņi. Šo važturu ažūrās daļas ornaments līdzīgs 4a3 apakšvarianta važturiem, bet ir vēl vienkāršāks. To pamatni rotā līklocis, vertikālās svītras vai meandrs.

4. tipa važturu apskats liecina par to, ka tie gan kompozicionāli, gan izpildes tehnikas ziņā parāda līdzību 5b varianta lībiešu bruņrupuču saktām. Līdz ar 5. tipa bruņrupuču saktām važturi ar palmeti ir vienīgais važturu tips, kuru var sastapt baznīcu kapsētu apbedījumu inventāra sastāvā. Kā agrākais šai tipā atzīmējams 4a1 apakšvarianta važturis, kurš tikai vienā važiņrotā (Lielvārdes kapsētas 10. kaps) atrasts kopā ar vēlākām 5b2 un 5a4 apakšvarianta bruņrupuču saktām, bet pārējos gadījumos kombinēts ar 5b1 apakšvarianta saktām (9. att.). Tāpēc 4a1 apakšvarianta važturu intensīvākās izmantošanas laiku var datēt ar 12. gadsimta beigām – 13. gadsimta sākumu. Tomēr atsevišķi eksemplāri lietoti arī 14. gadsimtā.

53Roberts Spirģis

8. att. 4. tipa lībiešu važturi:1 – 4a1 apakšvarianta važturis no Ikšķiles Kābeļu kapulauka 45. kapa, 2 – 4a2 apakšvarianta važturis no Mārtiņsalas pils (VI 127: 1440), 3 – 4a3 apakšvarianta važturis no Ikšķiles kapsētas 250. kapa, 4 – 4b varianta važturis no Doles Raušu kapulauka 149. kapa, 5 – 4a/c varianta važturis no Mārtiņsalas pils (RDM I 2323), 6 – 4c varianta važturis no Ikšķiles Kābeļu kapulauka 25. kapa, 7 – 4d varianta važturis no Mārtiņsalas pils (RDM I 2248), 8 – 4e1 apakšvarianta važturis no Ikšķiles kapsētas 299. kapa, 9 – 4e2 apakšvarianta važturis no Mārtiņsalas kapsētas 1464. kapa

3

6

2

5

8

9

1

4

7

54 Roberts Spirģis

4a2, 4a3 un 4b varianta važturi gan tipoloģiski, gan pēc korelācijas ar bruņrupuču saktām (5a3 un 5a4 apakšvariants) ir vēlāki, un to parādīšanās datējama ar 13. gadsimta pirmo pusi un vidu. 4c varianta važturi važiņrotās sastopami kopā ar 5b2, 5a3 un 5a4 apakšvarianta bruņrupuču saktām, kas norāda uz šo važturu lietošanu 13. gadsimta otrajā pusē. Pagaidām nav zināms neviens gadījums, kad 4d un 4e varianta važturi būtu atrasti važiņrotā pie bruņrupuču saktām, kas vedina uz domu, ka to izmantošanas laiks ir ārpus lībiešu krūšu važiņrotu pie bruņrupuču saktām lietošanas hronoloģiskajiem ietvariem. 4d un 4e varianta važturu parādīšanos var attiecināt uz 14. gadsimtu. 4e1 apakšvarianta važturus izmantoja kā skanošus piekariņus ar zvārguļiem, savukārt 4e2 apakšvariants, kas jau īsti vairs nav važturis, bet gan tikai piekariņš (jo bez caurumiem pamatnē tas nevar kalpot važiņu turēšanai), noslēdz ne tikai 4. tipa važturu, bet arī visu lībiešu važturu attīstību.

9. att. 4. tipa lībiešu važturu attīstība

12. gs. 13. gs. 14. gs.

3e2

3e1

4a1

4a3

4a2

4a1 /4c 4c

4d

4e

4b

55Roberts Spirģis

Bez važiņrotu sastāvdaļām augu ornamentu lībiešu arheoloģiskajā materiālā demonstrē arī piekariņi. Tā augu ornamentā ir izpildīti ažūrie fi gurālie palmetveida piekariņi (5. att.: 6). To kompozīcija sastāv no starp divām akanta lapām izvietotas palmetes. Vēl viena palmete maza krusta veidā izvietota piekariņa apakšā. Palmetveida piekariņi stilistiski ir tuvi 4. tipa važturiem. Sievietes šos piekariņus nēsāja kaklarotās. Lībiešiem desmit apbedījumos zināmi 20 šādi piekariņi.7 Dzīvesvietās un savrupatradumu veidā atrasti vēl 14 piekariņi.8 Viens piekariņš atrasts pie Vidzemes latgaļiem Cesvaines Kalnapaukšu kapulauka 1. kapā. Jāatzīmē, ka četri 7. kapa piekariņi kapulaukā starp Allažu Saknītēm un Atvasītēm izgatavoti no sudraba un nāk no labi datējama kompleksa, kurā ir atrastas 12. gadsimta beigu 5a1 apakšvarianta bruņrupuču saktas. Citos līdzīgos apbedījumos palmetveida piekariņi korelē ar 5b1 un 5a4 apakšvarianta bruņrupuču saktām, kas, ņemot vērā arī to biežo sastopamību vācu viduslaiku objektos, liecina par piekariņu izmantošanu 13. gadsimtā. Tā šādi piekariņi no Mārtiņsalas kapsētas datējami ar 13. gad-simtu,9 bet piekariņš no Ikšķiles kapsētas – ar 13. gadsimta otro pusi.

Cita veida ažūrs augu stilā darināts kokveida piekariņš konstatēts Salaspils Laukskolas kapulauka 570. kapa važiņrotā. Tā apakšā redzami trīs asni un divi zari ar lapām, augšdaļā – divi taisnā leņķī saliekti zari ar lapām galos, bet vidū – koka stumbrs ar ap to aptinušos čūsku (10. att.: 3).

7 Doles Raušu kapulauka 12. un 55. kaps (2), Mārtiņsalas kapsētas 1512. kaps (2), Salaspils Lipšu kapulauka 60. kaps, Ikšķiles kapsētas 350. kaps, Ogresgala Čabu kapulauka 6. kaps, Aizkraukles kapulauka 4. kaps, Allažu Saknītes un Atvasītes 7. kaps (5), Krimuldas Priedes 20. kaps (5), Turaidas Baznīckalna kapsētas 24. kaps.

8 Rīga, Mārstaļu iela 17 (Lūsēns, M. Arheoloģiskie pētījumi Rīgā, Mārstaļu ielā. Arheologu pētīju-mi Latvijā 2002. un 2003. gadā. Rīga, 2004. 98. lpp., 22. att.: 1), Daugmales pilskalns (A 9964: 5147, A 9964: 5992; Ģinters, V. Daugmales pilskalna 1936. g. izrakumi. Senatne un Māksla, 1936, Nr. 4, 101. lpp., 17. att.: 5; Latvijas PSR arheoloģija. Rīga, 1974. 73. tab.: 21), Lielvārdes pils (Zariņa, A. Izrakumi Lielvārdes pilskalnā un priekšpilī 1981. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1980./81. gada pētījumu rezultātiem. Rīga, 1982. 165. lpp., 25. att.: 10), divi no Aizkraukles (Kruse, F. Necrolivonica oder Alterthümer Liv-, Esth- und Curlands bis zur Einführung der Christlichen Religion in den Kaiserlich Russischen Ostsee-Gou-vernements. Dorpat; Leipzig, 1842. Tab. 11: 2; A 11637: 41) un Turaidas Baznīckalna kapsētas (TMR 3945), tuvāk nezināma atradumu vieta pierobežā ar Šauļu raj. (RDM 30A: 40). Autoram zināmi trīs piekariņi no kāda Gaujas lībiešu pieminekļa un viens – no Lielvārdes, kuri pašlaik glabājas privātkolekcijā.

9 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā. Rīga, 2008. 136. lpp.

56 Roberts Spirģis

Autoram ir zināmi vēl tikai seši šādi piekariņi. Salaspils Laukskolas piekariņam ļoti līdzīgi ir atradumi no Mārtiņsalas kapsētas 1464. kapa un kāds savrupatradums Daugavas krastā.10 Ikšķiles Kābeļu kapulauka 9. kapa piekariņam uz stumbra čūskas vietā ir divas lapas (10. att.: 4), Aizkraukles pilskalnā atrastam piekariņam ir atlauzta apakšdaļa (10. att.: 2), bet Ikšķiles pils atradums jau ir stipri stilizēts, vēls izstrādājums.11 Atšķirīgs ir piekariņš no

10 Priekšmets glabājas kādā privātkolekcijā.11 VI 129: 200.

10. att. Kokveida apkalums un piekariņi:1 – apkalums no Novgorodas (pēc: Faradzheva, N. N. Arkheologicheskie issledovaniia na raskope Desiatinnyi-II v 2008 g. V kn.: Novgord i Novgorodskaia zemlia: istoriia i arkheologiia. Materialy nauchnoi konferentsii, posviaschennoi 80-letiiu akademika RAN V. L. Ianina. Velikyi Novgorod, 2009. S. 58, ris. 3: 1), 2 – piekariņš no Aizkraukles pilskalna (A 12222: 11), 3 – piekariņš no Salaspils Laukskolas kapulauka 570. kapa, 4 – piekariņš no Ikšķiles Kābeļu kapulauka 9. kapa, 5 – piekariņš no Kokneses pilskalna (VI 62: 5582)

54

2

3

1

57Roberts Spirģis

Kokneses pilskalna – tam uz stumbra čūskas vai lapu vietā izveidots krusts (10. att.: 5).

Ārpus Latvijas teritorijas viens fragmentārs piekariņš zināms ziemeļaustrumu Lietuvā, pie Obeļu ezera.12 Savukārt Novgorodā atrastā fi gūra kalpojusi par apkalumu, par ko liecina trīs stiprinājumi otrā pusē (10. att.: 1).

Spriežot pēc tā, ka Salaspils Laukskolas piekariņš korelējas ar 5b1 apakšvarianta bruņrupuču saktām, šī tipa piekariņi Daugavas lejtecē parādās 12./13. gadsimta mijā. Uz pirmsvācu slāņiem – 12. gadsimta otro pusi – attiecas arī Kokneses pilskalna atradums. Savukārt Ikšķiles Kābeļu kapulauka 9. kapā piekariņš atrasts kopā ar vēlo 4b varianta važturi un datējams ar 13. gadsimtu. Vēlākie, stipri deģenerētie eksemplāri no Ikšķiles pils un Obeļu ezera Lietuvā iesniedzas 14. vai pat 15. gadsimtā.

Augu ornaments raksturīgs arī vairākiem krustiņu tipiem: palmetveida krustiņiem ar ovāliem sirdsveida galiem (5. att.: 1) – 8 eksemplāri13 (II grupa pēc Ē. Mugurēviča tipoloģijas14), ažūriem krustiņiem ar ovāliem galiem un augu motīviem (5. att.: 2) – 2 eksemplāri15 (III grupa pēc Ē. Mugurēviča tipoloģijas), krustiņiem ar austiņām un noapaļotiem galiem ar augu motīviem (5. att.: 3) – 9 eksemplāri16 (VIII grupa) un krustiņiem ar trijlapu galiem

12 Urbanavičius, V., Urbanavičienė, S. Archeologiniai tyrimai. Lietuvos archeologija, 1988, Nr. 6, p. 42, pav. 71: 6.

13 Daugmales pilskalns (Balodis, F. Mākslas pieminekļi Latvijas 9.–12. gs. apmetnēs un kapos. Se-natne un Māksla, 1936, Nr. 4, 138. lpp., 2. tāf.: 6), savrupatradums Salaspils Laukskolā (A 9980: 39), Salaspils Laukskolas ciems (VI 128: 4992), Ikšķiles kapsētas 493. kaps, savrupatradums Aiz-kraukles baznīcas kapsētā (A 12169: 90), Aizkraukles kapulauks (Kruse, F. Necrolivonica oder Al-terthümer Liv-, Esth- und Curlands bis zur Einführung der Christlichen Religion in den Kaiserlich Russischen Ostsee-Gouvernements, Tab. 17: 9), Doles Raušu kapulauka 74. kaps (VI 146: 523), Mārtiņsalas kapsētas 748. kaps.

14 Mugurēvičs, Ē. Krustiņveida piekariņi Latvijā laikā no 11. līdz 15. gs. Arheoloģija un etnogrāfi ja. 11. laid. Rīga, 1974. 220.–239. lpp.

15 Ikšķiles kapsētas 3. kaps (R. Malvesa izrakumi 1961. gadā), Krimuldas Raganas depozīts.16 Doles Vampeniešu II kapulauka 70. kaps, Doles Raušu kapulauka 74. kaps, Raušu ciems

(Šnore, E. Raušu ciems Doles salas augšgalā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1991, Nr. 6, 84. lpp., 14. att.: 23), Mārtiņsalas baznīca (Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 200. lpp., XXIV tab.: 7), savrupatradums Salaspils Laukskolas ciemā (VI 128: 4192), Ikšķiles kapsētas 493. kaps, Ogresgala Čabu kapulauka 22. (2) un 30. kaps.

58 Roberts Spirģis

(5. att.: 4) – 9 eksemplāri17 (IX grupa). Pirmo divu grupu krustiņi lielākoties datējami ar 12.–13. gadsimtu, bet vēlie eksemplāri ar trijlapu galiem no Mārtiņsalas iesniedzas 14.–15. gadsimtā.18

Jāatzīmē arī tā saucamās Rjurikoviču cilts zīmes, daļā no kurām – desmit 3. tipa eksemplāri (pēc Ē. Mugurēviča tipoloģijas19) – arī redzami augu motīvi (5. att.: 10). Senākie šī tipa piekariņi atrasti Kokneses pilskalnā pirmsvācu slāņos – viens ar 12. gadsimta beigām datējamajā 8. slānī, otrs – attiecīgi vēl senākajā 10. slānī.20 Savukārt lībiešiem senākais kapu komplekss – Salaspils Laukskolas 570. kaps ar 5b1 apakšvarianta bruņrupuču saktām attiecināms uz 12./13. gadsimta miju. Citos apbedījumos 3. tipa piekariņi ar Rjurikoviču cilts zīmi korelējas ar 5a3 apakšvarianta bruņrupuču saktām, 4b un 4c varianta važturiem, kas ļauj tos datēt ar 13. gadsimtu.21 Jaunākais – 13./14. gadsimta mijas atradums nāk no Ikšķiles kapsētas.22

Pieņemts uzskatīt, ka šie piekariņi lībiešiem kalpojuši par vadošo dzimtu atšķirības zīmēm sievietēm. Tie veidojušies, pārņemot skandināvu un senkrievu heraldisko zīmju elementus un pieliekot klāt augu valsts motīvus.23 Tomēr jautājums, kāpēc lībiešiem Rjurikoviču cilts zīmēs parādās palmu un akantu lapu motīvs, paliek neatbildēts.

Retāk ar augu ornamentu greznotie priekšmeti sastopami lībiešu vīriešu apbedījumos. Ar palmetēm tika greznoti daži jostu apkalumi. Tā palmetes parādās uz Gotlandes rūnakmeņu stilā rotātajām jostassprādzēm (11. att.: 1), kuras lībiešiem zināmas no pieciem apbedījumiem: Doles Raušu kapulauka 20. kapa, Ikšķiles Kābeļu kapulauka 33. kapa, Salaspils Laukskolas kapulauka 192. kapa, Krimuldas Liepeņu kapulauka I grupas 4. uzkalniņa un Krimuldas Tālēnu kapulauka 10. uzkalniņa. Šiem izstrādājumiem jostas gala apkalums

17 Mārtiņsalas pils (RDM I 2333, 2334, VI 138: 1006), Mārtiņsalas kapsētas 332., 1547. kaps un savrupatradumi (VI 122: 1788, 1968), Ikšķiles kapsētas 231. kaps, savrupatradums Daugaviešu (pie Mazlīču mājām) kapsētā (A 13239: 12).

18 Mugurēvičs, Ē. Krustiņveida piekariņi Latvijā laikā no 11. līdz 15. gs., 221., 229. lpp.19 Mugurēvičs, Ē. Piekariņi ar t.s. Rjurikoviču cilts zīmi Latvijā 11.–13. gs. Arheoloģija un etnogrā-

fi ja. 17. laid. Rīga, 1994. 76.–83. lpp.20 Turpat, 78. lpp.21 Doles Raušu kapulauka 149. kaps, Salaspils Lipšu kapulauka 165. kaps un Ikšķiles Kābeļu

kapulauka 23. kaps.22 Mugurēvičs, Ē. Piekariņi ar t.s. Rjurikoviču cilts zīmi Latvijā 11.–13. gs., 81. lpp., tab.: 16.23 Turpat, 81. lpp.

59Roberts Spirģis

un sprādze veido vienotu veselumu (6. grupas b variants pēc J. Cigļa lībiešu jostassprādžu klasifi kācijas24). Līdzīgā stilā veidoti arī jostu apkalumi pie jostu sadalītājiem, kurus bieži atrod Kurzemē un Gaujas lībiešu teritorijā, kur vien ir zināmi 24 eksemplāri, bet Daugavas krastos tie sastopami retāk.25 Sākotnējie šo sprādžu un apkalumu eksemplāri ir ažūri, ar izteiktu reljefu. Vēlāk tie kļūst vienkāršāki un izmēros mazāki. Šie izstrādājumi demonstrē ziemeļu mākslai raksturīgā sarežģītā zvēru stila apvienojumu ar augu ornamenta motīviem, un to izcelsme ir saistāma ar Gotlandi.26 Acīmredzot ievestie eksemplāri kalpoja par paraugu vietējo, vienkāršāko eksemplāru izgatavošanai.27

Dažādi augu motīvi redzami uz tā saucamajām pēcsasanīdu stilā veidotām jostassprādzēm (6. grupas a variants),28 kas zināmas piecos Daugavas lībiešu kapu kompleksos (11. att.: 3).29 Jostās ar šādām sprādzēm izmantoti maza izmēra, bieži arī ar augu ornamentu rotāti fi gurāli apkalumi, ar šauriem iegareniem apkalumiem galos (11. att.: 3, 4). Šādu apkalto jostu tradīcija nāk no klejotāju vides Hazāru kaganātā, kas bija tā saucamās ungāru jostas (josta ar galu, kas brīvi nokarājas) dzimtene. Vēlāk šādu jostu izgatavošanas tradīcija nostabilizējas arī Senkrievijā.30 11. gadsimtā no Senkrievijas šādas jostas nonāk arī pie lībiešiem. Savukārt 12. gadsimtā parādās līdzīgi veidotas jostassprādzes ar vienas palmetes attēlu (11. att.: 2) – zināmas piecos apbedījumos.31

Vēl viena reta ar augu ornamentu greznoto bronzas izstrādājumu kategorija ir pogas. Ogresgala Čabu kapulauka 10. vīrieša kapā konstatētas divas sirdsveida podziņas ar palmeti iekšpusē (5. att.: 7). Līdzīga palmete izdīgst no sirdsveida

24 Ciglis, J. Galvenie lībiešu jostassprādžu tipi 10. gs.–13. gs. sākumā. No: Latvijas PSR vēstures problēmas. Rīga, 1989. 11., 13. lpp., 2. att.: 17.

25 Tõnisson, E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur (11. Jh.–Anfang 13. Jhs). Ein Beitrag zur der ostbaltischen Frühgeschichte. Tallinn, 1974. S. 115.

26 Nerman, B. Die Verbindungen zwischen Skandinavien und dem Ostbaltikum in der jüngeren Eisenzeit. Stockholm, 1929. S. 124–128.

27 Tõnisson, E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur, S. 114–116.28 Ciglis, J. Galvenie lībiešu jostassprādžu tipi 10. gs.–13. gs. sākumā, 11., 13. lpp., 2. att.: 17.29 Salaspils Vējstūru kapulauka 5. kaps, Salaspils Laukskolas kapulauka 114., 378. kaps, Ikšķiles

Rumuļu kapulauka 14. kaps, Tomes Nariņu kapulauka 4. kaps.30 Lavysh, K. A. Khudozhestvennye traditsii vostochnoi i vizantiiskoi kul’tury v iskusstve srednevekovykh

gorodov Belarusi (X–XIV vv.). Minsk, 2008. S. 14–15.31 Salaspils Laukskolas kapulauka 95., 343., 526. kaps, Doles Vampeniešu II kapulauka 47. kaps,

Ikšķiles Zariņu kapulauka 34. kaps, Salaspils Laukskolas ciems (VI 128: 4245).

60 Roberts Spirģis

rāmja spicā gala. Spriežot pēc tā, ka minētās podziņas atrastas pie ceļiem, var pieņemt, ka tās kalpoja kājautu aizdarei. Līdzīga, bet neapšaubāmi daudz greznāka podziņa atrasta Doles Raušu kapulauka 142. kapā (5. att.: 5). Šīs zeltītās sirdsveida podziņas augu ornaments izpildīts ar sarkanas, zilas un zaļas emaljas palīdzību. Vēl viena fi gurāla poga ar četrām palmetēm atrasta Daugmales pilskalnā (5. att.: 8).

Starp lībiešu vīriešu apbedījumos atrodamiem priekšmetiem ar augu ornamentu svarīgu vietu ieņem zobenu maksts uzgaļi. Palmetes un akantu lapu rotājums raksturīgs lielākai daļai 11.–13. gadsimta zobenu maksts gala

11. att. Lībiešu jostas ar augu ornamentu:1 – jostas garnitūra no Doles Raušu kapulauka 20. kapa, 2 – jostas garnitūra no Salaspils Laukskolas kapulauka 343. kapa, 3 – jostas garnitūra no Salaspils Laukskolas kapulauka 114. kapa, 4 – jostas gala apkalums no Ogresgala Čabu ciema (2007. gada izrakumi, nr. 224)

2

4

1

3

61Roberts Spirģis

apkalumu (III–VI tips pēc A. Tomsona klasifi kācijas).32 Īpaši grezni ir divi garie sudraba uzgaļi no Turaidas Pūteļu 21. uzkalniņa un Krimuldas Liepeņu kapulauka 2. grupas 4. uzkalniņa (IIIb1 apakšvariants). Abu uzgaļu apakšdaļā redzams sarežģīts asnu pinums, no kura izaug palmete. Līdzīgs pinums redzams arī uz ļoti retām 4. tipa lībiešu mezglu saktām.33 Turaidas Pūteļu eksemplāram augšdaļā izvietota uz leju vērsta palmete, kuras zaros sēž putnu pāris, savukārt Krimuldas Liepeņu uzgalim – viens liels putns (12. att.: 1, 2). Šiem atradumiem zināmas vienīgi atsevišķas paralēles Norvēģijā (Kadalas depozīts), Gotlandē (Eskelhemas Valdarve), Lietuvā (pie Graužu upes Kēdaiņu raj.), Somijā (Tamperes Vilusenharju) un Ukrainā (Kijevas Desetinas katedrāle). Literatūrā šos šauros uzgaļus vērtē kā līko zobenu maksts gala apkalumus34 un izcelsmi meklē Bizantijā vai Austrumzemēs.35

Ne tik grezni ir IIIb varianta maksts uzgaļi, kuri ir īsāki un rotāti ar vienkāršākiem asnu pinumiem ar palmeti (12. att.: 3). Lībiešiem atrasti pieci šī varianta uzgaļi.36 Pēc pētnieku domām, tādi uzgaļi tika izgatavoti uz vietas Austrumbaltijā, kur ir zināms ap 40 atradumu.37

Lībiešu pieminekļos visbiežāk atrastais zobenu maksts gala apkaluma tips (zināmi 25 eksemplāri) ir uzgaļi ar krustu un palmeti (V tips). Uzgaļu augšdaļa ažūra, sānos izveidotas uz iekšu vērstas akanta lapas, bet centrā izveidota palmete vai krusts. Pēc slēgtās apakšdaļas motīviem šī tipa uzgaļi dalāmi vairākos variantos: uzgaļi ar palmeti (13. att.: 2, 6, 8),38 ar palmeti un vienu

32 Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā. No: Pa somugru pēdām Baltijas jūras krastā. Starptautiskās zinātniskās konferences materiāli, 2009. gada 23. aprīlis, Turaida. Turaidas muzejrezervāts, 2009. 80. lpp.

33 Spirģis, R. Bruņrupuču saktas ar krūšu važiņrotām un lībiešu kultūras attīstība Daugavas lejtecē 10.–13. gadsimtā, 92. lpp., 47. att.

34 Kaut gan Krimuldas Liepenēs makstī ar šādu uzgali atrasts T tipa divasmeņu zobens (Tõnisson, E. Die Gauja-Liven und ihre materielle Kultur, S. 102).

35 Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 80. lpp.; Paulsen, P. Schwertortbänder der Wikingerzeit. Stuttgart, 1953. S. 73–77.

36 Salaspils Laukskolas 105. un 473. kaps, Siguldas Saksukalns, Turaidas Pūteļu 39(11). un 32(3). kaps.

37 Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 80. lpp.38 Daugmales senpilsēta (A 11971: 1872), Ikšķiles Rumuļu kapulauka 10. kaps, Bīriņu Čie-

kuru kapulauka 2. uzkalniņš, Turaidas Karātavkalna kapulauka 2. uzkalniņš (A 1965: 4), savrupatradums Krimuldas pagastā (RDM I 1041).

62 Roberts Spirģis

12. att. Garie zobenu maksts uzgaļi:1 – sudraba uzgalis no Turaidas Pūteļu kapulauka 22. uzkalniņa, 2 – sudraba uzgalis no Krimuldas Liepeņu kapulauka 4. uzkalniņa, 3 – bronzas uzgalis no Salaspils Laukskolas kapulauka 473. kapa

1 2

3

63Roberts Spirģis

13. att. Lībiešu zobenu maksts uzgaļi ar augu ornamentu:1 – no Turaidas Pūteļu kapulauka 24(25). uzkalniņa, 2 – no Bīriņu Čiekuru kapulauka 2. uzkalniņa, 3 – no Daugmales pilskalna (A 12600: 103), 4 – no Krimuldas Liepeņu kapulauka 1. grupas 13. uzkalniņa, 5 – no Aizkraukles kapulauka (RDM I 687), 6 – no senpilsētas pie Daugmales pilskalna (A 11971: 1872), 7 – no Ikšķiles pils (VI 129: 188), 8 – no Krimuldas (RDM I 1041), 9 – no Turaidas Pūteļu kapulauka 43. kapa, 10 – no kapsētas pie Sv. Pētera baznīcas Rīgā (VRVM 132133/216)

1

4

8 9 10

3

6

7

2

5

64 Roberts Spirģis

putnu medaljonā (13. att.: 9),39 ar diviem eņģeļiem (13. att.: 4),40 ar stilizētu augu ornamentu un krustu (13. att.: 5).41 Jaunākiem – 13. gadsimta eksemplāriem palmetveida izvirzījums augšdaļā pārtop par krustu, bet akantu lapas sānos tiek aizvietotas ar gariem izvirzījumiem labākai maksts konstrukcijas saturēšanai. Slēgtajā apakšdaļā blakus augu motīviem42 parādās vienkāršotie ģeometriskie raksti (13. att.: 7).43 V tipa zobenu maksts uzgaļi bieži sastopami kuršu zemēs44 un visā Daugavas ūdensceļa garumā, bet Mārtiņsalas ciemā atrasts pusgatavs eksemplārs ar romba attēlu centrā, kura nenovīlētās lejamšuves uzskatāmi liecina par to, ka Daugavas lejtecē atradies viens no to izgatavošanas centriem.45

12.–13. gadsimtā izplatās tā saucamie īsie, askētiskāk rotātie zobenu maksts uzgaļi ar krustu vai palmeti (VI tips). Lībiešu pieminekļos atrasti trīs eksemplāri ar krustveida izcēlumu.46 Vienam īsajam uzgalim no Daugmales pilskalna krusta vietā redzama palmete, kuras sānu lapas ir saaugušas ar sānu izvirzījumiem (13. att.: 3). Līdzīgs, bet stipri vienkāršāks ir Aizkrauklē vai Siguldas Saksukalnā atrastais uzgalis no Johana Karla Bēra kolekcijas.47 Savukārt Doles Raušu 20. kapā, Turaidas Pūteļu kapulauka 40(12). un 24(25). kapā (13. att.: 1) atrastiem īsiem uzgaļiem trūkst vidusdaļas izcēluma. Tos rotā vienīgi mazā palmete, kas izveidota uzgaļa apakšā.

39 Turaidas Pūteļu 28(43). un 44(16). kaps.40 Krimuldas Liepeņu kapulauka I grupas 13. uzkalniņš.41 Savrupatradums Rīgas pilsētas teritorijā (Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā

kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 17. att.: 6 ielikumā), Doles Raušu kapulauka 9. un 142. kaps, Salaspils Mārtiņsalas pils (RDM I 2393), Daugmales pilskalns (A 9964: 6581), savrupatradums Ikšķiles Zariņos (Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laik-metā, 17. att.: 14 ielikumā), Lielvārdes pārceltuves kapulauka 10. kaps, savrupatradums Aiz-kraukles kapulaukā (RDM I 687), Aizkrauklē vai Siguldā (Britu muzejs 52.3-29.215), Turaidas Pūteļu 1. un 25(39). kaps, Katvaru Muižkalni (A 9857).

42 Salaspils Mārtiņsalas pils (VI 127: 1740), Ikšķiles pils (VI 129: 299).43 Mārtiņsalas ciems (Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 116.–117. lpp., 82.,

84. att.).44 Asaris, J. 11.–13. gs. zobena maksts bronzas uzgaļu tipi un to izplatība Kurzemē. Arheoloģija un

etnogrāfi ja. 17. laid. Rīga, 1994. 24.–25. lpp.45 Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu materiālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 80. lpp.46 Ikšķiles Kābeļu kapulauka 41. kaps, Krimuldas Liepeņu kapulauka I grupas 1. uzkalniņš (dzelzs

uzgalis) un Salaspils Lipšu kapulauka 210. kaps.47 Bähr, J. K. Die Gräben der Liven. Ein Beitrag zur nordischen Alterthumskunde und Geschichte.

Dresden, 1850. Taf. XV: 3.

65Roberts Spirģis

Jāatzīmē, ka palmete zobenu maksts uzgaļu rotāšanai tiek izmantota līdz pat 14. gadsimta beigām, par ko liecina Rīgā pie Sv. Pētera baznīcas kapsētas atrastais eksemplārs ar ļoti garām malām (13. att.: 10). Ažūrs rotājums, kuru veido ļoti vienkārša palmete uz šaura stiebra, šim uzgalim izveidots tikai vienā pusē.

Tādējādi kopš 12. gadsimta starp lībiešu zobenu maksts uzgaļiem, tāpat kā sieviešu važiņrotām, sastopami vienīgi tie tipi, kuros redzami augu ornamenta pamatelementi – palmetes un akanta lapas. Kāda tad bija augu ornamenta nozīme?

Augu ornamenta nozīmeUzreiz jāatzīmē, ka nevar piekrist uzskatam, ka augu ornaments lībiešiem

bija tikai priekšmetu izgreznojums bez jebkāda semantiska satura. Atšķirībā no antīkās pasaules viduslaiku mākslā galvenais bija attēlot neredzamo pasauli, abstraktos jēdzienus un metafiziskās abstrakcijas. Tieši tāda pati loma mākslai bija Austrumos. Pie šādiem nosacījumiem ornamentiem un simboliem bija īpaši liela nozīme. Mūsdienās ornamentu bieži vien uzskata par pakārtotu tā saucamajām galvenajām mākslām. Jāatzīmē, ka jēdzienu “dekoratīvi lietišķās mākslas” bieži lieto neadekvāti, jo nekādas “dekoratīvi lietišķās mākslas” viduslaikos nevarēja būt principā. Neviens priekšmets nevarēja tikt uztverts atrauti no tā maģiski semantiskā sloga, kuru vizualizēja ornaments. Senatnē ornaments kā pats sintētiskākais mākslas veids varēja, izmantojot ideogrammas, izteikt jebkuru, pat pašu sarežģītāko jēdzienu, kas nav pa spēkam ne glezniecībai, ne tēlniecībai. Semantiski tas ir ļoti elastīgs, visaptverošs un universāls. Ornamenta rakstos cilvēks atskārta pasaules uzbūves likuma pēdas.48

Kā uzskatāmu piemēru var minēt seno zobenu ornamentēšanu. Igauņu eposs “Kalevipoegs” apraksta sarežģītus maģiskus rituālus, buršanos un simbolu lietošanu, kas bija nepieciešami šī profesionālo karotāju ieroča izgatavošanai.49 Arī Latvijā atrastie zobeni izceļas ar daudzveidīgu ornamentu.50 Tas parāda,

48 Lelekov, L. A. Iskusstvo drevnei Rusi v ego sviaziah s Vostokom (k postanovke voprosa). V kn.: Drevnerusskoe iskusstvo. Zarubezhnie sviazi. Moskva, 1975. S. 64.

49 Kreutzwald, F. R. Kalevipoeg. Estonskii narodnyi epos. Pereveli s estonskogo V. Derzhavin, A. Kochetkov. Tallinn, 1979. S. 64.

50 Tomsons, A. Kuršu (T1 tipa) zobenu rokturu ornaments 11.–13. gs. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja raksti. Nr. 14. Rīga, 2008. 85.–104. lpp.; Tomsons, A. Divasmeņu zobeni lībiešu mate-riālajā kultūrā vēlajā dzelzs laikmetā, 76.–84. lpp.

66 Roberts Spirģis

14. att. Freskas ar augu ornamentu no Senkrievijas un Gotlandes baznīcām:1 – augu ornaments: A – Staraja Lādoga (Krievija), B – Kēlunges (Källunge, Gotlande), C – Havdhemas (Havdhem, Gotlande), D – Gardes (Garde, Gotlande) un E – Sundres (Sundre, Gotlande) baznīcās (pēc: Lagerlöf, E. Gotlands och Bysans. Visby, 1999. Fig. 44); 2 – Jefrosiņjas klostera Kristus Apskaidrošanās dienas baznīca, Polocka, ap 1160.–1170. g. (pēc: Lavysh, K. A. Khudozhestvennye traditsii vostochnoi i vizantiiskoi kul’tury v iskusstve srednevekovykh gorodov Belarusi (Х–ХIV vv.). Minsk, 2008. Ris. 130, 132, 135); 3 – Gardes baznīca, Gotlande, 12. gs. (pēc: Lagerlöf, E. Gotlands och Bysans. Visby, 1999. Fig. 55)

1

A B C D E

2a 2b 2c

3

67Roberts Spirģis

ka senatnē cilvēku apziņā bez noteikta rituāla un simbolikas priekšmets nevarēja pareizi funkcionēt – zobens nespēja pasargāt tā īpašnieku un uzveikt ienaidnieku. Līdzīgi arī rotaslietas toreiz pildīja sakrālu funkciju un tradicionāli kalpoja par aizsargājošo un kādu noteiktu spēju veicinošo elementu. Turklāt zobenus uzskatīja par gandrīz vai dzīvām būtnēm – un tiem tika doti vārdi.51 Tikai vēlāk – jaunajos laikos, kad raksts uz, teiksim, bises, pēc šāvēja domām, vairs neietekmēja lodes spējas trāpīt mērķī, ornaments zaudēja maģiskā simbola nozīmi. Kopš tā laika ornaments kalpo vienīgi dekoratīviem mērķiem. Dārgo ieroču brīvās virsmas joprojām tiek grezni rotātas ar heraldiskiem motīviem, augu ornamentu, militārām vai medību ainām, bet tagad rotājums jau kalpo tikai ieroča greznošanai, lai apmierinātu pircēja estētisko gaumi un gūtu lielāku peļņu no tā pārdošanas. Tāpēc dekoratīvi lietišķā māksla ir jauno laiku izgudrojums,

51 Musin, A. E. Milites christi drevnei Rusi. Voinskaia kul’tura russkogo srednevekov’ia v kontekste religioznogo mentaliteta. Sankt-Peterburg, 2005. S. 124.

15. att. Galvene ar augu simboliku no mācītāja Dobrejško evaņģēlija, 13. gs. pirmā puse (Kirila un Metodija Nacionālā bibliotēka Sofi jā, Bulgārija, НБКМ 17, 121. lapa)

68 Roberts Spirģis

kas kļuva iespējams tikai tad, kad mākslinieciski estētiskā funkcija atdalījās no funkcionālās nozīmes un ražošanas kā tādas.52

Augu ornamenta izcelsme meklējama Austrumos un ir saistīta ar paradīzes dārza simbolu. Šo ideju pārņēma arī kristīgā māksla, un neskaitāmie dzīvības koka attēlu savienojumi, lauru lapas, puķes un vīnogu ķekari simbolizēja dieva valstības vai paradīzes iekārtojumu, kurā nokļuva dievbijīgs kristietis pēc nāves.53 Runājot par lībiešu bruņrupuču saktu palmetēm sirdsveida rāmjos, jau Valdemārs Ģinters ir vērsis uzmanību uz to, ka identiski motīvi ir redzami pareizticīgo baznīcu sienu freskās (14. att.: 1A, 2).54 Šāda kompozīcija atrodama arī daudzos citos Senkrievijas artefaktos. Neskaitāmie palmešu savienojumi Senkrievijas iedzīvotāju estētiskajā uztverē bija kā noslēpumainas pasaules vīzija un dievišķas atklāsmes simbols.55 Starp augiem bieži attēloti putni, kas knābā augļus un vīnogas. Putni šeit simbolizē kristiešu dvēseles, kas paradīzē bauda Kristus mācības augļus.56

Skandināvijā senlietas ar augu ornamentu sāk parādīties 9. gadsimtā. Tās ir dārglietas no tajā laikā jau kristīto franku zemēm. Šis ornaments pagāniem skandināviem toreiz neiesakņojās. Tā franku trīslapu apkalumu iespaidā (16. att.: 2) Skandināvijā parādījās un plaši izplatījās trīslapu saktas, bet augu ornamenta vietā tās tika greznotas vikingiem ierastajā zvēru stilā. Augu ornaments Skandināvijā nostiprinājies tikai pēc kristietības pieņemšanas.

Austrumu preču popularitāte un Austrumu mākslas ietekme noveda pie tā, ka augu ornaments 12.–13. gadsimtā no Bizantijas un Senkrievijas pakāpeniski izplatās rietumu virzienā. Noteiktu lomu šajā procesā spēlēja arī Austrumu kristietības izplatīšanās Baltijas jūras reģionā. Tā Gotlandē no 12. gadsimta sākuma ir saglabājušās trīs koka un piecas mūra baznīcas ar Bizantijas ortodoksālā kanonā ieturētām sienu freskām (14. att.: 1B–D, 3).57 Augu ornaments redzams arī Zviedrijas cietzemes baznīcu interjeros, piemēram, uz kristību traukiem

52 Lelekov, L. A. Iskusstvo drevnei Rusi v ego sviaziah s Vostokom (k postanovke voprosa), s. 64.53 Zubar’, V. M., Sorochan, S. B. U istokov khristianstva v Iugo-zapadnoi Tavrike: epokha i vera. Kiev,

2005. S. 83.54 Ģinters, V. Daugmales pils kultūras sakari 11. un 12. gs. No: Tautas vēsturei. Rīga, 1939. 82.–

83. lpp.55 Lelekov, L. A. Iskusstvo drevnei Rusi v ego sviaziah s Vostokom (k postanovke voprosa),

s. 66–75.56 Zubar’, V. M., Sorochan, S. B. U istokov khristianstva v Iugo-zapadnoi Tavrike: epokha i vera, s. 84.57 Lagerlöf, E. Gotland och Bysans. Visby, 1999. S. 36.

69Roberts Spirģis

(16. att.: 5). Zviedrijā 12.–13. gadsimtā plaši izplatījās (402 eks.) ar dažādiem augu motīviem ornamentēti kapakmeņi (16. att.: 4) – tā saucamie Lilijastenar jeb liliju akmeņi.58 Šo kapakmeņu elementi skaidri norāda uz reliģisku kontekstu un saturu,59 atspoguļojot kristiešu cerības uz augšāmcelšanos un mūžīgu svētlaimi paradīzē.

Visuzskatamāk tēzi par augu ornamentu kā paradīzes simbolu apstiprina kāds 13. gadsimta pirmās puses rokraksts. Bulgārijā ir saglabājies grezni dekorētais mācītāja Dobrejško evaņģēlijs, kurā ir viena augu stilā izzīmēta galvene (15. att.): sirdsveida palmetes izvietotas sešos kopā savītos apaļos medaljonos ar stipri stilizētiem putniem apkārt un uzrakstu: “…се есть рай иже нарицается парадис”, latviešu tulkojumā – “tā ir paradīze, jo saucas dieva dārzs”.60

Savukārt Latvijas materiālā augu ornamenta saistību ar kristīgo ticību labi raksturo krustiņi ar augu ornamentu un viens apaļš alvas piekariņš ar palmetēm (5. att.: 1–4, 9). Apaļā piekariņa otrā pusē redzams krusts, no kura pamatnes abās pusēs izaug divi stipri stilizēti asni. Priekšmets atrasts Rīgas Rātslaukumā un datējams ar 13. gadsimta sākumu. Nenoņemtās lējuma šuves liecina par tā izgatavošanu uz vietas.61 Rīgas izrakumos atrasti vēl daži līdzīgi apaļi alvas piekariņi gan ar krusta, gan palmetes motīviem.62

Krusts, no kura izdīgst asni, ir saistīts ar dzīvības koka simboliku.63 Tas simbolizē pašu Jēzu Kristu, kurš, nomirstot krustā, padarīja to par dzīvības un nemirstības avotu. No krusta izdīgstošie asni attēlo vīnogulāja stīgas, kuru semantika kristietībā ieņem ievērojamu vietu, simbolizējot kristiešu baznīcas

58 Nitenberg, A., Th orsson, A. N. Liljestenar och Stavkorshällar. Katalog. Lindköping, 2007; Niten-berg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid. Göteborg, 2009. Nr. 71, s. 14. (GOTARC, Serie C. Arkeologiska skrift er. No. 71).

59 Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid, Nr. 71, s. 113.

60 Lavysh, K. A. Khudozhestvennye traditsii vostochnoi i vizantiiskoi kul’tury v iskusstve sredne-vekovykh gorodov Belarusi (Х–ХIV vv.), s. 86.

61 Spirģis, R. Arheoloģiskie izrakumi Rīgā, Rātslaukumā. Arheologu pētījumi Latvijā 1998. un 1999. gadā. Rīga, 2000. 288.–289. lpp., 6. att.: 6.

62 Smiltniece, E., Vijups, A. Rotas Alberta laukuma arheoloģiskajā materiālā. No: Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē. Rīga, 1998. 114., 115., 118. lpp., 2. att.: 10, 17.

63 Flemming, F. Baum, Bäume. In: Lexikon der christlichen Ikonographie. Bd. 1. Rom; Freiburg; Basel; Wien, 1968. S. 258–268.

70 Roberts Spirģis

4

2

5

3

3

71Roberts Spirģis

auglību: ‘‘Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek manī un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt.”64

Visdrīzāk tieši kā vīnogulāja stīgas ar izdīgstošu asnu jāvērtē tā saucamās palmetes uz lībiešu bruņrupuču saktām, važturiem un piekariņiem. Četras “palmetes” uz saktas kupola izdīgst no stīgas, kuras vijums veido četrus ieapaļus sirdsveida “medaljonus”. Palmešu izkārtojums gan uz bruņrupuču saktām (4. att.: 2), gan uz alvas piekariņa no Rātslaukuma (5. att.: 9), gan uz pogas no Daugmales pilskalna (5. att.: 8) ir vienāds – četras kopā savienotās palmetes sirdsveida ierāmējumos veido greznu kompozīciju, kuras pamatā ir krusts. Līdzīga krustveida kompozīcija rotā arī 13 liliju akmeņus Zviedrijā (16. att.: 4).65 Šīs ornamentālās kompozīcijas izcelsme saistīta ar Bizantiju, kur sastopama gan sakrālajā arhitektūrā (16. att.: 3), gan viduslaiku gravīrās (16. att.: 1). Lībiešu 5b varianta bruņrupuču saktas vienīgi vēl ir papildinātas ar rozeti centrā. Tā attēlo rozi, kas uzzied uz robežas starp dzīvību un nāvi, simbolizējot augšāmcelšanos un Jēzu Kristu.66

Liekas, ka uz apkalumiem un pogām attēlotās atsevišķās “palmetes” sirdsveida kontūrā (5. att.: 5, 7; 11. att.: 1), kaut gan ir ļoti līdzīgas sižetam uz

64 Jāņa evaņģēlijs, 15: 5.65 Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid,

Nr. 71, 67.66 Fostnes, D., Becker, R. Lexikon christlicher Symbole. Wiesbaden, 2007. S. 282.

16. att. (kreisajā pusē) Augu ornaments Bizantijā un Skandināvijā:1 – Jāņa Zonara pasaules hronikas galvene, Bizantija, 13. gs. (pēc: Wamser, L. (Hg.). Die Welt von Byzanz – Europas östliches Erbe. Glanz, Krisen und Fortleben einer tausendjährigen Kultur. Stuttgart, 2004. S. 428, Nr. 988); 2 – franku apzeltīta sudraba portupejas garnitūra no Estras Pobodas, Sēderokra, Smolande (Östra Påboda, Söderåkra, Småland), Zviedrija, 9. gs. (pēc: Jansson, I., Mel’nikova, E. A., Tegnér, G., Panova, T. D. Th e Viking Heritage. A Dialoge between Cultures. Borås, 1996. P. 46); 3 – kolonnas kapitelis ar izdīgušo krustu no Glikas (Glyki) baznīcas, Grieķija (pēc: Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid, Göteborg, 2009. S. 69, bild 18); 4 – liliju kapakmens no Norras baznīcas (Norra Kyrketorp), Zviedrija (pēc: Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid, s. 48, bild 4); 5 – kristību trauks no Burserīdas baznīcas (Burseryd, Smolande) Zviedrijā (pēc: Jansson, I., Mel’nikova, E. A., Tegnér, G., Panova, T. D. Th e Viking Heritage. A Dialoge between Cultures, p. 86)

72 Roberts Spirģis

bruņrupuču saktām, važturiem un palmetveida piekariņiem, nes nedaudz atšķirīgu semantisko slogu. Par sirds simbolu apskatāmā fi gūra kļūst vēlāk, un mūsu gadījumā tā simbolizē augli vai sēklu, no kuras izdīgst vai ir gatava izdīgt dzīvība. Augļa simbols ir cieši saistīts ar paradīzes tematiku un simbolizē augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvi.67

Ar paradīzes ciklu saistāmi arī kokveida piekariņi, kuri attēlo paradīzes koku ar kritušā eņģeļa attēlu čūskas veidā, tātad Bībeles stāsta motīvu par grēkā krišanu.68 Līdz ar to ir likumsakarīga krustiņa parādīšanās uz Koknesē atrastā piekariņa, kas simbolizē Jēzus Kristus nāvi uz krusta kā cilvēces grēkā krišanas pestīšanu. Viduslaikos bieži tika meklēta saikne starp paradīzes koku un krustu, pie kura tika pienaglots Jēzus.69 Priekšstats par dzīvības koka un Jēzus Kristus vienotību renesanses laikmetā izvērtās krusta sišanas ainās, kurās Jēzus Kristus ir pienaglots tieši pie koka, nevis krusta (17. att.).

Vēl vienu dzīvības koka un krusta simbolikas apvienojumu sniedz “Rjurikoviču cilts zīmes”. Uz 3. tipa eksemplāriem vienā pusē arī redzams stilizēts koka attēls, kuru veido tievs stumbrs ar diviem uz leju noliektiem zariem un “palmeti” galā (5. att.: 10). Svarīgi atzīmēt, ka aprakstītais koks atrodas uz paaugstinājuma, kuru veido trīs pakāpieni. Šāds paaugstinājums simbolizē Golgātu, kas viduslaikos tika uzskatīta par zemes centru, kur ir apbedīts Ādams, kur krustā sists un miris Jēzus.70 Latvijas arheoloģiskajā materiālā Golgātas simbolika labi pazīstama pēc Bizantijas monētām, uz kurām bieži vienā pusē tiek attēlots pakāpienveidīgs paaugstinājums ar krustu vai Golgātas krusts (18. att.).71 Līdzīgi Golgātas pakāpieni redzami gan dzīvības koka pamatnē uz Zviedrijas liliju akmeņiem (16. att.: 4), gan pie krustu pamatnes uz viduslaiku kapu plāksnēm, memoriāliem krustiem un sarkofāgiem Anglijā, Skandināvijā, Armēnijā un Bizantijā.72 Paralēles uz lībiešu piekariņiem redzamajam sižetam

67 Murasheva, V. V. Drevnerusskie remennye nabornye ukrasheniia (X–XIII vv.). Moskva, 2000. S. 86.

68 Pēc šādas interpretācijas Novgorodas atradumu var skaidrot kā Bībeles vāka apkalumu.69 Flemming, F. Baum, Bäume, S. 260–261.70 Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid,

Nr. 71, 90.71 Berga, T. Bizantijas monētas Latvijā. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2011, Nr. 2, 58.–

64. lpp.72 Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid,

Nr. 71, 64.

73Roberts Spirģis

17. att. Džovanni no Modēnas (Giovanni da Modena) freska no Sanpetrino baznīcas Boloņā, Itālija, 1421. g. (pēc: Jászai, G. Kreuzallegorie. In: Lexikon der christlichen Ikonographie. Bd. 2. Rom; Freiburg; Basel; Wien, 1968. S. 597, Abb. 4)

74 Roberts Spirģis

ir saskatāmas dažiem liliju kapakmeņiem, kā arī Zviedrijas un Anglijas kapakmeņiem ar krusta attēlu uz garā stumbra (19. att.), vienīgi uz lībiešu piekariņiem krusta vietā redzama “palmete”, kura, līdzīgi krustam uz kapu plāksnēm, dzīvības koka virsotnē simbolizē Jēzu Kristu.

Piekariņu otrajā pusē redzams Rjurikoviču cilts “trijžuburis”. Literatūrā atrodams vairāk nekā desmit dažādu šīs zīmes skaidrojumu, starp kuriem pašlaik dominē uzskats, ka tā stilizēti attēlo pikējošo piekūnu.73 Uz lībiešu 3. tipa piekariņiem virs minētās zīmes redzama garā palmete un divas akanta lapas sānos. Var pieņemt, ka šeit patiešām ir attēlota palmas lapa, nevis kāds abstrakts asns, jo tieši tādu garu un šauru to bieži rāda tā laika ikonogrāfi ja.74 Savukārt mūžzaļas palmas lapas kristīgajā simbolikā spēlē ievērojamu lomu un simbolizē Jēzus uzvaru pār nāvi.75 Zīmīgi, ka palmas nosaukums grieķu valodā – φοίνιξ – sakrīt ar mītiskā putna – fēniksa – apzīmējumu (sal. krieviski: финик, феникс),

73 Rapov, O. M. Znaki Riurikovichei i simvol sokola. Sovetskaia arkheologiia. Nr. 3. Moskva, 1968. S. 62–69.

74 Piemēram, uz 11. gs. freskas “Iebraukšana Jeruzalemē” no Osios Lūkas (Ὅσιος Λουκᾶς) klostera pie Fokīdas Grieķijā (Spitzing, G. Lexikon byzantisch christlicher Symbole. München, 1989. S. 88) vai uz Cēsu ordeņpils komturu zīmoga ar Sv. Katrīnas attēlu (Caune, A. Kur atradās Cēsu vendu pirmā baznīca. No: Regina in castro Wenda. Rakstu krājums – veltīts Cēsu ordeņpils pētniecei arheoloģei Dr. hist. h. c. Zigrīdai Apalai 75 gadu dzīves jubilejā. Rīga, 2011. 84. lpp.).

75 Forstner, D. Świat symboliki chrześcijańskiej. Warszawa, 1990. S. 175.

18. att. Bizantijas imperatora Basilija II un Konstantīna VIII (976–1025) miliarīsijs (CVVM 236738: 1). Savrupatradums Krimuldas Liepeņu apmetnē

75Roberts Spirģis

kuram piemīt arī līdzīga simboliskā jēga: ik pēc 500 gadiem fēnikss sadeg un augšāmceļas no pelniem, tādējādi kristietībā kā augšāmcelšanās un nemirstības iemiesojums tas kļuva par vienu no Jēzus Kristus simboliem.76 Līdz ar to augu ornamenta parādīšanās uz šādām varu apliecinošām zīmēm liecina par to,

76 Becker, U. Lexikon der Symbole. Freiburg; Basel; Wien, 2008. S. 212, 227, 228.

19. att. Kapakmens no Daremas (Durham) grāfi stes ziemeļaustrumu Anglijā, 12.–13. gs. (pēc: Nitenberg, A. Liljestenar och Stavkorshällar. Kulturmöten och social praktik i tidig medeltid. Göteborg, 2009. S. 85, bild 33)

76 Roberts Spirģis

ka jaunās reliģijas simboli tika izmantoti arī valdošā statusa apliecināšanai. Nav gan izslēgts, ka šiem piekariņiem piemita vienīgi reliģiska nozīme.

Vēl pirms augu ornaments sāka parādīties uz sieviešu rotām, jau 11. gadsimta otrajā pusē (minētais datējums vēl ir precizējams) tas konstatējams uz dažām vīriešu jostām un zobenu maksts uzgaļiem. Tomēr šādi greznoti priekšmeti varēja būt ievesti tirdzniecības ceļā vai iegūti kā kara trofejas. Lībiešu jostu garnitūrā augu ornaments nav plaši ieviesies, savukārt, sākot ar 12. gadsimtu, tas ir redzams gandrīz uz katra zobena maksts uzgaļa.

Jāatzīmē, ka līdzīgos vēsturiskos apstākļos – pēc kristietības pieņemšanas – tāda reliģisko un militāro elementu apvienošana savā laikā novērojama virknei Eiropas tautu: alemāņiem, frankiem, gotiem, langobardiem, slāviem, skandināviem. Tādējādi kristīgā simbolika uz ieročiem iezīmē “kristīgas draudzes” ideoloģijas izplatīšanos profesionālo karotāju kārtas vidū.77 Vai atrastie lībiešu zobenu maksts uzgaļi var liecināt par līdzīgiem procesiem arī lībiešu draudzeslocekļu vidū? Šajā sakarā ļoti svarīgi ir uzgaļi no Bīriņu Čiekuru 2. uzkalniņa (13. att.: 2) un Turaidas Karātavkalna 2. uzkalniņa, kuri stilistiski ir ļoti tuvi 5b tipa bruņrupuču saktām (4. att.: 2) – tiem ir vienāda punktēta apmalīte un uzgaļu apakšējās palmetes svītrotais “auglītis” atbilst svītrotiem “mezgliem” saktu medaljonu saskarsmes vietās. Tāpēc var domāt, ka gan šos uzgaļus, gan saktas ir izveidojis šeit uz vietas viens meistars un augu ornamenta parādīšanās uz lībiešu zobenu maksts uzgaļiem nebija nejauša.

SecinājumiSākotnēji augu ornaments lībiešiem bija svešs. Pirmie no Austrumiem

ievestie priekšmeti ar augu ornamentu nelielā skaitā parādās jau 11. gadsimtā, bet plaši izplatās tikai nākamajā gadsimtā. Kopš 12. gadsimta sākuma palmetes rotā katru zobena maksts uzgali. Īpaši plašu izplatību augu ornaments lībiešiem iegūst līdz ar 5. tipa palmešu bruņrupuču saktu un 4. tipa važturu parādīšanos Daugavas lejtecē 12. gadsimta pēdējās desmitgadēs, kas aptuveni sakrīt ar laiku,kad šeit ierodas vācu tirgotāji un sludinātāji. Ģeometriskā stila straujā nomaiņa pret augu ornamentu liecina par būtisku pārrāvumu lībiešu garīgajā kultūrā.

Augu ornaments atspoguļo augu pasauli un ir saistīts ar auglības ideju. Ar augu ornamentu greznotās rotas tika uztvertas kā dievišķas labvēlības simbols,

77 Musin, A. E. Milites christi drevnei Rusi. Voinskaia kul’tura russkogo srednevekov’ia v kontekste reli-gioznogo mentaliteta, s. 63.–64.

77Roberts Spirģis

taču, tā kā šie motīvi redzami ne tikai uz sieviešu rotām, bet arī uz ieročiem un vīriešu jostām, runa nav vienkārši par sieviešu auglību veicinošo motīvu. Ikonogrāfi skais materiāls rāda, ka 12.–13. gadsimtā Ziemeļ- un Austrumeiropā augu ornaments ir vairāk saistīts nevis ar laicīgās pasaules augu valstību, bet ar simbolisku kristiešu debess paradīzes redzējumu. Kombinācijā ar krusta zīmi un Golgātas pakāpieniem augu ornaments ir saistīts ar augšāmcelšanos, mūžīgās dzīves un Jēzus Kristus simboliku.

Zināms, ka kristiešu pamatpostulātu mācīšanai lasīt neprotošiem neofītiem viduslaiku sludinātāji un misionāri izmantoja plašu uzskatāmo simbolu klāstu. Augu valsts motīvi bija svarīga šīs simbolikas sastāvdaļa. Tāpēc nav brīnums, ka bruņrupuču saktas ar važiņrotām atrod baznīcu kapsētu 13. gadsimta apbedījumos, jo acīmredzot šī ornamenta simbolika tā laika garīdzniekiem nelikās nosodāma.

Kāpēc lībieši ir pieņēmušu kristiešu simboliku? Acīmredzot jaunās reliģijas ietekme Daugavas lejtecē 10.–12. gadsimtā bijusi daudz lielāka, nekā pieņemts uzskatīt līdz šim, un 12. gadsimta beigās lībiešu kultūra jau bija gatava uzņemt kristīgo simboliku. Jāatzīmē, ka kristīgo priekšstati par paradīzi diezgan radikāli atšķīrās no pagānu priekšstatiem par viņsauli un parastiem ļaudīm varēja likties pievilcīgi. Pēc dažādu pagānisko tautu ticējumiem, viņsaulē cilvēks turpina dzīvot līdzīgi kā šajā pasaulē, uz ko norāda arī priekšmetu līdzdošana kapā. Turklāt tā bija diezgan drūma vieta,78 un tikai valdnieki vai izredzētie varoņi bija pelnījušu ko labāku – tāds, piemēram, ir priekšstats par vikingu Valhallu. Savukārt kristīgā reliģija solīja mūžīgu svētlaimi visiem taisnajiem kristiešiem, neraugoties uz viņu izcelsmi.

Tātad vesela virkne lībiešu rotu un ieroču tika greznota ar kristīgo simboliku, kas kopumā ļauj kopš 12. gadsimta beigām raksturot Daugavas lībiešus kā kristīgās kultūras nesējus. Šāds secinājums ir pretrunā ar Latvijas historiogrāfi jā vispārpieņemto uzskatu par kristietības vājo ietekmi uz vietējiem iedzīvotājiem gan pirms, gan vēl ilgi pēc vāciešu ienākšanas. Kā un kad lībieši varēja iepazīties ar jauno reliģiju? Kādas vēl liecības par kristietību atrodamas lībiešu arheoloģiskajā materiālā? Lai atbildētu uz šiem un daudziem citiem jautājumiem, jāveic jauni pētījumi, kā arī jāpārskata virkne līdz šim valdošo priekšstatu.

78 Zemītis, G. Reliģija un kults lībiešu sabiedrībā. No: Zemītis, G. Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē. Rīga, 2004. 116. lpp.

78

Piemineklis Daugavas lībiešiem un viņu vadonim Ako. Tēlnieka Ģirta Burvja veidotais memoriālais ansamblis atrodas Daugavas krastā starp Saulkalni un Salaspili (atklāts 1994. gadā). Pieminekļa laivas veida šķērslī iekalti novadpētnieces ikšķilietes Vaidas Villerušas veltījumvārdi: “Mūžīga piemiņa Ako un visiem, kas krituši līdz ar viņu, kā arī pirms un pēc viņa brīvības vārdā.”Lībiešu vecākais Ako 1206. gadā vadīja sacelšanos pret Rīgas bīskapu Albertu un viņa karapulka bruņiniekiem. Kauja notika Mārtiņsalā. Lībieši cieta sakāvi. Ako galva kā uzvaras zīme tika pasniegta bīskapam. Gunāra Bindes foto

79Anna Zariņa, Gunita Zariņa

Anna Zariņa,Gunita Zariņa

Bērni Daugavas lībiešu 10.–13. gadsimta sabiedrībā

Konference

Pēdējos gados pastiprināti attīstās tādas pētniecības jomas kā sociālā arheoloģija un sociālā bioarheoloģija. Šīs starpdisciplinārās nozares, izmantojot arheoloģiskajos izrakumos iegūto senlietu un antropoloģisko materiālu, mēģina rekonstruēt sociālos procesus senajās populācijas. Viena no šo jauno nozaru pētniecības tēmām ir bērni, bērnība un sabiedrība.

Pēc arheoloģisko izrakumu materiāla, par bērnu statusu sabiedrībā liecina: bērnu novietojums kapulaukā, bērnu mirstības maksimumi, konstatētās slimības un pārdzīvotās stresa situācijas noteiktā bioloģiskajā vecumā, kapā līdzi dotās senlietas.

Jāatzīmē, ka šeit jāsastopas ar zināmām metodiskām problēmām. Nosakot bērnu vecumu pēc apbedījumu antropoloģiskā materiāla, iespējams noteikt tikai tā saukto bioloģisko vecumu, tas ir, vecumu, par kuru var spriest pēc kaulu un zobu sistēmas attīstības vai novecošanās. Tomēr shēmas, kas raksturo, piemēram, bērnu zobu nomaiņu, ir izveidotas, balstoties uz 20. gadsimta bērnu zobu attīstību, jo ir nepieciešams zināt bērna patieso vecumu un tad novērtēt zobu attīstību šajā vecumā. Nav iespējams pārbaudīt, kā zobu sistēma attīstījās bērniem akmens, bronzas un dzelzs laikmetā, jo nav iespējams uzzināt apbedīto bērnu patieso jeb hronoloģisko vecumu. Tāpēc pastāv problēmas sociālā vecuma izvērtēšanā, kas raksturo katra vecuma indivīda lomu un statusu sabiedrībā.1

Strādājot ar šīm trijām vecuma kategorijām – bioloģisko, hronoloģisko un sociālo vecumu, izvērtējot apbedījumus, varam veidot saikni tikai starp bioloģisko un sociālo vecumu. Tas ir, varam novērtēt, kā mainās apbedījumu piedevu komplekti dažādās vecuma grupās, kuras varam izdalīt pēc ķermeņa bioloģiskajām izmaiņām.

1 Halcrow, S. E., Tayles, N. The bioarchaeological investigation of childhood and social age: Problems and prospects. Journal of Archaeological Method and Theory, no. 15, 2008, p. 190–215.

80 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

Daugavas lībiešu apdzīvotais apgabals 10.–13. gadsimtā stiepjas no Daugavas lejteces līdz Aizkrauklei. Īpaši blīvi apdzīvots bija labais krasts. Lībiešu ciemi atradās tagadējās Rīgas teritorijā, Salaspils (Mārtiņsalas, Raušu, Laukskolas, Lipšu ciems), Ikšķiles un Lielvārdes novadā. Ikšķilē lībiešu ciems aizņēmis vairāku hektāru platību. Uz rietumiem no ciema teritorijas atradies Rumuļu kapulauks, kurā apbedīti mirušie ciema iedzīvotāji. Arheoloģiskie pētījumi Rumuļu kapulaukā apliecināja lībiešu materiālās un garīgās kultūras līdzību Ikšķiles novadā un visā Daugavas lejteces lībiešu teritorijā. Tāpat kā citos lībiešu līdzenajos kapulaukos, arī te mirušie apbedīti gan nededzināti, gan ugunskapos. Kapu piedevas bagātas. Vīriešu kapiem raksturīgi ieroči (dunči, šķēpi) un darbarīki (naži, cirvji), mazāk rotas un ikdienas priekšmeti. Sieviešu kapu piedevās pārsvarā rotas (kaklariņķi, važiņas, krelles, piekariņi, aproces), retāk darbarīki (naži, šujamadatas, vērpjamo vārpstiņu skriemeļi). Dažkārt vīriešu kapos atrasti arī lībiešu kapiem raksturīgie suņu apbedījumi.2

Lai mēģinātu vērtēt bērnu sociālo statusu Daugavas lībiešu 10.–13. gadsimta sabiedrībā, izvēlējāmies izmantot arheoloģes Annas Zariņas Salaspils Laukskolas kapulaukā iegūto arheoloģisko un antropoloģisko materiālu, kurābija pieejams lielākais bērnu apbedījumu skaits. 1967.–1975. gada arheoloģiskajos izrakumos kapulaukā atsegti 610 apbedījumi, tostarp 425 skeletapbedījumi, 165 kremētie apbedījumi un 20 simboliskie apbedījumi. 321 apbedījums bija netraucēts, 289 bija traucēti, 67 pilnīgi izpostīti.3 Apbedījumu antropoloģiskais materiāls bija ļoti slikti saglabājies: no 174 bērnu apbedījumiem vecumu pēc piena un pastāvīgo zobu attīstības varēja noteikt 56 apbedījumiem un divpadsmit 15–17 gadus veciem jauniešiem.4 Tika mēģināts izdalīt meitenēm un zēniem raksturīgos piedevu komplektus un vērtēt, kādā bioloģiskajā vecumā notiek izmaiņas bērniem līdzi dotajās apbedījuma piedevās.

2 Graudonis, J. Ieskats Ikšķiles vēsturē. No: Daugavas raksti: No Aizkraukles līdz Rīgai. Rīga: Zinātne, 1991. 67.–74. lpp.

3 Zariņa, A. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10.–13. gadsimts. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006. 10. lpp.

4 Massler, M., Schour, I., Poncher, H. G. Developmental pattern of the child as refl ected in the calcifi kation pattern of the teeth. American Journal of Desiese of Children, no. 62, 1941, p. 33–67; Liversidge, H. M., Lyons, F., Hector, M. P. Th e Accuracy of three methods of age estimation using radiographic measurements of developing teeth. Forensic Science International, no. 131, 2003, p. 22–29.

81Anna Zariņa, Gunita Zariņa

Bērni tika izvērtēti attiecīgās vecuma grupās.

Vecuma grupa: zēni meitenes0–2 5 83–6 13 117–9 11 610–11 1 115–17 8 4

Par bērnu sociālo nozīmīgumu Laukskolas lībiešu sabiedrībā liecina bērnu kapu bagātīgās piedevas, jau sākot ar zīdaiņa vecumu. Bez piekariņiem – amuletiem (zvārguļiem, miniatūriem sadzīves priekšmetiem un darbarīkiem, lāča zobiem, zoomorfām fi gūriņām) vēl atzīmējamas kreļļu rotas, kaklariņķi, aproces, gredzeni un saktas. Kaklariņķi un kreļļu virknes atrastas galvenokārt meiteņu, bet sastopamas arī zēnu kapos. Kā pamatapģērbs bērniem vērtējams linu krekls un vilnas auduma svārki kā virsējais apģērbs. Vilnas auduma svārkiem bieži vien rotāts kakla izgriezums, kurš noslēdzas ar pušķi, kurā mazākiem bērniem piekārti līdzi dotie amuleti un sīki priekšmeti. Bērnu svārku rotājumam izmantoti bronzas gredzentiņi, riņķīši, dažāda izmēra spirālītes, stikla krellītes, no kuriem kakla izgriezumam nereti izveidots vairāku rindu ornaments. Svārkiem rotāta arī apakšējā mala un piedurkņu gali (1., 2. att.). Zēniem svārku rotājums mēdz būt greznāks nekā meitenēm. Par bērnu dzimumu atšķirībām daļēji var spriest pēc kapā līdzi dotajiem priekšmetiem. Zēniem tie ir simboliski ieroči, meitenēm – vērpjamās vārpstiņas, darbarīki. Zēniem tipiskas ir lentveida aproces, meitenēm – spirālaproces.

3–7 gadus vecu zēnu kapos biežāk atrasti ieroči, ādas jostas, kas atsevišķos gadījumos rotātas ar apkalumiem. Tās varētu liecināt par bikšu valkāšanu. Pie jostām piekārts nazis, sadzīves priekšmeti, kā ķemme, arī amuleti. Meitenēm jostas ir bijušas austas, ādas jostas nav konstatētas (3., 4. att.).

Pasekojot senlietu komplektu izmaiņām bērnu un pieaugušo apbedījumos, redzams, ka jakas rotājums izteiktāks zēniem nekā meitenēm, novērojams bērniem līdz 10 gadu vecumam, 15–17 gadus veciem jauniešiem tas netiek konstatēts. Savukārt kaklariņķi ir tipisks meiteņu rotājums un saglabājas arī pieaugušajām sievietēm, kamēr vīriešiem tie nav sastopami (5. att.). Kreļļu virtenes konstatētas gandrīz visos meiteņu un jaunu sieviešu apbedījumos. Interesanti, ka tās raksturīgas arī maziem zēniem – līdz 7 gadu vecumam, vēlāk vīriešiem ap kaklu

82 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

1. att. Divus gadus veca zēna rekonstruk-cija, Salaspils Laukskola, 227. apbedī- jums (A. Zariņa, A. Ivbule)

2. att. Divus gadus vecas meitenes rekon-strukcija, Salaspils Laukskola, 125. apbedī-jums (A. Zariņa, A. Ivbule)

var būt atsevišķas dažas vai viena krelle (6. att.). Pakavsaktas ir tipiska zēnu un vīriešu apģērba sastāvdaļa visos vecumos, meitenēm tās konstatētas tikai atsevišķos gadījumos.

Naži ir doti līdzi gan zēniem, gan meitenēm, tomēr biežāk konstatēti zēnu apbedījumos.

Būtiskas izmaiņas kapā līdzi dotajās senlietās bērniem vērojamas 8–9 gadu vecumā (7. att.). Šajā vecumā zēniem palielinās līdzdoto ieroču skaits, parasti

83Anna Zariņa, Gunita Zariņa

3. att. Trīs–četrus gadus veca zēna rekon-strukcija, Salaspils Laukskola, 131. apbedī-jums (A. Zariņa, A. Ivbule)

4. att. Trīs–četrus gadus vecas meitenes re-konstrukcija, Salaspils Laukskola, 81. apbe-dījums (A. Zariņa, A. Ivbule)

tie ir uzmavas šķēpi un cirvji, parādās pirmie pieši un dzeramie ragi(2., 331. apbedījums). Tiem, domājams, vēl arvien ir simboliska nozīme. Tomēr tie pasvītro bērna nozīmīgumu. Atsevišķos gadījumos saglabājas bagātīgs apģērba rotājums.

84 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

Meitenēm 9 gadu vecumā konstatētas pirmās važiņrotas. Pieaugušajām sievietēm važiņrotu komplektā ietilpst rotadatu vai bruņrupučsaktu pāris un tām pievienotie važturi, važiņu rindas ar važiņu dalītājiem un piekariem. Rotadatām un saktām šai rotā ir funkcionāla nozīme – ar tām pie pleciem sasprauž apliekamos brunčus. Krūšu rotu komplekti konstatēti apmēram 60% Salaspils Laukskolas pieaugušo sieviešu apbedījumu. Tās vērtējamas kā pieaugušo sieviešu rotas, jo funkcionāli saistās ar apliekamo brunču valkāšanu. Pirmās važiņrotas konstatētas 230. apbedījuma 9 gadus vecajai meitenei un

6. att. Kreļļu virteņu sastopamība bērnu apbedījumos

5. att. Kaklariņķu sastopamība bērnu apbedījumos

85Anna Zariņa, Gunita Zariņa

7. att. Ieroču, piešu un dzeramo ragu sastopamība zēnu apbedījumos un važiņrotu sastopamība meiteņu apbedījumos

374. apbedījuma 8–9 gadus vecajai meitenei. Abas šīs meitenes ir apbedītas ar bagātīgām piedevām. 230. apbedījuma meitenei ap kaklu divi savienoti vītie bronzas kaklariņķi ar cilpu galiem, sloksnes kaklariņķis ar uzvērtiem gredzeniem un stieples kaklarota ar 60 gaišām un zilām vairākposmu krellēm. Uz krūtīm važiņu rota ar divām četrstūrainām ažūrām plāksnessaktām, segmentveida važturiem un četrām važiņu rindām, arī nazis bronzas makstī. Saktas savienotas ar kreļļu turētājos ievērtām četrām–sešām zilu un gaišu vairākposmu kreļļu rindām. Pie kreisā pleca bronzas spirāle ar kociņu vidū (vārpstiņa). Uz katras rokas pa bronzas spirālaprocei. Uz krūtīm arī divas bronzas važiņas, katras galā zvārgulis un bronzas imitēts lāča zobs – piekariņš. No apģērba rotājuma saglabājušies gredzentiņi un riņķīši gar abiem sāniem vienā rindā.5 Pēc šī apbedījuma materiāliem veikta 9 gadus vecas meitenes iespējamā izskata rekonstrukcija (8. att.).

Jautājums, kā skaidrot šīs piedevu izmaiņas Laukskolas lībiešu bērnu apbedījumos 8–10 gadu vecumā, ir atklāts. Vai šajā vecumā lībiešu sabiedrībā uz bērnu sāka skatīties kā uz vērā ņemamu sabiedrības locekli? Vai tas bija tikai vecāku turības un ietekmes demonstrējums? Katrā ziņā ap 9–10 gadu bioloģiskā vecuma lībiešu meitenes sāk valkāt apliekamos brunčus un viņām tiek izgatavotas važiņrotas. Zēnu apbedījumos parādās vairāk ieroču un dzeramie ragi. Tie ir reti arī pieaugušo vīriešu apbedījumos, Salaspils 5 Zariņa, A. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10.–13. gadsimts, 76. lpp.

86 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

Laukskolas kapulaukā konstatēti tikai sešos kapos. Šeit vēlreiz jāņem vērā, ka bērnu vecums noteikts pēc zobu attīstības, kas katram vēsturiskam periodam un indivīdam var atšķirties par dažiem gadiem, un bērnu vecums, kurā vērojamas būtiskās pārmaiņas, varēja būt arī par pāris gadiem lielāks. Diemžēl datus par 12–14 gadus vecu bērnu netraucētiem apbedījumiem nebija iespējams iegūt.

15–17 gadus vecu jauniešu apbedījumos atrodami jau pieaugušajiem iedzīvotājiem raksturīgie rotu komplekti. Vīriešu apbedījumu piedevas ir askētiskas, tās pārstāv ieroči, pakavsakta, jostas fragmenti, nazis, sadzīves priekšmeti, kāda aproce, krelle. Kamēr turīgāko sieviešu apbedījumus raksturo bagātīgs rotu klāsts: jau minētās važiņrotas ar bruņrupučsaktām, kaklariņķi, kaklarotas, bronzas aproces, gredzeni, amuletu piekari, reizēm atslēgas un adatu kārbiņas.

Ko liecina pieejamie rakstītie avoti par sabiedrības normām attiecībā uz bērniem un jauniešiem?

Vairākos senajos Eiropas tiesību avotos iezīmējas 12 gadu vecums zēniem kā bērnības perioda beigas. Tā pēc Saliešu tiesas (507.–511. g.) likumiem, “ja zēns, kurš ir jaunāks par 12 gadiem, izdara ko sodāmu, viņam netiek piespriests nekāds “fetus” [sods]”.6 Vācu zemes un lēņu tiesības, kas apkopotas Sakšu spogulī (1230. g.), noteica – “ja nodod bērnu klosterim par mūku pirms viņa gadiem (t.i., līdz 12 gadu vecumam), viņš var pēc saviem gadiem izstāties [no mūku kārtas] un saglabāt savas lēņu un zemes tiesības”.7

Pēc islandiešu sāgām 13. gadsimtā Islandē zēni tika sākti uzskatīt par pieaugušiem no 12–15 gadu vecuma.8

Savukārt bērnu augsto mirstību viduslaiku Britānijā skaidro ar bērnu nosūtīšanu par mācekļiem, sākot ar 7 gadu vecumu. Nepiemērotie dzīves apstākļi, smagais darbs bieži vien bija smags pārbaudījums bērnu veselībai.9

Runājot par meitenēm, būtiskā robeža bija dzimumbrieduma iestāšanās. Uzskata, ka zemkopju sabiedrībās tā notikusi ap 13 gadiem, kamēr mednieku –

6 Blūzma, V., Zemītis, G., Osipova, S. Ārvalstu tiesību vēstures avoti (no vissenākajiem laikiem līdz 1689. gadam). Rīga: Biznesa augstskola “Turība”, 2007. 167. lpp.

7 Turpat, 237. lpp.8 Callow, C. Transitions to adulthood in early Icelandic Society. In: Crawford, S., Shepherd, G.

(eds.). Children, Childhood and Society. BAR International Series 1696, 2007, p. 45–55.9 Lewis, M. E. Urbanisation and child health in medieval and postmedieval England: An assessment

of the morbidity and mortality of non-adult skeletons from the cemeteries of two urban and rural sites in England (AD 850–1859). Oxford: Archaeopress, 2002.

87Anna Zariņa, Gunita Zariņa

8. att. Deviņus gadus vecas meitenes rekonstrukcija, Salaspils Laukskola, 230. apbedījums (A. Zariņa)

88 Anna Zariņa, Gunita Zariņa

vācēju kopienās menarhe sākusies vidēji 3 gadus vēlāk – ap 16 gadiem.10 Dati liecina, ka Senajā Romā meiteņu dzimumbriedums iestājies 13 gadu vecumā, praktiski tādā pašā vecumā kā mūsdienu Itālijas meitenēm. Dzimumbrieduma iestāšanos ietekmēja sociālekonomiskie apstākļi un pārtikas kvalitāte. Uzskata, ka viduslaikos lielākajā daļā Eiropas valstu tā iestājusies 2–3 gadus vēlāk, savukārt aristokrātu ģimenēs tā notikusi ātrāk nekā trūcīgajiem iedzīvotājiem.11

Viens no būtiskajiem sociālā brieduma rādītājiem ir laulībā stāšanās vecums. Uzskata, ka cilšu sabiedrība meitenes izdeva pie vīra neilgi pēc dzimumbrieduma iestāšanās.

Pieejamās vēsturiskās liecības par Bizantijas impērijas likumdošanas aktiem liecina, ka pāreja pieaugušo pasaulē un tiesības precēties bija 13–15 gadu vecumā.12 Pēc Senās Romas likumiem laulības vecums meitenēm bija noteikts 12 gadi, zēniem – 14 gadi.13 Zviedrijas un Norvēģijas viduslaiku likumi noteica, ka minimālais vecums, lai līgava varētu stāties laulībā, ir 15 gadi, Islandē – 16 gadi.14

Latvijā trūkst rakstīto avotu liecību par šīm sabiedrības normām senākajos vēsturiskajos periodos. Kā zināms rādītājs var kalpot jaunu sieviešu mirstība 15–19 gadu vecumā, kas varēta būt saistīta ar problēmām pirmajās dzemdībās. Tā ir tiešām nozīmīga dzelzs laikmetā un paaugstināta saglabājas arī 20–25 gadus vecām sievietēm. Šī tendence saglabājas Latvijas teritorijā arī 14.–16. gadsimtā. Otrs augstas mirstības vilnis sievietēm dzelzs laikmetā vērojams 30–40 gadu vecumā un saistīts ar vidējo mūža garumu, kas svārstījās no 35 līdz 38 gadiem.15

Latvijas bagātais dzelzs laikmeta senlietu un antropoloģiskais materiāls paver plašas iespējas turpmākajiem šo sociālo jautājumu pētījumiem.

10 Trinkaus, E., Tompkins, R. L. Th e Neanderthal life cycle: Th e possibility, probability, and perceptibility of contrast with recent humans. In: De Rousseau, C. J. (ed.). Primate Life History and Evolution. Wiley – Liss., New York, 1990. P. 153–180.

11 Iregren, E. Scandinavian women during the Medieval period: Health, childbirth and child-care. Collegium Anthropologicum, vol. 16, no. 1, 1992, p. 59–81.

12 Perry, M.A. Redefi ning chilhood through bioarchaeology: Towards an archaeological and bio-logical understanding of children in antiquity. In: Baxter, J. E. (ed.). Children in Action: Perspec-tives on the Archaeology of Childhood. Berkeley: University of California Press, 2005. P. 89–111.

13 Козлов В. И. Динамика численности народов. 1969. C. 118.14 Iregren, E. Scandinavian women during the Medieval period: Health, childbirth and child-

care, p. 62–63.15 Zariņa, G. Latvijas iedzīvotāju paleodemogrāfi ja. 7. g. t. pr. Kr. – 1800. g. Rīga: Latvijas vēstures

institūta apgāds, 2009. 61. lpp.

89Guntis Zemītis

Guntis Zemītis Izmaiņas lībiešu dzīvesvietu izvietojumā Ikšķiles apkārtnē13.–15. gadsimtā

Konference

Pēc 13. gadsimta krusta kariem politiskā un saimnieciskā situācija Latvijas un Igaunijas teritorijā mainījās. Atsevišķos reģionos, īpaši Zemgalē, iedzīvotāju skaits bija krietni sarucis. Vecie varas centri bija zuduši, agrākie pilsnovadi zaudējuši savu nozīmi. Pārmaiņas politiskajā un saimnieciskajā situācijā atspoguļojās arī ainavā. Pilskalnus, kuri agrāk dominēja pār apkārtni, nomainīja mūra pilis un baznīcas. Pakāpeniski izzuda arī daudzi ciemi un sāka veidoties lauku viensētas. Ciemu izzušanu un viensētu parādīšanos Livonijā saista ar muižas saimniecības veidošanos un zemnieku zemes atņemšanu. Ciema zemnieku dzimtu locekļi un klātpienācēji ar dažādiem paņēmieniem tika piespiesti iekopt jaunus tīrumus un ierīkot jaunas sētas apkārt muižas zemei vai tālāk no tās. Šis process norisinājies galvenokārt 16. gs., kad Rietumeiropā cēlās labības cenas, kas veicināja klaušu saimniecības attīstību.1

Šajā sakarā ir vērts aplūkot, kā šīs pārmaiņas atspoguļojās reģionā, no kura mūsu zemē sākās Rietumu kristietības izplatība, – Daugavas lejtecē. Pārmaiņu raksturs un cēloņi kļūst saprotamāki, ja šo reģionu skata kopā ar notikumiem Gaujas baseinā.

10.–12. gs. Daugavas lejteci un Gaujas baseinu pārsvarā apdzīvo lībieši. Arheoloģiskajā un vēstures literatūrā vieni tiek saukti par Daugavas lībiešiem, otri – par Turaidas jeb Gaujas lībiešiem. Šim dalījumam pamatu atrodam jau Indriķa Livonijas hronikā,2 tomēr ir virkne pazīmju, kas liek uz vienas maztautas – lībiešu apdzīvoto teritoriju lūkoties kā diviem diezgan atšķirīgiem

1 Klišāns, V. Livonija XIII–XVI gs. Rīga: Mācību apgāds, 1996. 50. lpp.2 Indriķa hronika. No latīņu valodas tulkojis Ā. Feldhūns; Ē. Mugurēviča priekšvārds un

komentāri. Rīga: Zinātne, 1993.

90 Guntis Zemītis

reģioniem. Vienojošs elements, protams, ir viens etnoss – lībieši. Kaut gan arī šeit ir atšķirības – Turaidas lībiešu teritorija 10. gs.–13. gs. sākumā uzskatāma par etniski viendabīgu (izņēmums varētu būt daži vadoņi, piemēram, Sateseles vecākais Dabrelis, kurš, iespējams, ir ar baltu saknēm),3 savukārt Daugavas lejtece nav etniski monolīta. Doles salā Raušu ciemā, iespējams, nelielā skaitā dzīvojuši latgaļi,4 Salaspils Laukskolā konstatēti divi 10.–11. gs. skandināvu apbedījumi,5 bet varam pieņemt, ka 10. gs. otrajā pusē sakari un pat ģimeņu kontakti ar skandināviem bija intensīvāki. Lībiešu kultūrai raksturīgi daudzi skandināvu kultūras elementi. Gandrīz visas pie Daugavas ūdensceļa atrastās skandināvu sievietēm raksturīgās ovālās jeb bruņrupuču saktas koncentrējas teritorijā no Mārtiņsalas līdz Aizkrauklei.6 Salaspils Laukskolas kapulaukā 9.–10. gs. apbedījumos 9% rotaslietu ir skandināvu izcelsmes.7 Rīgas ciemos bez lībiešiem dzīvojuši kuronizēti lībieši, Kurzemes lībieši (iespējams, ka ar Kurzemes lībiešiem jāsaprot vendi), bet 13. gs. sākuma rakstītie avoti Rīgasapkārtnē piemin arī sēļus.8 Kurzemes lībiešu jeb vendu klātbūtne konstatējama arī citviet Piedaugavā. Līdz 10.–11. gs. Daugavas lejtece ietilpa zemgaļu apdzīvotajā areālā.9 Zemgaļu klātbūtne iespējama arī Daugmalē,10 savukārt Aizkrauklē

3 Mīlenbahs, K., Endzelīns, J. Latviešu valodas vārdnīca. 1. sēj. Rīga, 1923–1925. 429. lpp.; Blese, E. Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. Rīga, 1929. 170. lpp.

4 Daiga, J. Izrakumi Raušu lībiešu ciemā 1971. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheo-logu, antropologu un etnogrāfu 1971. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1972. 64. lpp.

5 Zariņa, A. Die Kontakte der Liven mit skandinavischen Ländern nach den Schmucksachen des Gräberfeldes aus dem 10.–13. Jh. zu Salaspils Laukskola. In: Die Kontakte zwischen Ostbaltikum und Skandinavien im fr ühen Mittelalter. Stockholm, 1992. S. 173–174. (Acta Universitatis Stoc-kholmiensis. Studia Baltica Stockholmiensia, 9).

6 Jansson, I. Skandinavian oval brooches found in Latvia. In: Die Kontakte zwischen Ostbaltikum und Skandinavien im fr ühen Mittelalter. Stockholm, 1992. S. 61–78. (Acta Universitatis Stock-holmiensis. Studia Baltica Stockholmiensia, 9).

7 Zariņa, A. Die Kontakte der Liven mit skandinavischen Ländern nach den Schmucksachen des Gräberfeldes aus dem 10–13. Jh. zu Salaspils Laukskola, S. 184.

8 Caune, A. Pētījumi Rīgas arheoloģijā. Rakstu izlase. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007. 142.–150., 331.–341. lpp.

9 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. 173. lpp.

10 Zemītis, G. Daugmales attiecības ar Rīgu un Zemgali 12./13. gadsimtā. Arheoloģija un etnogrā-fi ja. 20. laid. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 120. lpp.

91Guntis Zemītis

lībieši dzīvojuši kopā ar latgaļiem.11 Iespējams, ka Daugmalē uzturējušies arī skandināvu un krievu tirgotāji.12

Atšķirīgi ir arī reģionu izaugsmes impulsi. Daugavas reģiona izaugsmes sākums meklējams vikingu laikmetā – 10. gs. otrajā pusē – 11. gs. sākumā, kad šeit uz dzīvi apmetas lībieši. Abos Daugavas krastos izveidojas ievērojami amatniecības un tirdzniecības centri – Daugmale kreisajā krastā un Salaspils Laukskola labajā krastā. Daugavas ceļš iegūst būtisku lomu tranzīttirdzniecībā starp Skandināviju, Krievzemi un Bizantiju. 10. gs. arābu dirhēmu plūsma virzās pa Daugavu, bet dirhēmu apgrozības beigu periodā 10. gs. beigās – 11. gs. sākumā to ienākšanas virziens mainās – tie ienāk no ziemeļaustrumiem pa Veļikajas upes ceļu. Tomēr ziemeļrietumu virziens tirdzniecībā nezuda – tajā pašā laikā 10./11. gs. mijā galvenokārt caur Gotlandes salu Latvijas teritorijā sāka ieplūst Rietumeiropas sudraba denāri, augstāko pieplūduma punktu sasniedzot 11. gs. 30.–60. gados. Lai gan monētas ieplūst pa Latvijas lielākajām tālaika tirdzniecības maģistrālēm, neapšaubāmi to lielākā koncentrācija vērojama gar Daugavas ūdensceļu, bet jo īpaši – Daugavas lejtecē.13

Tirdzniecība ir cieši saistīta ar amatniecību. Tirdzniecība nodrošināja vietējiem amatniekiem pieeju izejmateriāliem – varam, bronzai, krāsvielām. Atsevišķi greznuma un prestiža priekšmeti kalpoja par paraugu vietējiem atdarinājumiem, un lielākie amatniecības centri, kā Daugmale, kļuva par savdabīgiem “modes noteicējiem” plašākā reģionā. Nozīmīgs amatniecības centrs 11.–12. gs. bija Doles Raušu ciems, kur atradušās vairākas rotkaļu darbnīcas, lielā skaitā šeit uzieti amatniecības pusfabrikāti un kalēja darbarīku depozīts.14 Šeit atrastas arī divas prāvas – 18 un 7 kg smagas un 52 × 31,5 un 46,5 × 36,3 cm lielas, ovālas vara plāksnes, acīmredzot izejmateriāls. Plākšņu apakšpuse gluda, ar iecirstu V zīmi.15 Protams, dzīvesvietu izvēli un to izaugsmi

11 Urtāns, V. Aizkraukles arheoloģiskās ekspedīcijas guvumi. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu, antropologu un etnogrāfu 1971. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1972. 100. lpp.

12 Urtāns, V. Daugmales ekspedīcijas rezultāti 1966. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu, antropologu un etnogrāfu 1966. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1967. 42. lpp.

13 Berga, Т. М. Monety v arkheologicheskikh pamiatnikakh v Latvii IX–XII vv. Riga: Zinatne, 1988. S. 68.

14 Latvijas PSR arheoloģija. Rīga: Zinātne, 1974. 193.–194. lpp., 72. tab.15 Daiga, J. Izrakumi Raušu lībiešu ciemā 1971. gadā, 60.–64. lpp.

92 Guntis Zemītis

noteica apstākļu komplekss. Izrakumi Raušu ciemā pierādīja, ka Doles salas augšgala mikrorajonā bija ļoti labvēlīgi apstākļi: īpatnējs mikroklimats, auglīga augsne, labas pļavas, lieliskas zvejas vietas. Salas ģeogrāfi skais stāvoklis bija izdevīgs tirdzniecībai un amatniecības attīstībai. Salaspils Laukskolas lībiešu ciemi kādreiz baltu apdzīvotā vietā izveidojās 10. gs. beigās. Līdzās zemkopjiem šeit dzīvoja amatnieki un sabiedrības vadošās virsotnes pārstāvji.16

Bija arī ciemi, kur iedzīvotāji vairāk pievērsās tradicionālajām nozarēm – zemkopībai un lopkopībai. Salaspils Lipšu ciemā (izveidojies 10./11. gs. mijā) galvenā nodarbošanās bijusi zemkopība, arī lopkopība. Kā atzīst šīs dzīvesvietas pētniece arheoloģe Jolanta Daiga, tirdzniecībai šī ciema iedzīvotāju dzīvē bija pakārtota loma.17

Nozīmīga loma novada saimnieciskajā dzīvē bijusi dravniecībai, kas cieši saistīta ar tirdzniecību – vasks bija nozīmīgs eksporta produkts.

12. gs. līdz ar izmaiņām starptautiskajā tirdzniecībā reģionā jūtamas pārmaiņas, kas atspoguļojas arī dzīvesvietu izvietojumā. Mazinājās Daugmales pilskalna un ar to cieši saistīto Salaspils Laukskolas ciemu loma, bet izvirzījās Mārtiņsalā esošais Holmes (Salas) ciems, Salaspils ciems, arī Ikšķiles ciems. Holmes ciems raksturojams kā pārejas forma no zemkopju ciema uz agro pilsētu.18 Svarīgāko centru pakāpenisku pārvietošanos Daugavas grīvas virzienā pamatojis Andris Caune.19 Salaspils lībiešu apmetne 12.–13. gs. bijusi nocietināta (pilskalns).20 Mārtiņsalas ciems uzplaukumu piedzīvoja 12.–13. gs., kad šeit vienlaikus varēja dzīvot ap 100 cilvēku.21 1198. gadā vienā dienā kristīti

16 Zariņa, A. Izrakumi Salaspils Laukskolā 1975. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1975. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1976. 104. lpp.

17 Daiga, J. Izrakumi Lipšu ciemā un kapulaukā. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1975. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1976. 41. lpp.

18 Caune, A. Pētījumi Rīgas arheoloģijā, 46. lpp. 19 Caune, A. Die Siedlungszentren des 10.–12. Jahrhunderts im Gebiet des Daugava-Unterlaufs

und ihre Beziehungen zu skandinavischen Ländern. In: Die Kontakte zwischen Ostbaltikum und Skandinavien im fr ühen Mittelalter. Stockholm, 1992. S. 41–48. (Acta Universitatis Stockhol-miensis. Studia Baltica Stockholmiensia, 9).

20 Stubavs, A. Arheoloģiskie izrakumi Salaspilī 1969. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas referātu tēzes par arheologu, antropologu un etnogrāfu 1969. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1970. 61.–63. lpp.; Latvijas PSR arheoloģija, 194. lpp.

21 Latvijas PSR arheoloģija, 193. lpp.

93Guntis Zemītis

50 salinieki.22 Indriķa hronikā minētais Salas vecākais Ako23 13. gs. sākumā ir ietekmīgākais novada vecākais, kurš 1206. gadā organizē plašu militāru akciju pret vāciešiem. Daugavas lejtecē izveidojās divi Rīgas ciemi,24 kuru novietojums tuvāk Daugavas grīvai atbilda jaunajiem kuģošanas un tirdzniecības apstākļiem.

Daugavas lībiešu teritorijā ir maz pilskalnu, turklāt tie nav celti jaunās vietās, bet apdzīvoti ilgstoši pirms lībiešu ieceļošanas. Daugmales pilskalna apdzīvotība aizsākusies 2. g.t. pr. Kr. Turklāt Daugmales senvietu komplekss arpilskalnu, tam abās pusēs izvietotu senpilsētu un kapulaukiem, kā arī acīmredzamu saistību ar Daugavas pretējā krastā izvietotajiem Salaspils Laukskolas ciemiem vairāk atbilst agrās pilsētveida apmetnes – vīka nekā varas centra pazīmēm.25 Kā jau minēts, ir pietiekami daudz argumentu, kas liecina, ka Daugmale, neskatoties uz to, ka iedzīvotāju etniskais sastāvs 10.–11. gs. bija mainījies, pastāvēja kā zemgaļu osta. Zemgaļu ieinteresētība Daugmales–Ikšķiles reģionā vēl 12. gs. beigās – 13. gs. sākumā ir labi pamanāma arī pēc Indriķa hronikas ziņām – zemgaļi ir pirmie, kurus satrauc mūra pils unbaznīcas celtniecība Ikšķilē26 un Salā.27 Daugavas lejteces iedzīvotāji galvenokārt dzīvo ciemos, sabiedrība ir salīdzinoši līdztiesīga. Ako, kurš 1206. gadā organizē sacelšanos pret vāciešiem, lai gan ir Salas vecākais, tomērpar plašas militāras akcijas vadītāju viņš acīmredzot kļūst savu personisko īpašību, bet ne jau iepriekš nostiprināta varas stāvokļa dēļ. Salaspils Laukskolas kapulaukā, kur izpētīti 610 kapi, kas datējami ar laiku no 10. līdz 13. gs., bagātu dižciltīgu vīriešu apbedījumi ir pārstāvēti ar 16 pieaugušo un vienu zēna kapu, turīgiem vīriešiem – karavīriem ir piederīgi 40 kapi, materiāli nodrošinātiem dižciltīgiem – 19 pieaugušo un četri zēnu apbedījumi. Savukārt sieviešu kapos 56% apbedījumu ir bagātas piedevas (krūšu važiņu rota), bet 10 kapus var

22 Indriķa hronika, III: 7.23 Turpat, X: 8; XXV: 2.24 Caune, A. Pētījumi Rīgas arheoloģijā, 47. lpp.25 Zemītis, G. Daugmale (10.–12. gs.) – senākā pilsētveida apmetne Daugavas lejtecē un Rīgas

priekštece / 10th–12th Century Daugmale – the Earliest Urban Settlement along the Lower Daugava and Forerunner of Riga. In: Cultural Interaction between East and West. Archaeology, Artefacts and Contacts in Northern Europe. Stockholm, 2007. P. 279–284. (Stockholm Stu-dies in Archaeology, 44).

26 Indriķa hronika, I: 6.27 Turpat, VI: 5.

94 Guntis Zemītis

uzskatīt par dižciltīgu sieviešu apbedījumiem.28 Tas liecina par samērā lielu turīgās sabiedrības daļu un sieviešu augstu stāvokli sabiedrībā, kas raksturīgs nemilitarizētām sabiedrībām. Savukārt sabiedrībās ar militarizētu raksturu sievietes statuss ir zems.29

Uz neizteiktu vadoņa varu un augstu indivīda brīvības pakāpi norāda arī tas, ka Daugavas lībiešu kristīšanās bieži notiek individuāli. Indriķa hronikā vairāki jaunkristītie saukti vārdos30 vai arī minēts, ka kristās liels skaits ciemu iedzīvotāju.31 Tas nozīmē, ka valdnieka autoritāte nav tik liela, lai ticības maiņa notiktu līdz ar valdnieka kristīšanos. Viegli neklājas arī ietekmīgākajam Gaujas lībiešu vadonim Kaupo, kurš sākotnēji tika padzīts un tikai ar krustnešu un zemgaļu palīdzību spēja atkarot pats savu pili,32 tomēr Turaidā kristītie reti saukti vārdos, un šķiet, ka šejieniešiem vairumā gadījumu tomēr nācās pieņemt vadoņa jauno ticību par savējo.

Kopumā Daugavas lībiešu sabiedrība pēc sava sastāva ir tuvāka agro pilsētu sabiedrībai, kurai raksturīgs spēcīgs tirgotāju un amatnieku slānis ar plašākām indivīda tiesībām un neizteiktu vadoņa varu, bet iedzīvotāju sastāvs nav monoetnisks.

Turaidas jeb Gaujas lībiešu reģiona attīstība notikusi citādi, un to noteikuši atšķirīgi faktori. Pat pieņemot, ka ne visi līdzenie kapi, kuri ir hronoloģiski agrāki, Gaujas baseinā ir atklāti, šo teritoriju lībieši apguvuši vēlāk. Šeit samērā nelielā teritorijā izvietoti vairāki pilskalni, kuru apdzīvotība nav ilgstoša, tie ierīkoti neapgūtā teritorijā, acīmredzot kā varas centri.

Gaujas lībiešu teritorijā ir vērojamas arī citas pazīmes, kas liecina par varas manifestāciju, – par tādu var uzskatīt kapu uzkalniņu veidošanu. Lai gan uzkalniņkapi veidoti arī Daugavas baseinā, Gaujas lībiešiem tie ir raksturīgāki. Kapu uzkalniņa uzbēršanu var saistīt ar varas manifestēšanu, tāpat arī ugunskapus, jo pats sadedzināšanas process ir komplicētāks, tas izraisa emocijas. Lībiešiem atšķirībā no kuršiem, kuriem šajā laikā dominē ugunskapi, kremēta

28 Zariņa, A. Salaspils Laukskolas kapulauks. 10.–13. gadsimts. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006. 317.–318. lpp.

29 Valk, H. Estland im 11.–13. Jh. Neuere Aspekte aus Sicht der Archäologie. Forschungen zur baltischen Geschichte (Tartu), 2008, Bd. 3, S. 67.

30 Indriķa hronika, I: 4, 7.31 Turpat, II: 7.32 Turpat, X: 10.

95Guntis Zemītis

tiek tikai aptuveni trešā daļa mirušo, turklāt 70% kremēto ir vīrieši,33 kas var liecināt, ka šāds gods parādīts galvenokārt privileģētam karotāju slānim. Uz to, ka kremēti ietekmīgi vadoņi, norāda arī Kaupo sadedzināšana 1217. gadā.34

Krimuldas Tālēnā, Liepenēs, Turaidas Pūteļos kapu uzkalniņos apbedīto vīriešu skaits ir lielāks par sieviešu. Atsevišķos vīriešu kapos atrastas sieviešu rotas, savukārt sieviešu kapos – ieroči.35 Tas, ka kapu uzkalniņos apglabāto vīriešu skaits ir lielāks, varētu liecināt par to, ka šeit apbedīti karadraudzes locekļi (tie ir Indriķa hronikā minētie draugi, latīniski – amici) un viņu ģimenes piederīgie. Disproporciju sieviešu un vīriešu skaitā var izskaidrot ar to, ka karadraudzē iesaistīto mūžs varēja aprauties jau pirms ģimenes izveidošanas. Līdz ar to Gaujas lībiešu sabiedrība šķiet vairāk militarizēta, organizēta karam. To varētu skaidrot ar dzimtu statusa nostabilizēšanos un dzimtas locekļu pieaugušo pašapziņu. Militārās aristokrātijas vidū pieauga pieprasījums pēc prestižiem ieročiem, līdz ar to ļoti svarīgs kļuva šādu ieroču imports.36 Vairāki ieroči pēc importētiem paraugiem tika izgatavoti uz vietas, pieprasījums pēc tiem vairoja amatnieku prestižu un ienākumus.

Acīmredzot karš, sirojumi ir būtisks faktors šī reģiona attīstībā. Iespējams, tieši ar to izskaidrojams, ka “zemgaļi allaž bija naidā ar turaidiešiem”. Uz Gaujas lībiešu sabiedrības militāro raksturu norāda arī Turaidas lībiešu līdzdalība cīņās ar igauņiem. Gaujas lībiešu vecākie Kaupo, Vesiķis, arī Dabrelis un Ninnus ar saviem vīriem regulāri piedalās 13. gs. pirmās un otrās desmitgades cīņās.

Nav šaubu, ka šeit pastāv arī tradicionālās nozares – zemkopība un amatniecība. Līdzās pilskalniem ir arī ciemi, tomēr tirdzniecībai nav tik būtiskas lomas, kāda tā ir Daugavas baseina teritorijā.

Jauns pavērsiens Daugavas lejteces iedzīvotāju dzīvē iezīmējas 12. gs. beigās, kad pie Daugavas tiek celti pirmie Rietumu kristiešu atbalsta punkti – 1185. gadā Ikšķiles baznīca,37 kas kopā ar pili 1186.–1202. gadā veido Ikšķiles bīskapijas

33 Latvijas PSR arheoloģija, 201. lpp.34 Indriķa hronika, XXI: 4.35 Tõnisson, E. Die Gauja Liven und ihre materielle Kultur. Tallin: Eesti raamat, 1974. S. 71.36 Turpat, 166. lpp.37 Indriķa hronika, I: 6, 336.–338. lpp. (Ē. Mugurēviča komentāri).

96 Guntis Zemītis

centru, 1186. vai 1187. gadā sākas pils celtniecība Mārtiņsalā (Holme),38 1226. gadā dokumentos pirmo reizi minēta Vecdoles pils (Alt-Dahlen), kuru ordenis noposta 1298. gadā. 1359. gadā dokumentos pirmo reizi minēta Doles (Dahlen) pils,39 1380. gadā dokumentos atzīmēta Livonijas ordeņa pils (Neu Kirchholm) Salaspilī.40 12.–14. gs. vietējie iedzīvotāji daudzviet sadzīvoja ar vāciešiem. Salaspils ordeņpilī 13.–14. gs. vēl pastāvēja koka nocietinājumi,41 kurus līdztekus vācu bruņiniekiem varēja izmantot vietējie iedzīvotāji.42 Arī Mārtiņsalā līdzās mūra pilij nocietinātā ciema vietā turpināja dzīvot vietējie iedzīvotāji.43 Iespējams, 14. gs. lībiešu ciems pastāvējis arī līdzās Doles pilij.

Nedaudz vēlāk līdzīga rakstura pārmaiņas notiek arī Gaujas baseinā – baznīca tiek uzcelta Kubeselē, starp 1207. un 1209. gadu – ordeņa mestra Venno laikā Zobenbrāļu ordenis sāk celt pili Siguldā,44 1214. gadā bīskaps ceļ pili Turaidā.45 Kā rāda arheoloģiskās liecības, Sateseles pilskalnā, kaut nelielākā apjomā, apdzīvotība turpinājusies arī 14. gs.,46 bet 1442. gadā pilskalns ar nosaukumu “Līvu kalns” (montem item Liff en) tiek izlēņots ordeņa vasalim Johannam Recendorfam.47

Abi reģioni 12. gs. beigās un 13. gs. sākumā bija nonākuši jaunā situācijā. Tranzīttirdzniecību kopš 13. gs. sākuma kontrolēja Rīga. Sirojumi ar Gaujas lībiešu piedalīšanos turpinājās visu 13. gadsimtu. Agrākie lībiešu ciemi

38 Indriķa hronika, I: 7; Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. 18. lpp.

39 Caune, A., Ose, I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 156. lpp.

40 Löwis of Menar, K. v. Burgenlexikon für Alt-Livland. Riga, 1922. S. 70.41 Stubavs, A. Izrakumu pēdējā sezona Salaspilī. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu

un etnogrāfu 1975. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1976. 82. lpp.42 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 85. lpp. 43 Turpat. 44 Caune, A., Ose, I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons, 463. lpp.45 Indriķa hronika, XVIII: 3; Caune, A., Ose, I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu

leksikons, 520. lpp.46 Zemītis, G. Rakstītie un arheoloģiskie avoti par Sateseles pili. No: Letonikas avoti: Latvijas

piekraste. Arheoloģija, etnogrāfija, vēsture. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2008. 355. lpp.

47 Livländische Güterkunden: Aus den Jahrem 1207 bis 1500. Hrsg. H. von Bruiningk und N. Buch. Riga, 1908. Nr. 309, S. 289.

97Guntis Zemītis

pakāpeniski beidza pastāvēt – Salaspils Laukskolā vienā ciemā dzīve turpinājusies arī pēc 13. gs. – līdz 17. gs., bet daudz mazākā apjomā, Salaspils Lipšu ciems pastāv līdz 14. gs., kapsēta izmantota līdz 18. gadsimtam.48 Ikšķiles Kābeļu ciems pastāvēja līdz 14. gs.,49 bet tā atradumu lielākā daļa attiecas uz 13. gadsimtu. Doles Raušu ciems un kapulauks pastāvēja līdz 14. gadsimtam. Mārtiņsalā izdalāmi divi apdzīvotības periodi: 12. gs. beigas – 13. gs. sākums un13.–14. gadsimts. Ikšķiles ciemā 14.–15. gs. ieviesās jaunas celtniecības tradīcijas – Rietumeiropas hipokausta tipa krāsnis, kas saistāmas ar muižas veidošanos,50 bet 15. gs. Ikšķiles lībiešu ciems beidza pastāvēt.51 Izrakumos varēja vērot, ka ciems vairākkārt cietis ugunsgrēkos.52 Viens no tiem notika 1287. gadā,53 kad Ikšķiles ciemu pēc atgriešanās no uzbrukuma Rīgai nodedzināja zemgaļi.

...kāds ziņnesis šurp atjoņojaun mestram, lūk, ko paziņoja:ka šonakt esot zemgaļiredzēti ap Ikšķili –pa apkārtni tie sirojuši.No pils gan viņus atsituši,bet posts it liels tur nodarīts –tā tika mestram pavēstīts –,jo pilsētā tie laupījuši,pēc tam to nodedzinājuši...54

Ar “pilsētu” (hachelwerc) Ikšķilē jāsaprot 13. gs. beigās ap pili pastāvošais ciems. Tas aizņēmis vairākus hektārus, un te konstatētas celtnes ar pavardu

48 Daiga, J. Izrakumi Lipšu ciemā un kapulaukā, 39.–46. lpp.49 Daiga, J. Kābeļu apmetne. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu, antropologu un

etnogrāfu 1972. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1973. 30.–34. lpp.50 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 83. lpp. 51 Graudonis, J. Ikšķiles arheoloģiskās ekspedīcijas darbs 1975. gadā. Zinātniskās atskaites sesijas

materiāli par arheologu un etnogrāfu 1975. gada pētījumu rezultātiem. Rīga: Zinātne, 1976. 49.–53. lpp.

52 Turpat, 50. lpp. 53 Biļķins, V. Zemgaliešu brīvības cīņas. Minneapolis, 1973. 213. lpp. 54 Atskaņu hronika. No vidusaugšvācu valodas atdzejojis V. Bisenieks; Ē. Mugurēviča priekšvārds;

Ē. Mugurēviča, K. Kļaviņa komentāri. Rīga: Zinātne, 1998. 10371.–10380. rinda.

98 Guntis Zemītis

un krāsns apkuri, kas jau liecina par vācu ietekmi.55 14. gs. beidza pastāvēt arī Ogresgala Čabu ciems.56

Arheoloģiskās liecības Daugavas lejtecē apliecina, ka ciemi izzuduši jau 14.–15. gs., bet to izzušanu noteica vairāki faktori. Kā ciemu izcelšanos, tā izzušanu ietekmēja pārmaiņas starptautiskajā tirdzniecībā. Jau 12. gs. otrajā pusē – pārmaiņas starptautiskajā tirdzniecībā pēc vikingu laika, kad samazinājās sakari ar Skandināviju, ko aizstāja kontakti ar vācu zemēm, krievu kņazistēm un Gotlandes, domājams, vācu tirgotājiem, aizsākās tendence centriem pārvietoties tuvāk Daugavas grīvai. Ieguvēji bija tie, kuri pirmie nonāca kontaktā ar tirgotājiem vai spēja piegādāt tirgū pieprasītu produktu.

Lībiešu zemju kristianizācija un vāciešu nostiprināšanās Rīgā šo procesu paātrināja. Nav šaubu, ka iedzīvotāju skaits 13. gs. laikā samazinājās, lai gan karagājienos vairāk iesaistīti bija tieši Gaujas lībieši, kamēr Daugavas lībiešu līdzdalība tajos nav tik pamanāma. Pēc 13. gs. tirdzniecību pa Daugavas ceļu

55 Graudonis, J. Ikšķiles arheoloģiskās ekspedīcijas darbs 1975. gadā, 35.–38. lpp.56 Spirģis, R. Arheoloģiskie pētījumi Ogresgala Čabās. Arheologu pētījumi Latvijā 2006. un

2007. gadā. Rīga: Zinātne, 2008. 56. lpp.

Lībiešu pavards ar zirga žokļa ziedojumu. Ikšķiles ciems. 12. gs. J. Graudoņa izrakumi un foto

99Guntis Zemītis

pārņēma Rīgas tirgotāji. Daugavas lībieši vēl 14. gs. bija vieni no galvenajiem vaska piegādātājiem.57

Amatniecības loma ciemos samazinājās, un pēc 15. gs. tie acīmredzot nespēja konkurēt ar muižu un pilsētu amatniekiem. 13. gs. izzuda tāds ienākumu avots kā sirojumi. Pēc zemgaļu brīvības cīņu beigām karagājieni apsīka. Sākās cīņas starp Livonijas ordeni un bīskapu par hegemoniju Livonijā. Šajās cīņās iesaistījās arī rīdzinieki, bet vietējās tautas vairs nepiesaistīja. Agrākā aristokrātija bija zaudējusi savu lomu, nelielai tās daļai iekļaujoties vasaļu, leimaņu slānī, citiem saglabājot ciema vecāko un tiesnešu statusu pagasta jeb vakas robežās. Līdz ar to saruka vai pat pilnībā izzuda pieprasījums pēc prestiža priekšmetiem. Savu nozīmi bija zaudējuši vietējie ieroču meistari. Vietējo iedzīvotāju saimnieciskās dzīves pamatu aizvien vairāk veidoja zemkopība, lopkopība, Piedaugavā arī zvejniecība, kurai vairāk atbilda dzīve viensētās.

14. gs. Livonijā izveidojās kārtu sabiedrība, kāda raksturīga viduslaiku Rietumeiropai. Vietējās maztautas, ar dažiem izņēmumiem (bruņinieku kārtas piederīgie, leimaņi, ķoniņi, pilsētnieki), izveidoja zemnieku kārtu. Vācu

57 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 14. lpp.

Hipokausta tipa krāsns. Ikšķiles ciems. 14.–15. gs. J. Graudoņa izrakumi un foto

100 Guntis Zemītis

izcelsmes vasaļiem līdzīgi vietējie iedzīvotāji mita arī Salaspils novadā. 14. gs. avotos minētā Koningu (Koeningk, Koning, Kiennik) dzimta, iespējams, cēlusies no latgaļiem (letiem), bet 15. gs. lēņu grāmatas pēc lībiešu tiesībām ieguvuši Pitkejāņu (Pytkeyanne) dzimtas piederīgie.58 13. gs. kodificētās vietējo tautu paražu tiesības kļuva par zemnieku kārtas tiesībām.59 Zemnieku kārta noformējās 14. gadsimtā. Līdz tam avoti runā vienīgi par “ļaudīm” (homines) kā pilnīgi brīvu kārtu, vārds “zemnieks” (Semenik) avotos pirmo reizi minēts 1335. gadā, un vācu nosaukums Buren (Bauern) avotos parādās tikai 14. gs. beigās.60 13. gs. pirmajā pusē nav būtisku atšķirību starp Mārtiņsalas ciema un pils iedzīvotājiem, tās kļūst pamanāmas tikai 13. gs. otrajā pusē un 14. gs. vidū.61 Laika gaitā zemnieku kārtas piederīgie nonāk aizvien lielākā atkarībā no muižas, sākas to piesaiste zemei. Laikā no 1482. gada līdz 1494. gadam tiek iedibināta novada būšana, piesaistot zemniekus zemei. Tam seko arī dažādi ierobežojumi.Tā 1503. gadā Salas zemniekiem un zemniekiem viņpus Daugavas, piedraudot ar nāves sodu, tiek aizliegts zvejot pie tačiem.62

Pakāpeniski mainījās arī Daugavas baseina iedzīvotāju etniskais sastāvs. Domājams, daļa lībiešu pārcēlās uz Zemgali, savukārt viņu vietu ieņēma baltu maztautām piederīgie. Agrākās lībiešiem raksturīgās iedziļinātās celtnes 13.–14. gs. vairs nav sastopamas, tās nomaina baltiem raksturīgās virszemes celtnes,63 kas liecina par to, ka tās cēluši balti – visticamāk, latgaļi, arī sēļi, kuri, kaut mazākā skaitā, šeit bija dzīvojuši iepriekš. Tas iezīmēja Vidzemes lībiešu izzušanas un vienotas latviešu tautas izveides sākumu.

58 Vanaga, L. Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija 9. g.t. pr. Kr. 21. gs. Salaspils: Salaspils novada dome, 2011. 35.–37. lpp.

59 Švābe, A. Vecākās zemnieku tiesības. Rīga: Latvijas Skolotāju savienība, 1927. 3.–9. lpp.; Lazdiņš, J. Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. I sēj. Seno paražu un Livonijas tiesību avoti. 10. gs.–16. gs. Rīga: LU Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedra, 1998. 26.–33. lpp.

60 Švābe, A. Latvijas tiesību vēsture. Pēc 1931./1932. m.g. Latvijas Universitātē lasītām lekcijām atreferējis stud. iur. A. Šīrons. I daļa. Rīga: Latvijas Universitātes studentu padomes grāmatnīcas izdevums, 1932. 182. lpp.

61 Mugurēvičs, Ē. Viduslaiku ciems un pils Salaspils novadā, 173. lpp.62 Turpat, 22. lpp.63 Turpat, 80. lpp.

101Muntis Auns

Muntis Auns Ikšķiles novada apdzīvotība 17. gadsimtā

Konference

Ziņas par Ikšķiles novada apdzīvotību Livonijas laikā ir samērā trūcīgas,1 tomēr pēc tām var spriest, ka apdzīvota galvenokārt zemes josla gar Daugavu un Mazo Juglu, ko noteica ģeogrāfi skie apstākļi un tālaika lauksaimniecības paņēmieniem piemērotās zemes izvietojums. Daudz vairāk informācijas sniedz 17. gadsimta avoti – arklu revīzijas un gadsimta beigās sastādītās kartes.

Diemžēl ne poļu 1599. gada, ne zviedru 1601. gada revīzija Ikšķili neaptvēra, tādēļ tuvākas ziņas gūstamas pēc 1638. gada arklu revīzijas materiāliem.2 1638. gadā Ikšķiles pilskunga tiesā (capitaneatus) atzīmētas septiņas muižas: Ikšķiles muiža, Mācītājmuiža, Tīnūži, Turkalne, Sprēstiņi, Špenkhauzena muižiņa, kā arī Pulkarne Daugavas kreisajā krastā, kas piederēja pie Baldones draudzes un 1682./1683. gada revīzijā atrodama starp Doles pilsnovada muižām. 1638. gada revīzijā trūkst Berkavas muižas zemju apraksta.

Ikšķiles muižai 1638. gadā piederēja 51 zemnieku saimniecība, taču četras no tām bija tukšas. No apdzīvotajām saimniecībām 28 reģistrēts viens saimnieks, bet pārējās 19 bija pušelnieku saimniecības ar diviem–četriem, Ēvoltos (Ewolts land; Ievalti) pat ar pieciem apsaimniekotājiem. Mašānos pušelnieki bija brāļi. Ikšķiles muižai piederēja arī krogs un revīzijas laikā neapdzīvotas dzirnavas; alu kroģēja arī Ūsaiņu saimniecībā, kuras saimnieks Heinrihs bija muižas vagars un līdz ar to atbrīvots no nodevām un muižas klaušām. Revīzijā piezīmēts, ka muižas teritorijā šaipus Daugavas ir mazs ezers (Kaparāmura ezers?), kurā netīrā ūdens dēļ nav zivju, bet zemnieki to izmanto linu mērcēšanai. Muižai piederēja brīvas zvejas tiesības Ogrē un lašu tacis.

Špenkhauzena muižiņa faktiski bija Ikšķiles pusmuiža, kas tika izveidota tukšās Piktu (Pickt) saimniecības vietā un ko Rīgas rāte bija iznomājusi

1 Sk.: Auns, M. Ikšķiles pilsnovada vietvārdi Livonijas laikā. No: Ikšķiles almanahs. Veltījums Ikšķiles 820. gadadienai. Ikšķile, 2005. 83.–86. lpp.

2 Dunsdorfs, E. Vidzemes 1638. gada arklu revizija: Latviešu novadi. 1. burtn. Rīga, 1938. 95.–114. lpp.

102 Muntis Auns

Melhioram Špenkhauzenam (Spenkhusen), bet 1639. gadā to atkal pievienoja Ikšķiles muižai. Špenkhauzena muižiņai piederēja piecas zemnieku saimniecības ar sešiem apsaimniekotājiem.

Tīnūžos (Lindenberg) 1638. gadā atzīmētas 16 zemnieku saimniecības, no tām četras – tukšas. Pārējās 12 apsaimniekoja 18 saimnieki, t.i., pusei saimniecību bija viens saimnieks, bet citās reģistrēti pušelnieki. 11 saimnieki bija ienācēji no Kurzemes. Vēl Tīnūžos bija četras sīksaimniecības, kas pa visām kopā siena un ražas novākšanas laikā sūtīja uz muižu vienu klaušinieku. Zemniekiem bija tiesības zvejot Mazajā Juglā, taču viņi liecināja, ka kaimiņi lejpusē aizsprosto upi ar tīkliem, tādēļ zivis līdz viņiem nenonāk.

Turkalnē sešām saimniecībām bija deviņi apsaimniekotāji. Muižai piederēja tukša un vēl neizbūvēta kroga vieta pie Ogres, savukārt zemniekiem bija zvejas tiesības Mazajā Juglā.

Sprēstiņu muižai piederēja sešas zemnieku saimniecības un krogs.Spriežot pēc saimniecību izvietojuma, 1638. gadā Ikšķiles pilsnovadā tika

apdzīvota zemes josla gar Daugavu un Mazo Juglu, kā arī Ogres grīvas apvidus un dažas “salas” starp Mazo Juglu un Kaparāmura ezeru, un šāda apdzīvotības

Zemnieku un citu saimniecību skaits Ikšķiles pilsnovadā 17. gadsimtāMuiža 1638. gadā 1682.–1687. gadā

Zem

niek

u sa

imni

ecīb

u sk

aits

Saimnieku (pušelnieku)

skaits

Kro

gi

Cita

s sai

mni

ecīb

as

Tukš

as sē

tas

Zem

niek

u sa

imni

ecīb

u sk

aits

Kro

gi

Cita

s sai

mni

ecīb

as

Kop

ā

T. sk

. ien

ācēj

i

Ikšķile 48 79 22 1 4+1 142 3 2Špenkhauzena muižiņa 5 6 2 1

Mācītājmuiža 5 8 1 1 13Tīnūži 12 18 11 4 25 2 1Turkalne 6 9 5 1 17 1Sprēstiņi 6 6 6 1 15 3 1Berkava ? 12Kopā 82 126 47 2 5 6+1 224 8 5

103Muntis Auns

struktūra acīmredzot pastāvēja jau Livonijas laikā. Salīdzinājumā ar vairākiem citiem Vidzemes apvidiem Ikšķiles novadā bija maz tukšu sētu. Šķiet, ka poļu-zviedru kara laikā (1600–1629), kas Vidzemē faktiski beidzās 1621. gadā, kad zviedru karalis Gustavs II Ādolfs ieņēma Rīgu, Ikšķiles novads tomēr bija cietis prāvus dzīvā spēka zaudējumus karadarbības, sērgu un zemnieku bēgšanas rezultātā. Par to liecina tas, ka no 126 saimniekiem un pušelniekiem 41 bija ienācējs no Kurzemes (kurzemnieks bija arī Ikšķiles krodzinieks), bet vēl sešas personas raksturotas kā svešinieki un, ticamāk, nāca no kāda Vidzemes novada. Hipotētiski var pieņemt, ka jaunatnācēji te ieradās ar visu saimi, līdz ar to vairāk nekā trešdaļa zemnieku sētu iedzīvotāju (37%) nebija novada iedzimtie. Īpaši izceļama Sprēstiņu muiža, kurā visi saimnieki bija ienācēji.

Interesanti ir dati par saimnieku un pušelnieku sociālo statusu. Piederība dzimtcilvēkiem norādīta tikai 61 no viņiem (48,4%), turklāt tie bija novada vietējie iedzīvotāji, tādējādi novadā dzimušo vidū bija saglabājies visai ievērojams brīvo ļaužu slānis – ap 33%, tomēr šie skaitļi raksturo sociālā statusa sadalījumu vienīgi saimnieku un pušelnieku vidū un nav attiecināmi uz visu iedzīvotāju kopumu.

17. gadsimta 80. gados, kad tika veikti priekšdarbi t.s. Lielā zviedru kadastra sastādīšanai (1682./1683. g. notika novada zemes uzmērīšana, 1687. g. sastādīta arklu revīzijas grāmata), Ikšķiles novada apdzīvotība bija mainījusies – ne tik daudz jaunapgūtas telpas, cik apdzīvotības blīvuma ziņā. Salīdzinot 1638. un 1682./1683.–1687. gada datus,3 redzams, ka nepilna pusgadsimta laikā daudzas agrākās saimniecības bija sadalījušās un to vietā izveidojušās patstāvīgu saimniecību grupas, liecinot par iedzīvotāju skaita strauju palielināšanos gan uz dabiskā pieauguma, gan, domājams, lielā mērā arī uz jaunienācēju rēķina.

Korektāk ir salīdzināt 1638. gada saimnieku (pušelnieku) un 1682.–1687. gada saimniecību skaitu. Nav zināms, vai 1638. gadā katram, kas kā pušelnieks apsaimniekoja kādas saimniecības daļu, bija sava māja, taču 80. gados, spriežot pēc kadastra kartēm, katram sadalītās saimniecības apsaimniekotājam jau bija sava sēta. Abu minēto rādītāju salīdzinājums liecina, ka gandrīz 50 gadu laikā saimniekotāju skaits Ikšķiles pilsnovadā bija pieaudzis par divām trešdaļām. Tiesa, 1638. gada dati varēja būt nepilnīgi.

Saimniecības darbaspēka resursu ziņā tomēr bija sīkas. Pēc Edgara Dunsdorfa apkopotajiem materiāliem, Ikšķiles novadā 17. gadsimta 80. gados

3 Dunsdorfs, E. Der große schwedische Kataster in Livland: 1681–1710. Kartenband. Stockholm, 1974. S. 98–100.

104 Muntis Auns

pastāvēja 234 zemnieku saimniecības,4 tomēr 1682./1683. un 1687. gada dati atšķiras: kadastra karšu sastādīšanas laikā fi ksēts nedaudz mazāks saimniecību skaits. No vienas puses, tas var liecināt par jaunu saimniecību izveidošanos apmēram 5 gadu laikā, no otras puses, daļa saimniecību zemes uzmērīšanas brīdī varēja būt neapdzīvotas, tādēļ kartēs netika iezīmētas. Izmantojot 1687. gada datus, kuros fi ksēts arī zemnieku sētu iemītnieku skaits (kopā 999 iedzīvotāji, neskaitot Sprēstiņu muižu, par kuru šādu datu nav), var secināt, ka vidējais saimes lielums sētā bija 4,27 cilvēki, bet, ņemot vērā tikai pieaugušos (no 15 gadu vecuma) – 2,96. Tas nozīmē, ka vidusmēra saimi veidoja saimnieks, saimniece un viens kalps (tas varēja būt arī saimnieka dēls) vai – retāk – kalpone, kā arī 1–2 bērni vai pusaudži. Faktiski tas ir pats minimālākais saimes lielums.

Pastāvēja liela vīriešu un sieviešu disproporcija: pieaugušo vidū vīriešu bija 60%, sieviešu – tikai 40%, kas galvenokārt izskaidrojams ar vīriešu kā jauna darbaspēka ienākšanu novadā. Savukārt bērnu un pusaudžu vidū vērojama pretēja aina, kas gan nebija tik izteikta kā pieaugušajiem: zēnu bija 46,8%, meiteņu – 53,2%, taču, trūkstot precīzākiem datiem par bērnu sadalījumu pēc vecuma, iemesls šādai situācijai nav noskaidrojams.

Gan pēc 17. gadsimta 80. gados sastādītajām kartēm,5 gan zemnieku sētu, krogu un citu vietu sarakstiem iespējams gūt samērā precīzu tālaika apdzīvotības ainu.

Lielāko novada daļu aizņēma Ikšķiles muižas zemes. Visai blīvi apdzīvots (22 sētas) bija Zušugals starp Ikšķili un tagadējo Saulkalni, bet pie pašas Saulkalnes robežas ceļinieki varēja iegriezties Šipes krogā. Zušugals tolaik saukts

4 Turpat. Ir neliela neatbilstība starp E. Dunsdorfa publicēto zemnieku saimniecību sarakstu un viņa sniegto kopsavilkumu par saimniecību skaitu katrā muižā. Vislielākās atšķirības ir ziņās par Ikšķiles mācītājmuižu: kopsavilkumā uzdotas 4 tai piederošas saimniecības, taču saimniecību sarakstā konstatējamas 13. Pēc E. Dunsdorfa publikācijas nav iespējams noteikt, kādi bijuši viņa apsvērumi katrā gadījumā, tādēļ šā raksta autors tabulā sniedzis datus, kas izriet no muižu saimniecību saraksta, savukārt demogrāfi skos aprēķinus veicis pēc E. Dunsdorfa kopsavilkuma tabulas datiem par zemnieku saimniecību un to iedzīvotāju kopskaitu. 234 apdzīvotas sētas Ikšķiles novadā 17. gs. beigās uzrādījusi arī Dzidra Liepiņa (Liepiņa, Dz. Vidzemes zemnieki un muiža 18. gs. pirmajā pusē. Rīga: Zinātne, 1983. 60.–62. lpp., 15. tab.).

5 Ikšķiles novada 1682./1683. gada karte (Latvijas Valsts vēstures arhīvs [LVVA], 7404. fonds, 3. apraksts, 16. lieta); Doles, Salaspils un Ikšķiles novada karte (17. gs. 80. gadi; LVVA, 7404. f., 2. apr., 19. l.); pateicos Valdim Villerušam par iespēju izmantot šo karšu kopijas. Vairākus Ikšķiles novada 17. gs. beigu plānu un karšu fragmentus publicējusi Pārsla Pētersone: Ikšķiles muiža, baznīca un pastorāts. Latvijas Arhīvi, Nr. 2, 2003, 134.–149. lpp.; Tīnūžu, Sprēstiņu un Turkalnes muižas. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 2003, 125.–139. lpp.

105Muntis Auns

par Kultciemu (Kultzeem). Mājas bija izvietotas galvenokārt gar Daugavas krastu, bet dažas arī Rīgas lielceļa (tag. Rīgas ielas) malā. Visai lielu platību ap seno Ikšķiles centru – ciema vietu – aizņēma muižas lauki, bet pats ciems jau sen vairs neeksistēja, un galvenie dzīvīguma uzturētāji tur bija vairs baznīca, kā arī Dančakrogs un Zingeru sēta tagadējās Rīgas un Ozolu ielas krustojumā.

Vieta ar citu lielāku māju grupu (10 sētas) Daugavas krastā Ogres virzienā tika saukta par Strīdekšu galu (Strideckghall) – tie ir tagadējie Elkšņi. Strīdekšu gala ziemeļpusei garām gāja Rīgas lielceļš ar Elsiņu krogu (Easing krough, Elsingskrog) un vēl trim zemnieku saimniecībām ceļa malā. Aiz Strīdekšu gala nākamo, jau nelielāku māju grupu dēvēja par Rutkukalnu (Rutkekaln). Patlaban šo vietu iezīmē Doles iela Ogrē pie pašas Ikšķiles novada robežas (ielas nosaukums sasaucas ar Rutkukalna Doles – Dohle, Dahl – māju nosaukumu).

Tālāk ārpus tagadējā Ikšķiles novada – Ogres pilsētas robežās – ap 25 saimniecības samērā kompakti bija izvietotas Ogres grīvas apvidū (Ogres centrā un Pārogrē, dažas arī Ogres salā). Šīs saimniecības bija ieguvušas apzīmējumu “Ogrēnieši” (Ogerische). Ogres Akmeņu ielas rajonā atradās Sīļugala ciems (Sihlesghals Zeem), Ogres kreisajā krastā uz austrumiem no Lašupēm – Briņķu ciems (Brincke Zeem). Tālāk Ikšķiles muižas zemes aplieca Sprēstiņu muižas saimniecības un turpinājās gar Daugavu uz augšu gandrīz līdz mūsdienu Ciemupes un Ķeguma robežai.

Attālāk no Daugavas Mazās Juglas virzienā kompaktu grupu ar septiņām sētām veidoja Kliģu kalna (Kliggekaln, bijusī Idden zeme) saimniecības Kaparāmurā. Novada ziemeļrietumu daļā izklaidus bija izvietojušās 11 Špenk- hauzena pusmuižas sētas – Siliņi, Luņģi pašreizējā Ikšķiles novada teritorijā, kā arī Piķukalna (tag. Pikalne) saimniecības, Priekškājas, Jaksti un dažas citas, kas mūsdienās atrodas Salaspils novada teritorijā. Vēl kādas 12 Ikšķiles muižas saimniecības – Krampēnciems (Krampenzeem) – bija iespiedušās starp Tīnūžiem un Turkalni. Tas ir tagadējais Kranciems. Vairākums māju atradās Mazās Juglas tuvumā, galvenokārt tās labajā krastā, bet kreisajā krastā pie tagadējām Stariņu mājām bija ierīkota pusmuiža.

Ikšķiles mācītājmuižai pakļautās saimniecības atradās izklaidus dažādās vietās starp citām Ikšķiles muižas saimniecībām.

Tīnūžu muižā (Lindenberg) apdzīvotā un lauksaimniecībā izmantotā teritorija aizņēma samērā šauru zemes joslu abos Mazās Juglas krastos ar lielākām sētu grupām tagadējos Tīnūžos, Ceplīšos un Dobelniekos. Mazās Juglas labajā krastā uz ziemeļrietumiem no Tīnūžiem atradās Dragūnu krogs (Dragne Krough).

106 Muntis Auns

Šķiet, ka tikai 17. gadsimta 80. gados nodibināts otrs Tīnūžu muižai piederošs krogs, kas atradās ārpus muižas teritorijas, – Mūrkrogs Rīgas lielceļa malā.

Mazās Juglas labajā krastā no tagadējām Kursiešu mājām līdz Bļodniekiem bija izvietotas Turkalnes muižas (BandemersGodz/WillkenHoff /Turkaln) saimniecības, vairāku sētu grupa atradās arī upes kreisajā krastā Turbu apkaimē.

Sprēstiņu muižas (Prestings Hoff , Pröbstingshof) saimniecības meklējamas galvenokārt Daugavas krastā tagadējā Ciemupē, dažas sētas Rīgas lielceļa malā, pie kura atradās arī trīs Sprēstiņu muižai piederošie krogi – Ogres (pie pārceltuves pār Ogri), Spalvu un Kreiju (Kray krough, Kreijen Krug) krogs.

Daugavas kreisajā krastā esošās Berkavas muižas zemnieku sētas gandrīz visas bija izvietotas tuvu upei tagadējā Tomes pagasta Berkavā un Bekuciemā.

Aprakstītā Ikšķiles novada apdzīvotības struktūra saglabājās līdz 19. gadsimta vidum, kad lielākā skaitā tika dibinātas jaunas saimniecības un apgūtas jaunas teritorijas, nemaz nerunājot par Ikšķiles un Ogres vasarnīcu ciematu, vēlāk pilsētu veidošanos. Salīdzinājumam var pieminēt, ka, piemēram, Turkalnes muižā 1834. gadā bija vēl tikai 13 saimniecības, bet 1850. gadā tām bija nākušas klāt 11 jaunas.6 Tai pašā laikā līdz ar Rīgas HES celtniecību 20. gadsimta 70. gadu sākumā tika nojauktas daudzas Zušugala un Strīdekšu gala mājas.7

Jādomā, ka etniskā ziņā Ikšķiles novads 17. gadsimtā bija diezgan viendabīgs un, atskaitot nelielu vācu kopienu, absolūto iedzīvotāju vairākumu veidoja latvieši (to skaitā lībiešu pēcteči). Lai gan nav rakstīto avotu, kas varētu liecināt par novada pamatiedzīvotāju lībiešu asimilāciju, šķiet, ka tā bija noslēgusies jau Livonijas laikā, un to droši vien paātrināja novada atrašanās nozīmīga tirdzniecības un kara ceļa malā, kas paaugstināja sērgu un kara postījumu risku un radīja apstākļus jaunu iedzīvotāju ienākšanai tukšajās sētās.

Sētu nosaukumu etimoloģijas analīze būtu jāatstāj valodnieku ziņā, tomēr līdztekus latviskiem mājvārdiem (Garpēteri, Krieviņi, Rudzīši, Sētiņi, Siliņi, Vēstnieki, Vilciņi u.c.) skaidri samanāms arī lībiskais mantojums: Idden land (līb. ida ziemeļaustrumi), Kauggain (līb. kaug, kauk tāls), Memman (13. gs. Indriķa hronikā minēts lībiešu Memekules ciems), Panter (ig. pand loks, stīpa, osa), Tamme (līb. tamm ozols), Tempe (līb. tõmp, temp gabals) u.c.; minētas arī Lībiešu mājas (Libeth, Libets land, vēlāk Zingeri blakus Dančakrogam), kuru

6 Turkalnes muižas 1811.–1858. gada iedzīvotāju revīzijas (LVVA, 199. f., 1. apr., 481. l.).7 Sk.: Kļaviņš, D. Daugavmalas ainavas biogrāfi ja: Rīgas HES radītās pārmaiņas. No: Ikšķiles

almanahs. 3. laidiens. Veltījums Ikšķiles 825. gadadienai. Ikšķile, 2010. 242. lpp., 19. att.

107Muntis Auns

nosaukums vismaz sākotnēji droši vien liecināja par pēdējiem lībiešiem jau pārlatviskotajā novadā. Lai gan 17. gadsimtā novadā ienāca daudz kurzemnieku, šķiet, ka saimniecībām tika saglabāti agrākie nosaukumi, vienīgi Turkalnes Ratnieki, kur apmetās brāļi Pēteris un Klauss, gadsimta beigās jau tika saukti par Kursīšiem jeb Kursiešiem.

Uzmanība pievēršama 1638. gadā minētajai Idden land zemei, kuru apsaimniekoja Vilhelms un Pēteris Kliģi un kas vēlākos laikos pazīstama kā Kliģu kalns ar Kliģu un Rudzīšu mājām. Ja Idden land nosaukums cēlies no debespuses (ziemeļaustrumi) apzīmējuma, tad jākonstatē, ka Kliģu kalns atrodas uz ziemeļaustrumiem no Kābelēm, nevis no kādreizējā Ikšķiles ciema, un tas varētu būt viens no argumentiem par labu tam, ka senākais pirmsvācu laika novada centrs, iespējams, saistāms nevis ar Ikšķiles ciemu, bet gan ar Kābeļu apmetni pie tagadējās Ikšķiles un Saulkalnes robežas.

Liela daļa mājvārdu, kas Ikšķiles novadā minēti 1638. gadā, tādā vai citādā veidā saglabājās līdz 20. gadsimtam un pazīstami arī mūsdienās. Var minēt, piemēram, Brektus, Čukurus, Dragūnas, Dūckas, Launagus, Tručus Tīnūžu–Dobelnieku galā, Grāverus, Ievaltus un Tammas Kranciemā, Turbas Turkalnē, Slankaiņus pie Ogres robežas, Miemenes Elkšņos, Kābeles Zušugalā, Luņģus un Siliņus Pikalnes virzienā u.c., vairāki jauni mājvārdi – Bļodnieki, Godiņi, Kliģi u.c. – fi ksēti 17. gadsimta beigās. Attīstoties apbūvei novadā, būtu gan jāsaglabā senie nosaukumi, gan jāatjauno jau zudušie, tomēr vēsturiski nozīmīgie vietvārdi, piemēram, nosaucot Zušugalā jaunveidojamās ielas Kultciema un Rīgas HES celtniecības laikā iznīcināto saimniecību vārdā, kaut kādā veidā atdzīvinot Strīdekšu nosaukumu Elkšņos vai Idus zemes nosaukumu Kaparāmurā. Tas izdarāms, arī veidojot vizuāli interesantas norādes un piemiņas zīmes uz ikšķiliešu pastaigām iecienītā dambja un citās vietās, tādējādi bagātinot mūsu vēsturisko atmiņu un novada pievilcību.

108 Aija Taimiņa

J. K. Broce. Bīskapa Meinarda monuments. Ap 1774?. No: Brotze, J. Chr. Sammlung verschiedner Liefl ändischen Monumente, Prospecte, Munzen, Wapen etc. (turpmāk – Monumente). Bd. 1, s. 93

109Aija Taimiņa

Aija Taimiņa Pirmā šejienes antikvitāte – bīskapa Meinarda monuments, Broce un Rīgas rāte 18. gadsimta izskaņā

Konference

Par visu laiku izcilāko ikšķilieti pelnīti uzskatāms Meinards (ap 1130/1140–1196) – augustīniešu kanoniķis no Zēgebergas un pirmais Ikšķiles bīskaps (1186–1196), Latvijas un Igaunijas apustulis. Zināms, ka Meinards sākotnēji ticis guldīts Ikšķiles baznīcā, bet 14. gadsimtā viņa pīšļi pārbedīti Rīgā, Doma baznīcā.

Historiogrāfijā bīskapa Meinarda vārds atrodams jau kopš 13. gadsimta, viņš godbijīgi pieminēts kā pirmais kristiešu misionārs. Tomēr attieksme pret 1993. gada 8. augustā kanonizētā Meinarda apbedījuma vietu Rīgas Domā visos laikos nav bijusi viennozīmīga: tā mainījusies visai plašā amplitūdā no pielūgsmes līdz aizmirstībai un ignorancei, līdz atgriezusies pie vēsturiskās atmiņas piepildīta respekta pret kristīgo identitāti apliecinošu vērtību. Meinarda pīšļu glorifi kācijas sākums 14. gadsimtā nav strikti fi ksējams, toties precīzi var datēt tās beigas un secīgi – atdzimšanas brīdi. Lūzuma punkts iezīmējams apgaismības laikmetā – 18. gadsimta 80. gadu vidū, un par to vēsta Rīgas rātes protokoli.

Dažkārt Rīgas rātei kā pilsētas pārvaldes augstākajai instancei nācās iejaukties arī baznīcas lietās.1 Divās 1786. gada rātes sēdēs tika izskatīti ziņojumi par situāciju Doma baznīcā.

Doma baznīcas administrācija 1786. gada pavasarī bija nolēmusi uzsākt remontdarbus. Neilgi pēc darbu sākuma Doma baznīcas inspektors Johans Jākobs Daniēls Bētefoiers (Bötefeuer, 1741 Rēbele (Röbel) Mēklenburgā – 1802 Limbaži)2 rātes sēdē 1786. gada 25. maijā ziņoja: “..pēc tam, kad Doma baznīcā

1 Tā parasti bija Rīgas virskonsistorijas un Rīgas superintendenta kompetence.2 Tirgotājs Bētefoiers dzimis (ārsta ģimenē) un izglītojies Vācijā. Rīgā ieņēmis šādus amatus:

Lielās ģildes dokmanis (1779), Lielās ģildes vecākais (1782), rātskungs (1784.29.IX–1786.XII, pats atkāpies), tirdzniecības tiesas asesors (1787), birģermeistars (1787), konsistorijas padom-nieks, Doma baznīcas inspektors, pilsētas galva (1790, dažas nedēļas). Sk.: Deutschbaltisches Biographisches Lexikon 1710–1960. Köln: Böhlau, 1970. S. 85.

110 Aija Taimiņa

uzsāka tīrīšanu (Ausweisung), bija redzams, ka šajā baznīcā daudzi ģerboņi un epitāfi jas ir tā novecojuši, ka tos nedrīkst kustināt, lai tie pavisam nesabruktu. Tas ir traucējoši ne tikai minētajam nodomam [tīrīt baznīcu], bet arī tāpēc, ka bojātie ģerboņi un epitāfi jas apdraud zem tiem stāvošos; tāpēc referenta kungs vēlējās A[ugsti] G[odātajai] rātei ieteikt, lai tā izsludina šīs baznīcas pārziņiem priekšrakstu, kā tiem šajā reizē izturēties.

Tika nolemts, ka tām ģimenēm, kas eksistē un ir zināmas, iesniegt ziņojumu par to senču ģerboņu un epitāfi ju bojājumiem un jautāt, vai tās pievērsīsies ģerboņu atjaunošanai vai atļaus tos noņemt. Savukārt nezināmo ģimeņu sakarā izsludināt [ziņojumu].”

[“..vorzunehmendn Ausweissung der Domkirche gefunden, dass viele Wapen und Epitaphien in dieser Kirche so veraltete waren, dass sie, ohne gänzlich zusammen zu fallen, nicht gerührt werden könnten. Da nur solches nicht allein der vorhandenen Absicht hinderlich sey, sondern auch dieser verfallenen Zustand der Wapen und Epitaphien der darunter stehenden mit Gefahr drohe, so habe d. Herr Referent solches E. W. E. Rath unterlegen wollen, damit derselbe den Vorstehern gedachter Kirche, wie sie sich dabey zu erhalten hätten, eine Vorschrift zu ertheilen zu belieben möge.Wurde beliebet den Familien, welche existiren und bekannt sind, von dem verfallenen Zustande der Wapen und Epitaphien ihrer Vorfahren Nachricht uz ertheilen, und anzufragen, ob sie so viel zur Ausbeßerung der Wapen, wenden oder solche wegräumen laßen wollen. In Ansehung der unbekannten Familien aber eine Publikation ergehen zu laßen.”]3

Sludinājumu ievietoja Rīgas laikrakstā “Rigische Anzeigen”: “Tā kā Doma baznīcas tiesa uzskata par nepieciešamu likt iztīrīt Doma baznīcu un šajā sakarā ir norādījusi, ka dažādi dzimtu ģerboņi un epitāfi jas ir ļoti bojātas un tiem neatliekami nepieciešama labošana (Reparation), tad tie, kam ar šiem ģerboņiem un epitāfi jām ir kāds sakars, tiek aicināti četru nedēļu laikā a dato pieteikties minētajā baznīcas tiesā saistībā ar to labošanu (Ausbesserung). Pretējā gadījumā pēc četru nedēļu termiņa beigām šie bojātie ģerboņi un epitāfi jas tiks noņemti. Publicatum Rīgas rātsnams, 1786. gada 22. jūnijā.”4

Pēc četriem mēnešiem (1786. gada 11. septembrī) Rīgas rātei atkal nācās izskatīt ar Doma baznīcas remontu cieši saistītu jautājumu. Baznīcā pa to laiku bija notikuši visai lieli pārveidojumi. “Nekārtības, kas notikušas Doma baznīcas tīrīšanas laikā”, bija izraisījušas rīdzinieku tūlītēju sašutumu. Tāpēc rātes sēdē 1786. gada 11. septembrī tika spriests par šādu lietu: “Bētefoiers kā Doma

3 Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk – LVVA), 749. f., 6. apr., 202. l. (Rīgas rātes protokoli par 1786. gadu), 95.–96. lpp.

4 Rigische Anzeigen von allerhand Sachen… XXV Stück, Montag, den 22ten Junius 1786, S. 231.

111Aija Taimiņa

baznīcas inspektors ziņo par to, ko viņam pavēstījuši guberņas prokurors Hurko (Hurko) un apriņķa advokāts (Kreisanwalt) Frolands (Frohland), kas norādījuši uz nekārtībām, kas notikušas Doma baznīcas tīrīšanas laikā, noņemot bojātos un nebojātos ģerboņus, ar varu noārdot (gewaltsam ausweisen) dziļi mūros ievietotās marmora epitāfi jas un liekot nokalt pirmo šejienes antikvitāti un akmens rotājumus no pirmā Rīgas bīskapa Meinarda kapa, neievērojot to, ka publikācijā [laikrakstā] Intelligenz Blätter noteiktais termiņš vēl nebija beidzies [..] Pēc apgabala advokāta kunga domām, tā tam nebija jānotiek. [..]

Referenta kungam nākas ziņot A. G. rātei, ka no mūra nav tikusi izkalta neviena epitāfi ja, bet laikam tikuši izņemti laukā dzelzs stieņi, kā arī to, ka bīskapa Meinarda kaps tur joprojām netraucēti stāv un tikusi nojaukta ārējā apmale, kas komunikantiem bija sašaurinājusi pieeju altārim.5 Otrkārt, noņemto epitāfi ju un ģerboņu gabali joprojām tur atrodas, un katrs, kas vēlas, var tos atkal uzstādīt.”

[“..und die erste hiesiege Antiquitat und steinerne Zierrathen von dem Grabe des ersten rigischen Bischofs Meinhardt abhauen laßen, ohngeachtet ausgesetzte Termine in einer durch die Intelligenz Blätter bekannt gemachten Publicaton noch nicht verschloßen geweßen [..] Nach der Meinung des H. Kreis Anwaldes hätte solches nicht gesehen müßen. [..] Der Herr Refe. muß hierbey am W. Rath unterlegen, daß keine Epitaphien aus der Mauer ausgehauen, wohl aber die eiserne Stangen [..] herausgenommen worden, wie denn auch das Grab des Bischofs Meinhardt noch ungeruhrt da stünde, und nur eine äußere Leiste welche den Communicanten den Zugang zum Altar beenget hätte, abgestoßen wäre. In Zwiehen (?), befanden sich die Stücke der abgenommenen Wapen und Epitaphien noch alle da und konnten selbige von einen jeden, der es verlangen, wiederum aufgesetzt werden.”]6

Paskaidrojumus sniegt tika uzaicināts inspektors Bētefoiers. Doma baznīcas inspektoram nācās taisnoties rātei par remonta laikā nodarīto kaitējumu. Viņš kā baznīcas administrācijas galva jau 1785. gada 25. maijā bija saskaņojis ar rāti visai saprotamo nodomu noņemt bojātās epitāfi jas, bet vēlāk izrādījās, ka bez tam remontdarbu laikā Doma baznīcā no sienām tika noņemta liela daļa citu ģerboņepitāfi ju, ar biezu apmetumu aizsegtas un nobalsinātas 15.–17. gadsimta freskas (tostarp Pastarā tiesa apsīdā), izcirstas liepas baznīcas dārzā. Citētais rātes

5 Acīmredzot domāta 1651. gadā izveidotā Oto fon Mengdena kapakmens tumba, kas atradās zem Meinarda monumenta un aizsedza tā apakšējo daļu 60 cm augstumā. Sk.: Brotze, J. Chr. Sammlung verschiedner Liefl ändischen Monumente, Prospecte, Münzen, Wappen etc. Bd. 1, S. 29. Manuskripts Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā (turpmāk – LUAB).

6 Sk.: LVVA, 749. f., 6. apr., 202. l., 82.–84. lpp.

112 Aija Taimiņa

protokols rāda, ka rāte bija saņēmusi Vidzemes guberņas ģenerālprokurora7 kolēģijas padomnieka Sv. Vladimira ordeņa kavaliera Osipa Osipoviča Romeiko-Gurko jeb Hurko (Hurko, Гурко, Ромейко-Гурко, ap 1740–1811)8 sūdzību, ko rāte nekādi nevarēja atstāt bez ievērības.9 Vietniecības pārvaldes augstu stāvošā ierēdņa asā reakcija pret notiekošo baznīcā saprotama un izskaidrojama: viņš nācis no senas katoliskas baltkrievu šļahtiču dzimtas, kas daudzkārt atbalstījusi katoļu baznīcu.10

Doma baznīcas remonts 1786. gada vasarā nav būvnieciski saimniecisks pasākums vien. Tas iezīmē robežšķirtni, paradigmu nomaiņu, vērtību sistēmas krīzi kā Rīgā, tā visā 18. gadsimta Eiropā.

Baznīcas “iztīrīšanas” jautājums neatšķetināmā vijumā apvienoja praktiski utilitārās vajadzības (lai baznīcas draudzes telpā ir tīrs, gaišs, drošs) un racionālisma strāvojumu kontekstā skaidrojamas principiālas nostādnes. Par remonta laikā risināmajiem praktiskajiem jautājumiem draudzes pārstāvji runāja un apspriedās atklāti un savus nodomus, kā jau tas piedien, fi ksēja

7 Liborija Bergmaņa sastādītajā Rīgas adrešu grāmatā 1790. gadam fiksēts Rīgā atrodamo guberņas un pilsētas iestāžu personāls atbilstoši amatam, rangam un kārtai. Vidzemes guber-ņas ģenerālprokurors piederēja Rīgas vietniecības valdībai, kas atradās Rīgas pilī, un Hurko vārds tika minēts kā piektais pēc Rīgas vietniecības ģenerālgubernatora Brauna, Rīgas apriņķa vietniecības gubernatora Beklešova un diviem valsts padomniekiem (Lēvisa un Želtuhi-na). [Bergmann, L.] Rigasches Adreßbuch vom Jahre 1789. Riga: Julius Conrad Daniel Müller, [1790]. S. 4.

8 Osips Gurko (Иосиф Иосифович Гурко (Ромейко-Гурко), Iосiф Рамейка-Гурка, ap 1740–1811), valsts padomnieks, dienestā no 1763, pulkvedis Polijas armijā, Mogiļevas vicegubernators (1773), 2. departamenta provizors Pēterburgas Zemes tiesā, kolēģijas padomnieks (no 1786), Kurzemes vicegubernatora pienākumu izpildītājs, Rīgas guberņas prokurors (1789–1793), Kurzemes vicegubernators (1797–1799). Gurko jeb Romeiko-Gurko dzimtas sākotne mek-lējama Smoļenskā un Mogiļevā jau 15. gs., Lietuvas lielhercogistes laikā. Osipa Gurko tēvam 18. gs. piederēja muižas Oršas apriņķī Vitebskas guberņā. Sk.: Smoļenskas ģenealoģijas forumā internetā, pieejams: http://forum.smolensk.ws/viewtopic.php?f=59&t=36894&start=0. Īsas ziņas par Osipu Gurko un viņa dzimtas fondu Krievijas Valsts kara vēsturiskajā arhīvā Maskavā (Российский государственный военно-историчeский архив, РГВИА, ф. 232, 323 ед. хр., 1774–1916 гг., оп. 1), sk. Krievijas arhīvu fondu rādītāja (20. daļā, 279.–280. lpp.) elektro-niskajā publikācijā internetā, pieejams: http://guides.rusarchives.ru/browse/guidebook.html?bid=240&sid=842356#refi d842196.

9 Sūdzību bija iesniedzis arī kāds Rīgas apriņķa advokāts Frolands (Kreisanwalt Frohland), par kuru vēl nav izdevies atrast ziņas.

10 Piemēram, Jans Jozefs Romeiko-Gurko ir bernardīniešu konventa dibinātājs Mstislavļā (Balt-krievija, Mogiļevas apgabals) 1729. gadā.

113Aija Taimiņa

baznīcas administrācijas sēžu protokolos. Ārenda Buhholca 1886. gadā citētie Doma draudzes padomes protokolu ieraksti šķietami rāda, ka galvenā persona remontdarbos bijis “pirmais draudzes vecākais Ēlers”, kurš tātad arī būtu atbildīgs vēstures priekšā par viduslaiku pieminekļu iznīcināšanu. Domājams, ka tirgotāja Lielās ģildes vecākā Ēlera (Ehler) pienākums bija vadīt un pārraudzīt remontdarbu praktiskās norises. Tomēr protokoli nepasaka visu. Zemtekstā slēpjas patiesā motivācija, kas noteica darbu pasūtītāju principiālos lēmumus. Tikai minējumu formā, laikmeta gara dzīves kontekstus pārlūkojot, var mēģināt rekonstruēt vārdos neizteikto un nepierakstīto.

Vairums notikuma aculiecinieku un laikabiedru nosauc vārdā citu personu, tas ir protokolos pieminētais Doma baznīcas administrācijas priekšsēdētājs Bētefoiers, kura “postošā roka”11 realizējusi baznīcas iztīrīšanas plānu. Tieši Bētefoiers bija draudzes atbildīgā persona, kam vēlāk nācās sniegt atskaiti Rīgas rātei par notikušo, un tieši viņš uzskatāms par radikālo darbu iniciatoru. Inspektora Bētefoiera vērienīgās darbības Doma baznīcā uzskatāmi liecina par viņa pasaules uzskatu, un plānveidīgās rīcības motīvi meklējami Bētefoiera pārliecībā. Būtiski uzsvērt, ka viņš nebija mazizglītots barbars, agresīvs vandalis: Bētefoiera darbības skaidrojamas racionālisma radikālāko ideju kontekstā.

Tāpēc inspektora persona rada dziļāku interesi. Zināms nav daudz. Bētefoiera un Doma baznīcas 1786. gada remonta sakarā izteiksmīgu jaunības atmiņu stāstu fi ksējis Garlībs Merķelis (1769–1850) mūža otrajā pusē rakstītajos “Manas dzīves tēlojumos un aprakstos”.12 Merķelis pieminējis skolas gados (t.i., apmēram pirms 50 gadiem) daudzkārt redzēto Pastarās tiesas

11 Doma baznīcas pastor primarius Matiāsa Tīla (Th iel, 1775–1843) izteikums 1833. gadā rakstītā iesniegumā, kas bija adresēts baznīcas administrācijai, citēts pēc: Neumann, Wilhelm. Bericht über die Wiederherstellungsarbeiten am Dom während des Jahres 1895. In: Zehnter und Elft er Rechenschaft sbericht der Dombauabtheilung .. für die Jahre 1894 und 1895. Riga: W. F. Häcker, 1896. S. 66–75, šeit S. 68.

12 Merkel, Garlieb Helwig. Darstellungen und Charakteristiken aus meiner Leben. Bd. 1–2. Leipzig: K. F. Köhler, 1839–1840. Bd. 1. 1839. XXX, 318 S.; Bd. 2. 1840. XIV, 382 S.

114 Aija Taimiņa

gleznojumu13 Doma baznīcas apsīdā, ko Bētefoiers bija licis 1786. gada remonta laikā aizkrāsot. Gleznojuma vēsturiskā un mākslinieciskā vērtība ne Bētefoieram, ne Merķelim nebija vērā ņemams arguments, lai seno mākslas darbu saglabātu: Merķelis uzslavē Bētefoiera izlēmīgumu un stingro raksturu, kas nebija ielaidies kompromisos un nebija piekāpies lūgumiem gleznojumu saudzēt. Bētefoiers “bija daudz ko vērts sava pareizā domāšanas veida (richtiger Verstand) un stingrā rakstura dēļ, ko, pēc manām domām, viņš bija apliecinājis arī šādā gadījumā. Vienā no pilsētas baznīcām, korī, altāra velvē bija Pastarās tiesas gleznojums vai drīzāk zīmējums. Kristus sēdēja tronī, ar palmu zaru un zobenu rokās. Pa labi – svēto pulks uz ceļiem, ar augšup paceltām rokām un eņģelis, kas darbojās, lai to pulku pavairotu ar citiem, noaugšāmcēlušos pulka. Pa kreisi šaušalīgi velnu tēli ar knaiblēm, āķiem un nagiem grūda (zarrten) lejā lielās liesmās citas dvēseles. Pēdējā grupā rindojās daudzi noslēpumaini grupējumi (obscoene Stellungen); tas viss laikam bija radies 16. gadsimta sākumā, kad Rīga vēl bija katoliska. Tad, kad es kā Domskolas audzēknis sēdēju korī, tas man bija traucējoši un pretīgi. Kad B. bija puika, viņam būs bijis līdzīgi. Kā pilsētas galva viņš pavēlēja gleznojumu nobalsināt. Tika lūgts saudzēt seno darbu, ko pierakstīja slavenam meistaram. “Ak nu!” viņš atbildēja. “Vecs vai jauns: tas ir riebīgs!” – un balsinātājs darīja savu darbu. Laikam jau būtu vajadzējis gleznojumu pirms tam nokopēt.”14

13 Par apsīdas un velvju fi gurālo gleznojumu izpēti 1895. gada pavasarī, tās gaitā atsegtajiem fragmentiem, gleznojumu datējumu ar 17. gs. un iespējamo atribūciju ziņas fi ksētas Vilhelma Neimaņa ziņojumā. Neimanis komentē Doma baznīcas virsmācītāja Tīla izteikumu, ka “slavenā freska ir kāda Mikelandželo skolnieka priekšzīmīgs darbs”, norādot, ka to nevajag saprast burtis-ki. Sk.: Neumann, W. Bericht über die Wiederherstellungsarbeiten am Dom während des Jahres 1895, S. 68–69. Lai gan Tīla apgalvojums ir aplams no mākslas vēstures skatpunkta, tomēr viņa izteikums iezīmīgi liecina par to, cik augstu Rīgas vēstures un mākslas sapratēju aprindās glezno-jums savulaik tika vērtēts.Jāatzīmē, ka maldīgs ir Neimaņa apgalvojums, ka Pastarās tiesas gleznojums tika aizkrāsots atjaunošanas darbos laikā no 1815. līdz 1820. gadam (turpat, S. 66). Tas noticis jau 1786. gada remonta laikā, ko apliecina arī Liborijs Bergmanis: “1786. gadā baznīcas iekštelpa tika pilnīgi atjaunota, mūrus nobalsināja baltus, tomēr diemžēl tādēļ tika aizbalsināta arī vecā skaistā freska, kas attēloja Pastaro tiesu un pletās pāri visām plašajām kora velvēm; tā mums ir laupīta uz visiem laikiem. No 13. un 14. gadsimta monumentiem (izņemot Meinarda un arhibīska-pa Vilhelma pieminekļus) tur vairs nav palicis pāris neviens akmens.” Sk.: B-g-n [Bergmann, Liborius v.]. Ueber einige ältere und neuere Denkmäle und Kunstwerke in der Petri- und Dom-kirche. Rigaische Stadtblätter, 1816, Nr. 33, 15. August, S. 252–263.

14 Merkel, G. H. Darstellungen. Bd. 1. 1839, S. 130, Anm.

115Aija Taimiņa

Arī Merķelis bija līdzīgos uzskatos un pat pēc 50 gadiem nostājās drīzāk Bētefoiera pusē. Tas ir simptomātiski, īpaši ņemot vērā, ka Rīgā tolaik uzskatīja, ka 16. gadsimta sākumā fresku gleznojis meistars no Mikelandželo skolas. Merķelis turpat pasaka vēl vienu būtisku lietu, proti, ka “B. savu lielo bagātību ir pats ieguvis. Galu galā viņa gudrība ir vairāk vērta nekā mūsējā. [..] pateicoties cītīgam (empor) darbam, [viņš] bija ticis laukā no dziļas nabadzības”,15 tātad arī to, ka Bētefoiers ir nācis no trešās šķiras (viņa tēvs bija ārsts), un arī tāpēc bruņniecības un garīdzniecības vērtību sistēma viņam ir sveša. Doma baznīcas inspektoru neuzrunāja slavenā 16. gadsimta beigu historiogrāfa Dāvida Hitreja (Chitraeus, 1530–1600) teiktais rakstīto vēstures avotu sakarā: “Dievs pats ir pavēlējis laika grāmatas rakstīt, kurās rūpīgi un kārtīgi atzīmēti un saglabātiDieva un augsto valdnieku (kā Dieva vietnieku uz zemes) kā baznīcas, tā laicīgajā valstībā lielie darbi. Ne tikai tādēļ, lai mūsu pēcnācējiem saglabātu atmiņā lietas, kas pirms mūsu laikiem notikušas, kas citādi īsteni un patiesi paietu un izgaistu, ja tās nepierakstītu; bet gan vispirms tādēļ, ka tās ir skaidra Dieva apredzes un klātbūtnes pie cilvēkiem liecība un Dieva taisnības piemērs, kā arī ticīgo sargs un glābiņš pasaulīgajā valstībā.”

[“Gott hat selbst befohlen CHRONIKEN oder Zeitbuecher zu schreiben/ darinn die grossen Werck vnd Th aten Gottes / vnd der hohen Regenten/als Gottes Stadthalter auff Erden/ beydes in der Kirchen vnnd Weltlichen Regierung fl eissig vnd trewlich auff gezeichnet vnd verwaret werden. / Nicht allein die gedechtnis deren dingen so vor vnsern zeiten geschehen/ auff die Nachkommen zuerhalten/ welche sonst gantz vnd gar vergienge vnd erlesche/ wo sie nicht aufgeschrieben/vnd den Chroniken einuerleibet wuerden/ Sondern fuernemlich/ das klare zeugnissen Goettlichern versehung vnd gegenwart im Menschlichem Geschlecht /vnd Exempel der Gerechtigkeit Gottes / [..] / auch schutz vnd erretung der frommen/ in Weltlicher Regierung.”]16

Īpaši viduslaikos memoriālie pieminekļi kļūst par akmenī kaltām hronikām, un to pastāvēšanas dziļākā būtība skaidrojama Hitreja vārdiem.

Var pieņemt, ka apgaismības laikmeta intelektuāļa Bētefoiera uzskatus bija veidojuši franču apgaismības laika radikālā domātāja – abata Gijoma Tomā Fransuā Reināla (Raynal, 1713–1796) darbi, kas postulēja viduslaiku garīgajam mantojumam atklāti naidīgus principus, tostarp noraidot kristīgās

15 Turpat, S. 129–130, Anm.16 Sk.: Chytraeus, David. Newe Sachssen Chronika vom Jahr Christi 1500 biss auff s XVII. Leipzig:

Verlegung Henningi Grossen, 1597, S. [a] (Vorrede vbers Chronicon). Eks. LUAB, inv. nr. R 6009.

116 Aija Taimiņa

reliģijas dogmas atspoguļojumu sakrālajā mākslā. Reināla darbs “Eiropiešu komercijas un kārtības politiskā un filosofiskā vēsture abās Indijās”17 bija viens no visvairāk lasītajiem vēlīnā apgaismības laikmeta sacerējumiem, kura brīvdomīgās, antikoloniālās un antiklerikālās nostādnes dziļi iespaidoja ne tikai Francijas sabiedrību.18 Reināla sacerējumus aizgūtnēm lasīja Franklins, Radiščevs, Reināla citāts kļuva par Merķeļa “Latviešu” epigrāfu. Jau 1776. gadā ar Reināla idejām krievu lasītājus iepazīstināja N. Novikovs.19 Reināla darbs asā formā apliecina modernās domāšanas no senajiem laikiem pārmantotās arhaiskās kārtības konfl iktu, pretstata racionālo un dogmatiski sastingušo, klerikālo pasaules uztveri. Arī sakrālā māksla ir divu paradigmu cīņas lauks. Sava darba 19. nodaļā “Par daiļajām mākslām un daiļliteratūru” Reināls raksta:

“Pirms tumšajiem gadsimtiem kristietība Eiropā bija iznīcinājusi pagāniskās senatnes dievības un nebija saglabājusi pāris mākslas, kas kalpotu valstij, lai nostiprinātu evaņģēliju un palīdzētu to sludināt. Krāšņā reliģija, ko atdzīvina Grieķijas un Romas smaidošās dievības, tika aizvietota ar šausmu un skumju atainojumiem, kas atbilst traģiskajiem notikumiem, kuri vēsta par [kristietības] rašanos un tālāko gaitu. Gotikas gadsimti mums ir atstājuši pieminekļus, [no] kuriem drosmīgi un majestātiski dvesmo gaumes un elegances atliekas. Visi šie tempļi bija būvēti kā krusts, vainagoti ar krustiem, piepildīti ar krustiem, greznoti ar šausmu un bēru ainām, ar ešafotiem, spīdzināšanu, ar mocekļiem, bendēm.

Kas atlika mākslām, kas bija nosodītas, lai nemitīgi iebaidītu ar asiņu, nāves, elles ainu tēlojumu? Tikpat riebīgas kā to modeļi, tikpat niknas kā tie prinči un

17 Raynal, Guillaume-Th omas. Histoire philosophique et politique des établissements et du commerce des Européens dans les deux Indes. Amsterdam, 1770.

18 Darba pirmais izdevums anonīmi iznāca 1770. gadā Amsterdamā, bet pēc tam, kad 1772. gadā sacerējumu aizliedza, Reināls pēc diviem gadiem to izdeva no jauna ar mainītu nosaukumu: Histoire de deux Indes (1774). Arī jauno izdevumu ierakstīja aizliegto grāmatu indeksā. Vēlreiz papildināts, darbs iznāca 1780. gadā (Genève: J.-L. Pellet, 1780), un tad Reināla sacerējums izraisīja vēl asāku pretreakciju: to nolādēja Parīzes parlaments, autoram tika piespriests cietumsods, bet grāmata tika publiski sadedzināta. Lai izvairītos no apcietināšanas, Reinālam nācās bēgt uz Angliju. Vēlāk viņš uzturējās Prūsijā un Šveicē, ir izteikts pieņēmums, ka Reināls bijis arī Krievijā, kur viņu labvēlīgi pieņēmusi Krievijas cariene Katrīna II. 1787. gadā viņam atļāva atgriezties Francijā.

19 Domājams, ka jau 1787. gadā grāmata bija iztulkota krievu valodā (tulkojums ar nosaukumu “Философическая и политическая история о заведениях и коммерции европейцев в обеих Индиях” netika izdots).

117Aija Taimiņa

J. K. Broce. Bīskapa Meinarda monumenta uzmērījums. Ap 1774?. No: Brotze, J. Chr. Monumente, Bd. 1, s. 94b

118 Aija Taimiņa

pāvesti, kam tās kalpoja, tikpat pazemīgas un rāpojošas kā šo darbu pielūdzēji, tās kopš šūpuļa iespaidoja bērnus, tās padziļināja bailes no kapa, [draudot] ar mūžīgas tumsības šausmām, un tās padarīja zemes vaigu skumju pilnu.

J. K. Broce. Bīskapa Meinarda kapakmens un tā apraksts. Ap 1774?. No: Brotze, J. Chr. Monumente, Bd. 1, s. 95

119Aija Taimiņa

Beidzot ir pienācis laiks samazināt šo reliģijas, [proti], sabiedrības policijas, ešafotu.”20

Nav jāšaubās, ka augstas raudzes intelektuālis un apdāvinātais mūziķis,21 „īsts ģēnijs”22 Bētefoiers, kas turklāt zināja “visas Eiropas valodas, izņemot turku”,23 arī bija Reinālu lasījis (tāpat kā Merķelis). Bet citētais Reināla izteikums zīmīgs ne tikai tā antiklerikālā patosa dēļ. Reināla estētisko vērtību mēraukla ir Grieķijas zelta laikmeta māksla, viņš ir klasicisma apoloģēts, kam viduslaiku pieminekļi ne tikai ir vienaldzīgi (kā vairumam tajā laikā24), bet arī radikāli nepieņemami. Kopš 18. gadsimta 60. gadiem Eiropā dzīvesstilu noteica klasiskā estētika, kas strauji pārveidoja gan glezniecību, literatūru un mūziku, gan arhitektūru un pilsētvidi. Daudzkārt klasicisma triumfa labad nācās upurēt aizgājušo gadsimtu mantojumu. Vēl 1792. gadā – tātad pēc 5 gadiem – rātskungs Johans Kristofs Bērenss (Berens, 1729–1792) ar neslēptu niknumu rakstīja:

20 Raynal, G.-T. Histoire philosophique et politique des établissemens et du commerce des Européens dans les deux Indes. Genève: J.-L. Pellet, 1780. T. 4. P. 670–671. Skatīts Francijas Nacionālās bibliotēkas (Bibliothèque nationale de France) digitālajā kolekcijā “Gallica bibliothéque numérique” tieš-saistē (skatīts 28.09.2011.). Pieejams: http://gallica.bnf.fr /ark:/12148/bpt6k1066093. Signatūra G-6558. Reināla apcerējuma jaunais – 1781. gada Ženēvas izdevums tika turpināts un papildināts ar vēl 4 sējumiem (kopā 10 sējumi). 1781. gada izdevuma 10. sēj. 19. nodaļā “Par daiļajām mākslām un daiļliteratūru”, 334. lpp.

21 Bētefoiers komponēja, diriģēja, dziedāja, virtuozi spēlēja vairākus instrumentus. 1766. gadā viņš ir komponējis un diriģējis Biķeru baznīcas iesvētīšanas kantāti, kuras tekstu sacerējis J. G. Her-ders. Sk.: Gailīte, Z. Par Rīgas mūziku un kumēdiņu spēli. Rīga: Pētergailis, 2004. 276., 278. lpp.

22 Laikabiedrs Rīgas mācītājs Antons Bernhofs Bētefoieru raksturojis šādi: “Vīrs, kas apveltīts ar izciliem talantiem, īsts ģēnijs, kuram piemita apskaidrots prāts, viņš pārvaldīja angļu, franču, holandiešu valodu, viņa spējas mūzikā bija tādas, kādas var gaidīt no virtuoza; viņš bija izglītots tirgotājs, to respektēja (fürchteten ihm) pat provinces pirmās personas.” Sk.: Buchholtz, A. W. Materialien zur Personenkunde der Ostseeprovinzen. [Riga, bis 1875]. Bd. 6, Eintrag 1149. Rok-raksts LUAB.

23 Arī Rīgas Domskolas rektors Snells uzsver Bētefoiera izcilo muzikālo apdāvinātību un tāpat nosauc viņu par “īpašu ģēniju, izcilu tirgotāju, valstsvīru, darījumu cilvēku, oratoru – un visā viņš ir pamatīgs”. Sk.: Snell, K. G. Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee. Jena, 1794. S. 297.

24 Piemēram, Varakļānu grāfs M. J. fon der Borhs (Borch, 1753–1810), kas 1776.–1777. gadā apceļoja Sicīliju un Maltas salu, detalizēti apraksta antīkos tempļus un dabu, bet ignorē romāni-kas un viduslaiku baznīcas (Borch, M. J. Briefe über Sicilicn und Malta. 1782). Arī J. V. Gēte sava Itālijas ceļojuma (1786–1788) piezīmēs (1816–1817) apraksta tikai Sicīlijas un Romas antīkos pieminekļus (Goethe, J. W. Italienische Reise. Bd. 1–2. 1816–1817).

120 Aija Taimiņa

“..mēs pateicamies jaunajai mākslai par Sv. Pētera baznīcas brīnišķīgo torni, bet mēs nevaram tai pateikties, ja tā no senā Doma kopā ar putekļiem riebīgā veidā izmet pieminekļus vai tos pārbūvē.”25

Bētefoiera iniciētie Doma baznīcas remontdarbi patiesi iezīmē radikālu pagriezienu pasaules uzskatā, pāreju no vārdiem pie darbiem. Tā ir robežsituācija.26

Nākas atzīt, ka 1786. gada vasarā tieši Rīgā viegli aizklātā formā realizējies viens no pirmajiem dekristianizācijas pasākumiem Eiropā; vēlāk – 18. gadsimta 90. gadu vidū, drīz pēc Lielās franču revolūcijas, līdzīgas darbības risinājās daudzviet Francijā.27

Savukārt Rīgas Ķeizariskā liceja konrektors Johans Kristofs Broce (Brotze, 1746–1823) bija paspējis neilgu laiku pirms baznīca remontdarbiem steigā nozīmēt un uzmērīt Meinarda epitāfiju un monumentu. Bez tam īsos, bet rūgtuma pilnos vārdos viņš pieminēja Doma baznīcas zudušos memoriālos pieminekļus savās vēstulēs. 1786. gada 3. augustā viņš rakstīja Frīdriham Konrādam Gādebušam (Gadebusch, 1719–1788) Tartu: “Tagad Doma baznīcā tiks noņemti visi vēl palikušie ģerboņi un pieminekļi, daži no tiem ir ļoti skaisti; tāpēc ka tīra baznīcu. Visi ģerboņi ir nomesti uz grīdas, un tas ir kā pie pasaules gala. Ko es varēju, es vēl norakstīju.”

[“In der Domkiche werden jetzo anoch alle übrige Wapen und Denkmäler, darunter einige sehr schöne sind, abgenommen, weil man die Kirche ausweisst. Die Wapen werden alle auf dem Boden geworfen und sind so gut als aus der Welt. Was ich gekonnt, habe ich noch abgeschrieben.”]28

25 Berens, J. Chr. Bonhomien geschrieben bei der Eröff nung der neuerbauten Rigischen Stadtbibliothek. Erstes [-zweites] Profi l. Mitau: J. F. Steff enhagen, 1792. S. 90.

26 Saprotams, ka tad, kad 1812. gada aplenkuma laikā Rīgas pilsoņi paši nolēma Doma baznīcā iekārtot graudu noliktavu, arī viņus vadīja visai līdzīgi racionāli uzskati. Vēl četrus gadus pēc aplenkuma beigām (līdz 1816. gadam) baznīcā bija graudi, un rezultātā stipri cieta vēl atlikušie Doma baznīcas pieminekļi.

27 Piemēram, saskaņā ar vietējās varas rīkojumu 1792. gadā tika pārveidota Albi katedrāle Francijas dienvidos: lai atbrīvotos no “veclaiku māņticības” liecībām, pārbūvēja kori, un demolēšanas iznākumā (gluži tāpat kā Rīgā) stipri cieta unikāls lielizmēra Pastarās tiesas gleznojums (15. gs. beigas). Tomēr Francijas iekšlietu ministra iejaukšanās brutālos dekonstrukcijas darbus apturēja. Sk. aprakstu par Albi Sv. Cecīlijas katedrāli; pieejams: http://fr .wikipedia.org/wiki/Cath%C3%A9drale_Sainte-C%C3%A9cile_d’Albi.

28 J. K. Broces vēstule F. K. Gādebušam. 1786.3.VIII. Vēstule nav saglabājusies, fragmenti public.: Buchholtz, Arend. Denkmäler im Dom in Riga. In: Rigasches Almanach für Jahr 1886. Riga: W. F. Häcker, S. 1–57, šeit S. 3.

121Aija Taimiņa

Bīskapa Meinarda monumenta fragments: kreisās fi āles daļa (46 x 15 x 52 cm). Rūsgans dolomītveida kaļķakmens. Atrasts 1929. gadā. Arhitekta Paula Kampes fotogrāfija. No: Campe, P. Ein neuaufgefundenes Fragment der im Jahre 1786 zerstörten Umrahmung des Grabmals Bischof Meinhards im St. Marien-Dom zu Riga. No: Latvijas Universitātes raksti. Acta universitatis Latviensis (Architektūras fakultātes sērija 1.5.). Rīga: LU, 1930/1934, 305.–322. lpp., att.

122 Aija Taimiņa

Pēc 10 dienām Broce turpināja: “Mūsu Doma baznīca ir pilnīgi tukša. Visi monumenti ir noņemti. Ipse Meinhardus evadere vix potuit.29 Tāpat ir nokalti rotājumi, kas kā kapela apņēma Meinarda kapu; pāri ir palicis vienīgi tas akmens, uz kura ir uzraksts (Inschrift ), un tas ar viņa attēlu.”

[“Unsere Domkirche wird ganz leer, alle Monumente sind abgenommen. Die Zierrathen, welche in Art einer Kapelle Meinhards Grab umgaben, sind ebenfalls weggehauen und nur der Stein, auf welchem seine Inschrift , und der darauf liegende mit seinem Bildnisse sind übrig gelassen.”]30

Broce rezignēti, bez sašutuma rezumēja: “Priekš manis tas notika īsteni par agru, jo es būtu atšifrējis vēl daudzus vecus akmeņus: tagad tas vairs neizdosies.”

[“Für mich geschah das freilich zu früh, denn ich hätte noch manchen alten Stein dechiffrirt itzt: aber geht dies nicht mehr an.”]31

Remontdarbi Domā turpinājās, baznīcas mūri tika pārklāti ar biezu apmetuma slāni, kas pilnībā nosedza arī aizmūrēto Meinarda apbedījuma vietu sienā. Iznākumā vienīgi trīs Broces zīmējumi32 ir saglabājuši vēsturei ticamu liecību par autentisko “pirmā Livonijas apustuļa” monumentu.33

Tomēr tā nebija pirmā reize, kad Broce pievērsies Meinarda monumentam. Broci kā īstenu antikvārā virziena vēsturnieku īpaši interesēja lietiskie vēstures avoti, tostarp memoriālie pieminekļi. Gadījumos, kad rakstītie avoti nebija atrodami vai to ziņas bija šaubīgas, lietiskie avoti spēja sniegt ticamas un precīzas ziņas. Pāris gadu pēc ierašanās Rīgā Broce pirmais sāka mērķtiecīgi

29 Pats Meinards tikko varēja izglābties (tulk. no latīņu val.).30 J. K. Broces vēstule F. K. Gādebušam. 1786.[13.]VIII. Sk.: Buchholtz, A. Denkmäler im Dom

in Riga, S. 5. 31 Turpat. 32 Oriģinālattēlus sk. Broces manuskriptā: Brotze, J. Chr. Sammlung verschiedner Liefl ändischer

Monumente, Prospecte, Müntzen, Wapen etc. Bd. 1, S. 93, 94, 95. LUAB. Varētu pieņemt, ka pirmais attēls (monumenta kopskats) tapis vēl 18. gs. 70. gadu sākumā, bet divi pārējie (uzmērī-jums un kapa plāksnes skice) vēlāk.

33 Meinarda kapakmens pieminējumu vēsture nav visai gara, turklāt visi hronisti aprobežojas vienīgi ar epitāfi jas uzraksta citēšanu (ar nelielām variācijām tekstā). Pirmais (1593) ir Rostokas Universi-tātes teoloģijas profesors Dāvids Hitrejs “Saksijas hronikas” 10. nodaļā par reliģiju un reformāciju Nirnbergā, Magdeburgā, Halberštatē, Goslārā, Hamburgā, Vismārā un arī “Livonicae veró ciutitati, Riga, Derbatum et Reualia” (sk.: Chytraeus, D. Chronicon Saxoniae et vicinarum aliquot Gentium. Lipsiae, Impensis Henningi Grosii, 1593. P. 293–294), 1618. gadā – baznīcu vizitators Martins Ašanejs (Martin Aschaneus, Mårten i Borgby, Martinus Laurentii Aschaneus, 1575–1641), vēlāk īsi ju-rists Kaspars fon Ceimerns (Ceumern, 1690) un, protams, Johans Gotfrīds Arnts (Arndt) 1753. gadā.

123Aija Taimiņa

apzināt viduslaiku memoriālos pieminekļus šejienes baznīcās, un 18. gadsimta 70. gadu sākumā tapušais Broces zīmējums visai korekti fi ksē bīskapa Meinarda monumentu. Jāatzīmē, ka Broces zīmējums ilustrēja drīzumā iznākušo (1776) jaunā Āraišu mācītāja Gustava Bergmaņa “Vidzemes vēsturi”. Bergmanis tadpaskaidroja: “..šajā vēsturē atrodami varā gravēti triju mestru un divu arhibīskapu kapakmeņi, ko vēstures cienītāji tik ilgi bija veltīgi vēlējušies [..] visvērtīgākais, kas no seniem laikiem ir saglabājies, ir Meinarda kapa piemineklis Domā.”

[“..deren Bekanntmachung der Liebhaber der Livländischen Geschiche so lange vergeblich gewünscht. [..] das schätzbare aus dem Alterthum übrig gebliebene Grabmal Meinhards ist in der Domkirche.”]34

Iznīcināto Meinarda monumentu bija iespējams atjaunot, tikai pateicoties trim Broces zīmējumiem. Pirmais mēģinājums bija 19. gadsimta 40. gadu izskaņā, kad, ņemot par paraugu Broces zīmējumu, pēc Doma baznīcas mācītāja Tīla (Thiel) ierosmes uz apsīdas sienas ar pelēku eļļas krāsu tika uzzīmētas monumenta aprises.35 Meinarda monumentu rekonstruēja (ar

34 Sk.: Bergmann, G. Geschichte von Livland nach Bossuetischer Art entworfen. Leipzig: Schwickert, 1776. S. [7] (Erklärung der Kupfer und Vignetten). Attēls (oforts) kā atsevišķa lapa pie S. 3.

35 Das Inland, 1851, Nr. 12, Sp. 19.

Bīskapa Meinarda monumenta fragmenta uzmērījumi. Ap 1929. Arhitekta Paula Kampes (Campe, 1885–1960) zīmējums

124 Aija Taimiņa

izmaiņām36) 1896. gadā Vilhelma Neimaņa vadībā; tomēr gadsimtiem ilgi vēstures elpas apdvesta nozīmīga pieminekļa vietā bija stājies atdarinājums, dekorācija.

Ilgi uzskatīja, ka pēc remonta no 13. un 14. gadsimta monumentiem (izņemot Meinarda un arhibīskapa Vilhelma pieminekļus) Domā vairs nav palicis pāri nekas, neviens akmens. Tomēr 1929. gadā būvgružos viens akmens no Meinarda monumenta tika atrasts, to identifi cēja, aprakstīja un nofotografēja Pauls Kampe.37 Kampes veiktā izpēte ļāva precizēt Broces zīmējumos redzamo. Atrastais pieminekļa kreisās fi āles fragments (46 × 15 × 52 cm)ir no rūsgana (nevis balta!) kaļķakmens.38 Salīdzinot Neimaņa rekonstruēto monumentu ar oriģinālfragmentu un Broces zīmējumiem, nācās atzīt, ka rekonstrukcijā bija ieviesta virkne izmaiņu, piemēram, ka īstās fi āles patiešām bijušas par 3 cm platākas, kas atbilst Broces uzmērījumā fi ksētajam (13,5 cm), un augstāk izvirzītas virs sienas plaknes. Kopumā bija jāatzīst, ka Broces attēli korekti atainojuši oriģinālmonumentu. Turklāt Kampe secināja, ka 1786. gada remonta laikā tika nokaltas ne tikai visas virs sienas plaknes izvirzītās Meinarda monumenta detaļas (kā tika uzskatīts), bet, to darot, no sienas izkalti arī tajā dziļi iemūrētie epitāfi jas akmeņi, gluži tā, kā 1786. gada 11. septembrī bija fi ksēts jau minētajā Rīgas rātes protokolā.

Paradoksāli, ka mūsdienās vienīgais autentiskais Meinarda monumenta fragments vēlreiz šķiet noslēpies. Iespējams, tas meklējams Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekciju dzīlēs. Rīgas Doma astoņsimtgades sakarā būtu vērts šo Rīgas viduslaiku tēlniecības darbu celt godā.

36 Apbedījums 1895. gadā tika pārvietots: tas tagad atrodas 2 m tālāk no sākumvietas (apsīdas dziļumā), kā arī ir pacelts augstāk. Tolaik izpētes gaitā sienā bija atrasta niša, un Neimanis uzskatīja, ka tā ir īstenā, sākotnējā Meinarda pīšļu atrašanās vieta. Atbilstoši tika nolemts tur rekonstruēt monumentu. Šim viedoklim oponēja Pauls Kampe, kurš uzskatīja (1930), ka Neimaņa laikā atrastā niša bija paredzēta Svēto Asiņu altārim, nevis Meinarda apbedījumam (Campe, sk. 37. atsauci, 313. un 324. lpp.). Rekonstrukcijas gaitā 1896. gadā pīšļus novietoja nevis pašā nišā, bet virs tās.

37 Campe, P. Ein neuaufgefundenes Fragment der im Jahre 1786 zerstörten Umrahmung des Grabmals Bischof Meinhards im St. Marien-Dom zu Riga. No: Latvijas Universitātes raksti. Acta universitatis Latviensis (Architektūras fakultātes sērija 1.5.). Rīga: LU, 1930/1934, 305.–322. lpp., att. Dots arī teksta kopsavilkums latviski: Kampe, P. Bīskapa Meinarda izpostītā kapa pieminekļa atrastais fragments Rīgas Doma baznīcā. Turpat, 323.–326. lpp.

38 LU ģeologu izdarītā analīze liecināja, ka šāds dolomītveida kaļķakmens Latvijā nav atrodams, tuvākās atradnes ir Igaunijā pie Tallinas (Laaksberg). Sk.: Campe, 318. lpp.

125Ēriks Jēkabsons

Ēriks Jēkabsons Ikšķiles pagasta vēsture 19.–20. gadsimtā: izpētes iespējas Latvijas Valsts vēstures arhīvā

Latvijas pagastu vēstures izpētē situācija būtībā ir analoģiska tai, kāda valda mūsu valsts vēstures zinātnē kopumā. Pirmkārt, tas attiecas uz vēl arvien pastāvošajiem “baltajiem plankumiem” (viena pagasta vēsturē vairāk, citā mazāk). Otrkārt – uz vienotas un atbilstoši izstrādātas metodoloģijas trūkumu, kā rezultātā tās nedaudzās, parasti vietējo vēsturnieku vai novadpētnieku sarakstītāspagastu vēstures, kuras jau ir izdotas vai sagatavotas izdošanai (naudas trūkums šim mērķim pašvaldībās ir vispārzināms), ļoti atšķiras cita no citas gan izpētes metožu, gan tematikas, gan hronoloģisko robežu ziņā, turklāt galvenokārt to nosaka autoru zinātniskā sagatavotība un intereses. No vienas puses, šāda daudzveidība ir dabiska, attaisnojama un pat vēlama (galu galā tā pastāv arī tādās Eiropas valstīs, kur sen jau ir izpētīta katras pilsētiņas un lauku teritorijas vēsture), tomēr, no otras puses, daudzos gadījumos šie pētnieki neapzinās, kur jāmeklē būtiskā informācija, un bieži aprobežojas vienīgi ar aculiecinieku (dažkārt labākajā gadījumā) mutvārdu liecību atstāstu, uzdodot tās par pārbaudītiem vēsturiskiem faktiem. Protams, pastāv zinātņu palīgnozares, kurās šāda veida avots ieņem nozīmīgu vietu (piemēram, novadu izlokšņu pētīšanā, folkloristikā, daļēji etnogrāfi jā, arheoloģijā utt.). Taču pie tādām noteikti nepieder vispusīga un objektīva pagasta, novada, pilsētas vēsture. Jo galu galā nav iespējams uzrakstīt arī, piemēram, kādas atsevišķas lauku mājas, pienotavas vai skolas vēsturi pilnīgi atrauti no tā pagasta, novada un valsts vēstures, kurā minētie objekti atrodas. Tādējādi atmiņu pieraksti ir izmantojami, taču kā viens no avotiem, kas salīdzināms ar dokumentālajām liecībām attiecīgo avotu krātuvēs.

Minēto Latvijas vēstures zinātnē pastāvošo trūkumu galvenais cēlonis jāmeklē, pirmkārt, ilgā padomju okupācijas posma radītajos apstākļos un izkropļojumos visas mūsu valsts iekšējās dzīves attīstībā. Tādēļ šodien mums jācenšas savu diemžēl ierobežoto1 iespēju robežās šo situāciju labot un pētīt

1 Ar apzīmējumu “ierobežots” šeit jāsaprot pirmām kārtām pagastu un pilsētu pašvaldību – vistiešāk konkrētās administratīvās teritorijas vēstures izpētē ieinteresēto institūciju dažādās fi nansiālās iespējas, kā arī atbilstoši zinātniski sagatavotu pētnieku trūkums.

126 Ēriks Jēkabsons

arī atsevišķu pagastu, novadu un pilsētu vēsturi. Taču tas jādara nevis atrauti no apriņķa, reģiona, visas valsts un dažos gadījumos pat visa Baltijas jūras reģiona valstu vēstures, bet gan – kā šīs kopīgās vēstures sastāvdaļu, kura spēj to pilnveidot, papildināt vai pat mainīt dažus tajā pastāvošos priekšstatus.

Minētais saskatāms uz pilnīgi visu Latvijas administratīvo teritoriju piemēra. Arhīvos un zinātniskajās bibliotēkās iespējams atrast burtiski milzīgas, līdz šim neviena neizmantotas, daļēji aizmirstas vai sen jau nevienam nezināmas informācijas daudzumu par visiem Latvijas pagastiem. Bijušā Rīgas apriņķa teritorijai, tāpat kā visām citām Latvijas daļām, bijis savs vēsturiskās attīstības ceļš un būtiskas attīstības īpatnības, ko galvenokārt noteica atrašanās samērā tuvu reģiona administratīvajam, kā arī kultūras un sabiedriskās darbības centram – Rīgas pilsētai. Raksta mērķis ir nevis vispusīgi un dziļi aplūkot Ikšķiles pagasta vēsturi, bet, balstoties uz Latvijas Valsts vēstures arhīvā (turpmāk: LVVA) esošo Ikšķiles pagasta vēstures materiālu piemēra, norādīt darba virzienus, kurus iespējams izmantot, pētot kādas konkrētas Latvijas administratīvas vienības pagātni. Turklāt raksta uzdevums nekādā gadījumā nav uzskaitīt visus LVVA materiālus, kuri ietver informāciju par Ikšķili, kas vienkārši nav iespējams apjoma un izpētes stāvokļa dēļ, bet vienīgi norādīt uz galvenajiem pētniecības virzieniem ārkārtīgi bagātajā LVVA materiālu klāstā, hronoloģiski galveno uzmanību pievēršot 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta materiāliem.

Uzsākot vispusīgu kāda konkrēta pagasta vēstures izpēti, jākonstatē pārmaiņas tā administratīvajās robežās dažādos laika posmos. Pirmkārt, jāaplūko pagastā ietilpstošās bijušās muižas un tām piederošās zemes, jo tieši pēc tām iespējams konstatēt atsevišķu zemju piederību vēlākajam pagastam vēl viduslaikos vai jaunajos laikos. Piemēram, Ikšķiles pagastā ietilpa vairākas muižas, un to vēsturi iespējams izpētīt, vienīgi izmantojot arī LVVA materiālus. Neapšaubāmi katras muižas kā vienīgā un vadošā lauku dzīves centra līdz pat 19. gadsimtam un zināmā mērā arī vēlāk vēsture ir ļoti sarežģīta un svarīga (turklāt ne tikai no muižnieku dzimtu vēstures viedokļa). Tajā atspoguļosies īpašnieku maiņas, viņu attieksme pret zemniekiem, šo zemnieku likteņi (piemēram, saistībā ar vēl līdz 19. gadsimta otrajai pusei pastāvējušo rekrūšu militāro dienestu), dažādu militāru konfl iktu, slimību epidēmiju u. c. ietekme utt. Kāpiemērus varētu nosaukt vairākus LVVA fondus, kuriem uzmanība noteikti būtu jāpievērš arī vietējās, šajā gadījumā – Ikšķiles vēstures pētniekiem nākotnē (iekavās norādīts fonda numurs un gadi, kurus aptver tajā ietvertie dokumenti), – Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas muižas (6999. f.; šeit atrodami materiāli par Ikšķiles muižu un Ikšķiles mācītāja muižu 1623.–1925. g.),

127Ēriks Jēkabsons

Muižnieku dzimtu dokumenti (1100. f.; 1422.–1942. g.), Ikšķiles draudzes muižu plāni (7404. f.; 1688.–1690. g.), Ikšķiles, Salaspils un Doles stārastijas muižu plāni (7404. f.; 1780. g.), Ikšķiles muižas un Ikšķiles mācītājmuižas akti un vaku grāmatas (7172. f. – Vidzemes muižu vaku grāmatas, 1659.–1874. g.), Vidzemes muižu revīziju fondā atrodas Ikšķiles muižas zemju un zemnieku revīziju materiāli un to papildinājumi par 1782., 1811., 1816., 1826., 1834. un 1850. gadu2 u.c.

Otrkārt, jāaplūko vietējo reliģisko draudžu un mācītāju darbība, kurā noteikti atspoguļosies novada vēsturiskie likteņi un pārmaiņas iedzīvotāju sastāvā. Draudzes un līdz ar to arī iedzīvotāju vēsturei atkal vispilnīgāk var izsekot LVVA materiālos, iespēju robežās papildu informāciju iegūstot vēl citos avotos un literatūrā (piemēram, tālaika presē u.c.), kā arī no aculiecinieku vai pat aculiecinieku tuvinieku stāstījuma. Visplašākā rakstura materiāli par to atrodami Ikšķiles–Salaspils evaņģēliski luteriskās draudzes (235. f.; 1714.–1909. g.) un Ikšķiles pareizticīgo draudzes (232. f.; 1846.–1906. g.) dokumentos jeb baznīcas grāmatās.3 Runājot par pēdējo, jāatzīmē, ka Ārlietu ministrijas Politiski ekonomiskā departamenta fondā atrodamas ziņas par Ikšķiles pareizticīgo draudzes reevakuācijas gaitu no Padomju Savienības, par ko sarunas norisa 1929.–1935. gadā (2574. f., 2. apr., 4407. l.).

Treškārt, tā ir pagasta administrācijas dokumentācija. Vispirms jākonstatē, kādi materiāli atrodas paša pagasta valdes fondā. Salīdzinājumā ar dažu citu pagastu fondiem Ikšķiles pagasta valdes fonda (914. f.; 1910.–1938. g.) divi apraksti nav sevišķi apjomīgi, tomēr tajos ir 1913. gada pagasta valdes sēžu protokoli, pagasta robežās dzīvojošo zemessargu un karadienestā papildus iesaucamo saraksti (1910.–1911. g.), zirgu uzskaites saraksts (1912. g.), Ikšķiles mācītājmuižas vaku grāmata, kapitālu aizņēmēju parādzīmes (1914. g.), nodokļu maksātāju saraksti un ziņas par mājlopiem (1915. g.), sarakste ar Rīgas apriņķa 2. rajona tautskolu inspektoru par pretbaku potēm skolēniem (1915. g.), pagasta valdei piesūtītie Rīgas apriņķa zemnieku lietu komisāra, karaklausības komisijas u.c. iestāžu apkārtraksti administratīvos, karaklausības u.c. jautājumos (1915. g.),4 sarakste ar Rīgas apriņķa valdi par pagasta valdes darbinieku pieņemšanu un atbrīvošanu no amatiem (1927. g.), pagasta valdes

2 LVVA, 199. f., 1. apr., 486. l.3 Tāpat kā saglabātie 1897. gada tautas skaitīšanas materiāli un revīziju dati, digitalizētā formā

vispārēji pieejami LVVA mājaslapā: www.lvva-raduraksti.lv. 4 LVVA, 914. f., 1. apr., 1.–9. l.

128 Ēriks Jēkabsons

apkārtraksti saimnieciskos, administratīvos, nodokļu, lauksaimniecības u.c. jautājumos (1937. g.), pagasta 1926./1927. gada budžets un sarakstīšanās par to, Pašvaldību departamenta instrukcijas par pagasta padomes un revīzijas komisijas vēlēšanām (1924. g.), sarakste ar pagasta skolām izglītības jautājumos un skolas vecumā esošo bērnu saraksts (1927. g.), sarakste ar Zemkopības ministriju par šķīrēju komisijas izveidi un tās sēžu protokoli(1920. g.), zemesgrāmatu aktu noraksti (1930.–1933. g.), Elkšņu skolas, Turkalnes skolas, Ikšķiles tautas nama izbūves plāni (1938. g.), lauksaimniekiem izsniegto apliecību noraksti par viņiem piederošajām mājām un zemes platību (1930. g.), sarakste ar Rīgas kara apriņķa priekšnieku par pilsoņu iesaukšanu karadienestā, atbrīvošanu no tā un ieskaitīšanu rezervistos (1932. g.), kā arī karadienestā iesaucamo saraksti (1926.–1927. g.).5

Diemžēl Ikšķiles pagasta materiāli atšķirībā no citu pagastu dokumen-tācijas valdes fondā saglabājušies vienīgi fragmentāri. Nav saglabājušies pagasta iedzīvotāju saraksti, tāpat fondā nav iekļauti pagasta valdes un padomes sēžu protokoli, kuri ļautu zinātniski un detalizēti atspoguļot visas pagasta dzīves sfēras līdz 1940. un dažos gadījumos – pat 1944. gadam. Tomēr saskaņā ar grāmatvedības regulām protokoli, tāpat kā citi svarīgākie pagasta pašvaldības darbības dokumenti, bija jānosūta uz Rīgas apriņķa valdi, kas noteikti tika darīts arī šajā gadījumā. Tādējādi pagasta valdes sēžu protokolu kopijas vai to daļa kopā ar pagasta revīziju u. c. materiāliem atrodama Rīgas apriņķa valdes (no 1934. gada – apriņķa lauku pašvaldību vecākā, bet vācu okupācijas laikā 1941.–1944. gadā – apriņķa vecākā pārvaldes) fondā (638. f.).

Tāpat ārkārtīgi nozīmīgu informāciju par iedzīvotājiem un viņu ikdienas dzīvi sarežģītajā 19. gadsimtā iespējams atrast Ikšķiles pagasta tiesas (913. f.; 1819.–1917. g.), kā arī Rīgas apriņķa zemnieku virstiesas (159., 160. f.; 1889.–1917. g.), Rīgas apriņķa zemnieku lietu komisāra (14., 15. f.; 1917. g.), Rīgas–Valmieras apriņķa Muižnieku bāriņtiesas (163. f.; 1858.–1918. g.), galugalā – Rīgas apgabaltiesas (115. f.; 1868.–1927. g.), Rīgas–Valmieras apriņķa Lauku skolu valdes (254. f.; 1765.–1911. g.), Rīgas apriņķa karaklausības komisijas (24. f.; 1874.–1918. g.) un daudzos citos materiālos.

Savukārt informācija par norisēm Ikšķilē un apkārtnē neilgajā Padomju Latvijas varas periodā 1919. gada pirmajā pusē atrodama Rīgas apriņķa Ikšķiles pagasta Bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komitejas fondā (P-641. f.; 1919. g.).

5 LVVA, 914. f., 2. apr., 1.–12. l.

129Ēriks Jēkabsons

Kā jau minēts, ļoti būtiska pagasta vēstures sastāvdaļa ir iedzīvotāju skaita un sastāva pārmaiņu un to cēloņu analīze. Un paveikt to pilnvērtīgi atkal iespējams gandrīz vienīgi LVVA. Šeit atsevišķos pagastu valžu fondos glabājas iedzīvotāju saraksti vēl no 19. gadsimta. Tomēr teorētiski vērtīgākā šāda veida informācija atrodama 1897. gadā notikušās pirmās Krievijas tautas skaitīšanas anketās. Tās ietver šādu informāciju par iedzīvotājiem: viņu skaitu katrā saimniecībā, ticību, dzimšanas laiku un vietu (var noteikt, no kurienes konkrēta ģimene ieceļojusi vai dzīvojusi pagastā jau agrāk), izglītību, profesiju, ģimenē lietoto valodu u.c. Konstatējams pat katras mājas jumta seguma veids. Diemžēl Ikšķiles pagasta gadījumā jāatzīst, ka minētās tautskaites pagasta materiāli acīmredzot gājuši bojā un nav pētniekiem pieejami. Arī tālākos iedzīvotāju sastāva rādītājus iespējams iegūt tautas skaitīšanas (vislabāk – 1935. gada) materiālos Statistikas pārvaldes fondā LVVA (1308. f.), kur katram iedzīvotājam un katrai saimniecībai ir atsevišķa anketa ar bagātīgu informāciju (šajā gadījumā saglabājušies ir arī Ikšķiles pagasta materiāli). Šajā pašā fondā ir detalizēti dati par vācu okupācijas perioda sākumā (1941. gada augustā–septembrī) veikto pagasta iedzīvotāju un saimniecību uzskaiti. Savukārt informāciju par iedzīvotāju sastāva pārmaiņām vācu okupācijas laikā iespējams atrast Ikšķiles pagasta dzimtsrakstu nodaļas materiālos (Latvijas pilsētu un pagastu dzimtsrakstu nodaļas fondā – 2129. f.; 1941.–1944. g.).

Būtiskas ziņas par pagasta pašvaldības darbību iespējams atrast jau pieminētajā Ikšķiles pagasta valdes fondā un arī Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta fondā (3723. f., 1. apr.). Pēdējā atrodama informācija par pagasta administrēšanas jautājumiem,6 izmaiņām pagasta robežās,7 iedzīvotāju sastāvu, budžetu un saimniecību,8 pašvaldības darbiniekiem,9 pašvaldībai piederošajām

6 Sk., piemēram: LVVA, 3723. f., 1. apr., 8276., 8332. l. (sarakste par Ikšķiles pagasta adminis-tratīvajiem jautājumiem 1919.–1921. g.), 8439., 8439., 8490., 8535., 8584., 8642., 8700. l. (sarakste par Ikšķiles pagasta administratīviem, saimnieciskiem, juridiskiem u.c. jautājumiem 1922.–1937. g.).

7 LVVA, 3723. f., 1. apr., 1237. l. (Sarakste ar Rīgas apriņķa lauku pašvaldību vecāko par Tomes un Ikšķiles pagastu robežu grozīšanu).

8 Sk., piemēram: LVVA, 3723. f., 1. apr., 11715., 11772., 11828., 11885. l. (Ikšķiles pagasta budžeta projekti ar paskaidrojumiem 1935./1936., 1936./1937., 1937./1938., 1938./1939. gadā), 13747., 13804., 13861. l. (budžeta izlietojuma pārskati 1936.–1938. gadā) u.c.

9 Sk., piemēram: LVVA, 3723. f., 1. apr., 4901. l. (Lieta par pagasta sekretāra cenza piešķiršanu pagasta valdes praktikantam Edmundam Neimanim), 4924. l. (Lieta par pagasta sekretāra palīga cenza piešķiršanu pagasta kancelejas papildu darbiniekam Alfrēdam Pakalnam) u.c.

130 Ēriks Jēkabsons

ēkām,10 nekustamo īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu (latviskošanu) 30. gadu otrajā pusē11 u. c. jautājumiem, kas tieši skar pagasta dzīvi.

Pēc cariskās Krievijas Rīgas apriņķa policijas pārvaldes fonda (54. f.) materiāliem var izsekot policijas darbībai arī pagasta teritorijā līdz Pirmajam pasaules karam, Iekšlietu ministrijas fondos (Rīgas apriņķa policijas iestāžu 1391. fondā u. c.) – Latvijas Republikā un vācu okupācijas laikā 1919.–1944. gadā.

Sevišķa nozīme, īpaši pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma, visas valsts un arī administratīvo teritoriju sabiedriski politiskajā un kultūras dzīvē bija Aizsargu organizācijai, un LVVA ir iespējams ļoti detalizēti izpētīt pagasta aizsargu nodaļu darbību, jo aizsargu pulku materiāli saglabājušies gandrīz pilnībā. Materiāli par Ikšķiles pagastu atrodami 5. Rīgas aizsargu pulka fondā (3691. f.). Šeit ir pulka štāba sarakste ar Ikšķiles nodaļu par darbību, personālsastāvu, tās ieroču formulāri, inventāra (mantu) grāmatas, trauksmes plāni utt.12

Vēl viens būtisks pagasta dzīves aspekts ir skolu darbība. Materiāli par to atrodami gan presē, gan Latvijas Izglītības ministrijas fonda (1632. f.) aprakstos, kā arī jau minētajā pagasta valdes fondā. Turklāt tajos atrodama detalizēta informācija par katru pagasta robežās esošo skolu (skolas telpas, inventārs, skolotāju biogrāfi jas un cenzēšanas materiāli, skolas institūciju darbība un lēmumi utt.). Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas Skolu departamenta fondā (P-951. f.) atrodas informācija par skolu darbību vācu okupācijas laikā 1941.–1944. gadā. Turklāt tā izceļas ar sevišķu precizitāti. Informācija parskolām atrodama arī Rīgas apriņķa Skolu valdes fondā (6954. f.; 1922.–1944. g.). Izglītības ministrijas fondā ir materiāli par Latvijas Kultūras fonda veidotajām bibliotēkām lauku pagastos.

Ļoti plaša un nozīmīga bija pagasta sabiedriski politiskā dzīve. LVVA atrodama informācija par pagasta LSDSP grupas (partijas fondā – 3017. f.; Centrālās komitejas sarakste ar Ikšķiles grupu par darbību, tautas sapulcēm u.c. jautājumiem 1927.–1934. gadā, biedrības “Strādnieku sports un sargs”

10 Sk., piemēram: LVVA, 3723. f., 1. apr., 16116. l. (Ziņas par Ikšķiles pagasta skolu, pagasta namu u.c. pašvaldības ēkām).

11 LVVA, 3723. f., 1. apr., 1634. l. (Lēmumi, apliecības, lūgumi u.c. par nekustamo īpašumu nosaukumu pārdēvēšanu Ikšķiles pagastā 1937.–1940. gadā).

12 LVVA, 3691. f., 1. apr., 390.–392., 1857., 2765., 2849. l. u.c.

131Ēriks Jēkabsons

Ikšķiles nodaļas dibināšanu 1927. gada 22. maijā utt.13), Latviešu zemnieku savienības nodaļas (3282. f. – materiāli par Ikšķiles nodaļu 1928.–1934. gadā14), Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas nodaļas (3711. f. – pieejami materiālipar Ikšķiles–Ogresgala un Ikšķiles–Tīnūžu nodaļas darbību 1929.–1931. gadā15), Nacionālās latviešu atvaļināto karavīru biedrības Ikšķiles nodaļas (5731. f.), Latviešu jaunatnes savienības Ikšķiles organizācijas(2021. f. – pilnsapulču un revīzijas komisijas protokoli, kases grāmata un likvidācijas akts, 1923.–1928. gads) darbību. Ievērību pelna arī bērnu mazpulku organizācijas materiāli – pieejama 143. Ikšķiles mazpulka 1934.–1940. gada dokumentācija (valdes sēžu un biedru sapulču protokoli, biedru saraksti, apkārtraksti par nometnes organizēšanu un sporta nodarbībām, apsveikumi karoga svētkos, darbības pārskati, paraksti zem svinīgā solījuma u.c.), 555. Nāvessalas mazpulka materiāli, kā arī 1939. gada augustā Ikšķilē notikušās mazpulku nometnes materiāli.16

Pagastā darbojās Ogres–Ikšķiles zvejnieku biedrība (1741. f. – Latvijas zvejniecības, zivkopības un makšķernieku biedrības, 1919.–1938. g.), Ikšķiles lopkopības pārraudzības biedrība (1792. f. – Latvijas lopkopības un putnkopības biedrības, 1927.–1934. g.), Ikšķiles lauksaimniecības biedrība “Jugla” (1793. f. – Latvijas lauksaimniecības, laukkopības un zemkopības biedrības, 1922.–1937. g.), Ikšķiles patērētāju biedrība “Ogre” (1797. f. – Latvijas patērētāju biedrības, 1919.–1934. g.), Latvijas pilsētu un miestu zemju nomnieku savienības Ikšķiles–Tīnūžu nodaļa (1802. f. – Latvijas namsaimnieku biedrības, 1927.–1930. g.), Ikšķiles–Turkalnes mednieku biedrība (1817. f.; 1924.–1933. g.), Ikšķiles pagasta kūdras izmantošanas biedrība (2938. f. –Kūdras ražošanas un izmantošanas sabiedrības, 1928.–1939. g.), Ikšķiles krājaizdevu sabiedrība (4740. f. – Latvijas krājaizdevu sabiedrības, kredītbiedrības un krājkases, 1922.–1944. g., ietverot arī vācu okupācijas laiku, kad biedrības darbība tika atjaunota) u.c. Jāpiezīmē, ka par visām pagastā esošajām organizācijām neatkarīgi no to lieluma un biedru skaita atrodama informācija (darbības raksturojums, valdes un revīzijas komisijas sastāvs utt.)arī vienā no Politiskās policijas pārvaldes fonda aprakstiem (3235. f., 5. apr.). Turklāt jau pieminētajā Politiskās policijas pārvaldes fondā atrodas 20. gadu

13 LVVA, 3017. f., 1. apr., 313. l.; 4. apr., 250. l. u.c. 14 LVVA, 3282. f., 1. apr., 1176.–1180. l.15 LVVA, 3711. f., 1. apr., 240., 241., 1271., 1272. l.16 LVVA, 4820. f., 1. apr., 5., 725.–730. l.

132 Ēriks Jēkabsons

sākumā veiktās izmeklēšanas lietas par vairāku pagasta iedzīvotāju 1919. gada padomju varas perioda darbības izmeklēšanu.17

Attiecīgo nozaru fondos iespējams atrast ziņas par praktiski jebkuru Ikšķiles pagasta dzīves sfēru, saimniecību, māju, iedzīvotāju. Piemēram, Satversmes sapulces fondā atrodami Ikšķiles pagasta vēlēšanu komisijas sēžu protokoli,18 Iekšlietu ministrijas Būvniecības departamenta fondā ir lietas par pagasta nespējnieku patversmes būvprojektu 1929. gadā, Turkalnes pamatskolas ēku 1924.–1937. gadā, Tīnūžu (tolaik ietilpa Ikšķiles pagastā) piensaimnieku sabiedrības pienotavas ēku 1932. gadā, Ikšķiles mācītājmuižas mājas atjaunošanas jautājumu 1924. gadā, Elkšņu pamatskolas ēku 1922.–1933. gadā, Ikšķiles pagastā esošās Ķēķa skolas ēku 1923.–1929. gadā19 u.c. Savukārt Zemkopības ministrijas Zemes ierīcības departamenta fondā – 1938. gadāveiktās pagasta zemju kadastrālās uzmērījumu planšetes un matricas,20 Valsts zemes bankas fondā – ar šo iestādi fi nansiāli saistīto pagasta zemnieku saimniecību (Arkādija, Birzmaļi, Cīruļi, Drēbkalni, Gaidas, Kalnatruči, Pauguriņi, Sauleskalni u. c.) plāni un skices21 utt. Tāpat attiecīgo resoru un to nodaļu fondos meklējama informācija par citām pagasta teritorijā esošajāmiestādēm un uzņēmumiem – Ikšķiles dzelzceļa staciju un pasta–telegrāfa–telefona kantori (Satiksmes ministrija; Ikšķiles pagasta teritorijā tādi bijadivi – Ducēnos un dzelzceļa stacijā). Turklāt Ikšķiles pagasts ietilpa Rīgas apriņķa 4. iecirkņa miertiesneša darbības rajonā, tāpēc pagasta iedzīvotājus skarošie jautājumi jāmeklē viņa iztiesātajās lietās (1562. f.). Ikšķiles pagasta robežās atradās arī vairāki nelieli rūpniecības uzņēmumi (piemēram, Juglasspēkstacija Dobelniekos un Augstpriedē, Dobelnieku dzirnavas un kokzāģētava, Kaparāmura dzirnavas, Berkavas muižas zāģētava) un tirgotavas, informācija par kurām meklējama Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas dokumentos, savs ārsts, veselības punkts un vecmāte – Tautas labklājības ministrijas fondā utt. Ļoti ticams, ka materiāli par Ikšķili un apkārtni atrodami arī Zemkopības ministrijas (1676. f.; 1918.–1940. g.), Rīgas apriņķa zemes ierīcības komitejas (6821. f.; 1919.–1939. g.), Rīgas apriņķa būvinspektora

17 Sk., piemēram: LVVA, 3235. f., 2. apr., 786., 1292. l. (lietas par Voldemāra Murņikova un Bernharda Rozenberga darbību lielinieku laikā pagastā un tā izpildkomitejā).

18 LVVA, 5486. f., 2. apr., 73. l.19 Sk.: LVVA, 6343. f., 14. apr., 225. l.; 18. apr., 8. l.; 9. apr., 55., 106. l.; 7. apr., 6. l.; 8. apr., 16. l. 20 LVVA, 1679. f., 217. apr., 2978., 2980., 3005., 3006., 7337., 7339., 7363., 7364. l.21 LVVA, 4591. f., 4. apr., 259., 679., 936. l.; 5. apr., 1069., 288., 411. l.

133Ēriks Jēkabsons

(5837. f.; 1923.–1944. g.), Rīgas apriņķa lopkopības inspektora (P-1103. f.; 1941.–1944. g.), Rīgas apriņķa vecākā agronoma (P-1181. f.; 1941.–1944. g.) un daudzu citu iestāžu dokumentācijā. Vienīgi noteikti rūpīgi jācaurskata apraksti, atrodot ar Ikšķiles pagasta teritoriju saistītās lietas. Tā, piemēram, Rīgas apriņķa valsts zemju inspektora fondā atrodamas lietas par Ikšķiles muižas un Ikšķiles mācītājmuižas sadalīšanu saimniecībās un zemes ierīcības darbiem (par muižu 1931.–1940. gadā, par mācītājmuižu 1921.–1939. gadā), robežu regulēšanu, zemju apmaiņu, kopīpašumu sadalīšanu un strīdiem 1931.–1940. gadā, Ikšķiles muižas sadalīšanas projektu skices ar atsavināšanas un applūdināšanas robežām saistībā ar 1925. gadā plānotās Doles spēkstacijas būvi, zvejas tiesību iznomāšanu Daugavā Ikšķiles mācītājmuižā 1925.–1932. gadā.22

Ievērojami vēsturiski procesi un notikumi Ikšķiles pagasta teritoriju un tās iedzīvotājus ir īpaši iespaidojuši, kas skaidri apliecina jau minēto par pagasta atrašanās vietas sevišķumu. Izņēmums nav arī 20. gadsimts, kad pagasta teritorijā no 1915. gada līdz 1917. gada septembra sākumam norisa aktīva kaujas darbība arī ar latviešu strēlnieku daļu tiešu piedalīšanos. Materiāli par postījumiem Ikšķiles pagastā jāmeklē apjomīgajā Krievijas Iekšlietu ministrijas Rīgas apriņķa Speciālās komisijas karadarbības rezultātā radušos zaudējumu novērtēšanai fondā (47. f.; 1915.–1917. g.). Tāpat LVVA ir neliels Rīgas apriņķa priekšnieka fonds (6428. f.), kurš aptver materiālus no 1916.–1918. gada (kara laika).

Karadarbība un ar to saistīti procesi pagastā norisinājās arī 1919.–1920. gadā. Tādējādi materiāli par norisēm pagastā atrodami militāro iestāžu un karaspēka daļu fondos (piemēram, Rīgas apriņķa komandantūras 1919.–1920. gada materiālos – 3528. fondā, 1919. gada oktobrī Ikšķiles apkārtnē operējušā Latgales atsevišķā jātnieku eskadrona dokumentos23 u.c.), kā arī Armijas virspavēlnieka štāba (3601. f.), Kara muzeja materiālu (5434. f.; šeit arī par Pirmā pasaules kara kaujām par Ikšķiles priekštilta pozīcijām Nāvessalā), Kara vēstures komisijas (6033. f.) u.c. fondos. Pēc kara Ikšķiles pagasts sakarā ar milzīgajiem postījumiem tika iekļauts izpostītāko Latvijas apgabalu skaitā un tā iedzīvotājiem tika sniegta ievērojama palīdzība pārtikā un drēbēs, kas atspoguļojas pat dokumentos par Amerikāņu palīdzības centrālkomitejas

22 LVVA, 6405. f., 1. apr., 270.–274., 938.–943., 1332. l. 23 Sk., piemēram: LVVA, 1516. f., 1. apr., 117. l.

134 Ēriks Jēkabsons

un Amerikas Sarkanā Krusta darbību.24 Ikšķiles pašvaldība aktīvi darbojās1921. gadā izveidotajā Latvijas izpostīto apgabalu Kongresa padomē, liecības par ko atrodamas šīs organizācijas dokumentos (4228. f.).

Arī pēc tam – šķietami mierīgo 20. gadu vidū Ikšķile nokļuva Eiropas mēroga incidenta centrā, diviem poļu tautības Lietuvas pilsoņiem – brāļiem Gabrilovičiem 1926. gada 5. februārī agri no rīta, vilcienam Maskava–Rīga izbraucot no Ikšķiles stacijas, vagonā veicot bandītisku uzbrukumu diviem Padomju Savienības diplomātiskajiem kurjeriem. Viens no tiem – TeodorsNete apšaudē krita, bet abi uzbrucēji pēc tam izdarīja pašnāvību. Izraisījās starptautiska mēroga skandāls, un Latvijas varas iestādes veica plašu izmeklēšanu (vēl šodien Ikšķiles dzelzceļa stacijā slejas padomju varas periodā uzstādītā piemiņas plāksne šim notikumam). Cita starpā, 5. februārī tika mobilizēti apkārtnes aizsargi, kuri rūpīgi pārmeklēja abas dzelzceļa malas. Aizdomās par vēl kādu līdzzinātāju tika veikta rūpīga apkārtnes iedzīvotāju, krodzinieku un medicīnas darbinieku aptauja, bet visi izmeklēšanas materiāli vairākos sējumos glabājas LVVA Rīgas apgabaltiesas fondā.25

Lai gan absolūti lielākā daļa materiālu par padomju varas represijām 1940.–1941. gadā atrodas Latvijas Valsts arhīvā, kaut kas no tiem nonācis arī LVVA, un runa ir par vācu okupācijas laikā uz Latvijas Sarkanā Krusta organizācijas bāzes izveidotās “Tautas palīdzības” materiāliem (šī organizācija apkopoja ziņas par 1941. gada represijām u. c. – P-1015. f.).

Katras pagasta vēstures neatņemama sastāvdaļa ir pagastā dzimušie vai darbojušies ievērojami cilvēki. Ikšķiles pagastā salīdzinājumā ar citiem pagastiem tādu ir sevišķi daudz, turklāt gandrīz par katru no viņiem LVVA var atrast daudzveidīgu informāciju. Vispirms jāatzīmē, ka ārzemes apmeklējušo Latvijas iedzīvotāju pases ar ziņām par īpašnieku un fotogrāfi jām glabājas Iekšlietu ministrijas Administratīvā departamenta fonda (3234. f.) 33. aprakstā, turklāt, zinot vārdu, uzvārdu un dzimšanas vietu, šajā un dažos citos elektroniski apstrādāto fondu materiālos ietvertās personas LVVA ir viegli atrast ar iekšējās elektroniskās informāciju sistēmas “mekle-ko” palīdzību.26 Arhīvā ir vēl vairākas iekšzemes pasu un personisko lietu kolekcijas (Rīgas Prefektūras pasu lietu kolekcija, Labklājības ministrijas valsts maksāto pensiju lietas u.c.), kurās

24 Sk., piemēram: LVVA, 5652. f. (Amerikāņu palīdzības centrālkomiteja), 1. apr., 2. l.; 3601. f. (Armijas virspavēlnieka štābs), 1. apr., 283. l., 140. lp.

25 LVVA, 1536. f., 68. apr., 25.–27. l.26 Informāciju par minētās sistēmas piedāvāto iespēju laipni sniegs LVVA lasītavas darbinieki.

135Ēriks Jēkabsons

arī atrodama informācija par ikšķiliešiem. Tāpat informācija par daudziem ievērojamiem, bet, iespējams, aizmirstiem Ikšķiles iedzīvotājiem atrodama arī citos daudzajos fondos, kuros ir informatīvi vairāk vai mazāk bagātas personiskās lietas, piemēram, Ārlietu ministrijas darbinieku personisko lietu kolekcijā (piemēram, ģenerālkonsuls Stambulā Aleksandrs Kacens, 20. gadu sākumā ģenerālkonsula vietas izpildītājs Maskavā Aleksandrs Puriņš27), Armijas štāba personisko lietu kolekcijā (pulkvedis-leitnants Aleksandrs Akermanis, kapteinis Alfrēds Brieže, Kara fl otes komandkapteinis Reinholds Bļodnieks28

un daudzi citi). Ziņas par cilvēkiem jāmeklē to iestāžu materiālos, kurās konkrētā persona ir strādājusi, savukārt informācija par karaklausībai pakļautajiem, armijā un fl otē obligātajā dienestā iesauktajiem iedzīvotājiem atrodama pirmām kārtām Rīgas kara apriņķa pārvaldes (3318. f.) materiālos, kā arī viņu dienesta vietas (konkrētu pulku, citu karaspēka daļu, militāro iestāžu) fondos.

Par pirmskara, kara un pēckara notikumiem šobrīd vēl iespējams iegūt informāciju no aculieciniekiem un laikabiedriem, kas arī jādara. Tomēr tas jāveic vienīgi līdztekus ar darbu arhīvā, muzejos un bibliotēkās, kurās pieejami arī periodiskie izdevumi no laika posma pirms Otrā pasaules kara. Pirmkārt vairāk jābalstās uz darbu avotu krātuvēs un bibliotēkās, nevis ārpus tām, kā diemžēl bieži notiek atsevišķu pagastu vēstures pētniecībā. Jo, tikai savstarpēji papildinoties, abas šīs izpētes darba formas var palīdzēt uzrakstīt pilnvērtīgu pilsētas, pagasta, ciema, mājas, ģimenes vēsturi. Gribētos uzsvērt – bez arhīva materiāliem tas vienkārši nav iespējams (jāpiezīmē, ka ar “arhīvu” šeit jāsaprot arī muzejos atrodamā dokumentos ietvertā informācija).

Tāpat gribētos uzsvērt – katra pagasta vēsture ir nozīmīga un vērta, lai to pētītu un pat publicētu atsevišķā izdevumā. Vērta ne tikai no pagasta iedzīvotāju viedokļa (kuri tādējādi iemūžinās materiālus un uzzinās daudz kā jauna par saviem tuviniekiem, dzimtas mājām utt.), bet arī no visa novada, visas valsts un dažos gadījumos – arī reģiona interešu viedokļa. Galu galā tā daudziem konkrētās administratīvās teritorijas iedzīvotājiem ļautu izprast sava novada saistību ar vēsturiskajiem procesiem un norisēm plašākā mērogā.

Runājot par Ikšķiles pagastu, jāuzsver, ka minētā nozīme ir arī 1915.–1917. gada un 1919.–1920. gada notikumiem, kad pagasta teritorijā norisinājās aktīva karadarbība un ar to cieši saistītie sabiedriski politiskie un

27 LVVA, 2570. f., 14. apr., 674., 1212. l.28 LVVA, 5601. f., 1. apr., 79., 836., 968. l.

136 Ēriks Jēkabsons

sociālie procesi, iedzīvotāju reakcijai uz vispārējiem vēsturiskajiem procesiem, iedzīvotāju sastāva analīzei. Šī informācija un vēl jo vairāk kompetenti secinājumi neapšaubāmi iekļautos Latvijas vēstures zinātnes kopainā, apstiprinot pastāvošospieņēmumus, mainot priekšstatus par konkrētiem procesiem un parādībām, bet dažos gadījumos – varbūt pat ienesot kaut ko pilnībā jaunu un līdz šim nezināmu, nepateiktu vai aizmirstu. Ņemot vērā to, ka Latvijas vēsturē pilnībā, pēc attīstīto Rietumvalstu kritērijiem izpētītu tēmu ir ļoti maz vai pat praktiski gandrīz nav, tas ir ļoti iespējams. Tikai jāstrādā gan arhīvos un muzejos, gan bibliotēkās ar literatūru un presi, gan ar aculieciniekiem un atmiņu atstāstītājiem.

137Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Ikšķilietis Jānis Sudrabs –augļkopības zinātnes pamatlicējs Latvijā

Jānis Sudrabs dzimis Vecpiebalgas pagasta Kalna Viļumos pie Tauna ezera 1884. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Andžs un māte Marija bija lauksaimnieki. Ģimenē auga pieci bērni: māsas Amālija, Karolīne, Marija un brāļi Jānis un Antons.

Skolas gaitas Jānis uzsāka Vecpiebalgas Kagaiņu pagastskolā un turpināja Vecpiebalgas draudzes skolā. Pēc skolas absolvēšanas gadu Jānis palīdzēja darbos tēva mājās.

Tālāk mācīties Jānis devās uz Krieviju – 1901. gadā viņš iestājās Carskoslavjanskas I kategorijas Dārzkopības skolā Pavlovskā netālu no Pēterburgas, kuru pabeidza 1904. gadā ar pirmās pakāpes godalgu un prēmiju.

Sudrabu ģimene Vecpiebalgas Kalna Viļumos. Grupas vidū sēž Andžs un Marija Sudrabi. 20. gadsimta sākums

138 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Pēc tam divus gadus Sudrabs strādāja par praktikantu pazīstamā ukraiņu dārzkopja Ļeva Simirenko1 pomoloģiskajā dārzā un kokaudzētavāGorodiščē Kijevas guberņā. Ar Simirenko rekomendāciju Sudrabs no1907. līdz 1909. gadam praktizējās Francijā, Parīzes tuvumā, slavenajās Ferdinanda Žamina (Ferdinand Jamin) un Nomblo-Bruno (Nomblot-Bruneau) augļu koku audzētavās un pomoloģiskajos dārzos. Papildus viņš apmeklēja dabaszinību un speciālo priekšmetu lekcijas Luksemburgas dārzā.No Francijas Jānis devās uz Mertenu Vācijā, kur vairākus mēnešus strādāja par dārznieka vecāko palīgu Šmita-Hībša2 augļu koku plantācijās un kokaudzētavās. 1909. gada rudenī Simirenko Sudrabu ataicināja uzGorodišči, kur viņš pildīja virsdārznieka pienākumus un apmācīja praktikantus. Te iesākās Jāņa Sudraba pedagoga gaitas.

1 Ļevs Simirenko (1855–1920) – ukraiņu agronoms, augļkopis – 1887. gadā izveidoja Eiropā pirmo pomoloģisko (t.i., augļu koku un ogulāju sugu un šķirņu pētniecības) un māteskoka dār-zu (kopš 1921. gada Mļejevas augļkopības izmēģinājumu stacija) un radīja Eiropā lielāko augļu koku, ogulāju un dekoratīvo augu kolekciju.

2 Oto Šmits-Hībšs (Otto Schmitz-Hübsch, 1868–1950) – vadošs augļkopības speciālists Vācijā, augļu koku lielaudzētavu īpašnieks.

Kalna Viļumi. 20. gadsimta sākums

139Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

1910. gada rudenī Jānis atgriezās Latvijā un iestājās Krievijas Ķeizariskās dārzkopības biedrības Rīgas nodaļā kā dārzkopības instruktors un līdz1915. gadam bija Bilderliņu (Bulduru) dārzkopības skolas augļkopības skolotājs. 20. gadsimta sākumā Latvijā pieauga interese par augļu un dārzeņu tehnisko pārstrādi, tādēļ skolas brīvdienās 1911. gadā viņš apmeklēja augļu un dārzeņu pārstrādāšanas tehnoloģijas kursus Vācijā – Geisenheimā pie Reinas un Braunšveigā, 1912. gadā – rūgšanas un vīnkopības kursus Kišiņevā.

Tuvojoties frontei, 1915. gadā Jānis Sudrabs evakuējās uz Krieviju, kur no 1916. līdz 1918. gadam strādāja Maskavas guberņas zemstē par būvdarbu vadītāju dārzeņu kaltēšanas fabriku celtniecībā Kļinas un Zveņigorodas apriņķos.

Latvijā Sudrabs atgriezās 1918. gada 25. decembrī. No 1919. gada jūlija līdz 1937. gadam ar nelielu pārtraukumu, kad Bermonta uzbrukuma laikā Jānis brīvprātīgi iestājās armijā (Studentu bataljonā), viņš strādāja Zemkopības ministrijas Zemkopības departamentā par Dārzkopības nodaļas vadītāju.1919. gada vasarā zemkopības ministrs parakstīja rīkojumu par Sudraba atgriešanos Bulduru dārzkopības skolas vadītāja amatā (skola darbību atsāka gan tikai 1921. gadā). Līdztekus darbam Zemkopības ministrijā Sudrabs turpināja mācīties un 1922. gada jūnijā pabeidza Valsts pieaugušo vidusskolu.

Carskoslavjanskas I kategorijas Dārzkopības skolas audzēkņi. Otrais no kreisās stāv Jānis Sudrabs

140 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Tā paša gada rudenī Sudrabs iestājās LU Lauksaimniecības fakultātē, kuru absolvēja 1928. gadā, ar diplomdarbu “Kūdra kā augļu uzglabāšanas materiāls”, iegūstot agronoma grādu.

No 1921. līdz 1931. gadam Sudrabs bija LU Lauksaimniecības fakultātes ārštata lektors dārzkopībā. No 1924. gada – lektors arī Tautas universitātes Mežkopības nodaļā. No 1931. līdz 1937. gadam – ārštata privātdocents, no 1937. gada līdz 1942. gadam – Jelgavas LA štata docents, no 1942. gadajūlija – Jelgavas LA štata profesors un Dārzkopības katedras vadītājs. Kad1930. gadā nodibināja Valsts Bulduru dārzkopības vidusskolu, Sudrabs tās audzēkņiem mācīja dārzkopības organizāciju.

1921. gadā Jānis Sudrabs uzsāka zinātnisko darbību. Tās galvenais virziens bija Latvijas dārzu ražības paaugstināšana. No 1935. līdz 1943. gadam viņš pētīja Latvijā audzētu ābeļu šķirņu savstarpējo apputeksnēšanos un1942. gada 27. maijā aizstāvēja doktora disertāciju “Pašapaugļošanas un svešapaugļošanas ietekme uz dažu Latvijā augošu ābeļu šķirņu ražību”, iegūstot agronomijas zinātņu doktora grādu. 1945. gadā Jānim Sudrabam piešķīra profesora kvalifi kāciju.

Uzaicinājums Jānim Sudrabam strādāt par dārzkopības skolas vadītāju Bilderliņos (Bulduros). 1919. gads

141Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Jānis Sudrabs kā Studentu bataljona brīvprātīgais karavīrs 1919. gadā Bermonta armijas uzbrukuma laikā

No 1946. līdz 1951. gadam Sudrabs bija Lauksaimniecības fakultātes dekāns. No 1955. līdz 1960. gadam viņš vadīja Dārzkopības un augu fi zioloģijas katedru. 1962. gadā profesors ieguva lauksaimniecības zinātņu doktora grādu. Viņa pētījumu lokā bija augļu koku ziemcietība un dažādu augļu koku un ogu krūmu šķirņu piemērotība Latvijas apstākļiem.

No 1911. gada Sudrabs sāka rakstīt par dārzkopības jautājumiem laikrakstā “Baltijas Vēstnesis”, Rīgas Dārzkopju biedrības “Gada Grāmatā”,lauksaimnieku kalendāros un dienas presē. 1914. gadā iznāca viņa pirmā grāmata “Augļu dārzs”. 1924. gadā tika izdots “Augļu dārzs” latgaliešu dialektā, 1925. gadā – grāmatas paplašināts izdevums. Šajos gados iznāca brošūra “Aizrādījumi jaunu dārzu ierīkošanā”, grāmata “Augļu un sakņaugu

142 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

ražas izmantošana” ar Sudrabu kā vienu no autoriem. Arī “Lauksaimnieka padomniekā” Sudrabs sarakstīja nodaļu par augļu dārzu. Līdztekus valsts ierēdņa, pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam Sudrabs no 1920. gada līdz 1940. gadam darbojās žurnālistikā − bija dārzkopības nodaļas redaktors žurnālam “Latvijas Lauksaimnieks”, no 1936. līdz 1940. gadam − “Dārzkopības un Biškopības Žurnāla” redaktors.

Jānis Sudrabs sarakstīja vairāk nekā 30 grāmatu, no kurām nozīmīgākās –“Augļkopība” (no 1914. līdz 1960. gadam grāmata, aizvien papildināta, piedzīvoja 7 izdevumus), “Dārzkopība” (1931) – plaša mācību grāmata lauksaimniecības skolām, “Augļu dārza mēslošana” (1930), “Kūdra kā augļu uzglabāšanas materiāls”, “Cīņa ar kaitēkļiem augļudārzā” (1930), “Dabas mācībaun lauksaimniecība”, “Augļu un dārzāju ražas izmantošana” u.c. Profesors publicēja ap tūkstoti zinātnisku un populārzinātnisku rakstu par dārzkopības tēmu.

Par nopelniem un sasniegumiem zinātniskajā darbā Jānis Sudrabs saņēma vairākus apbalvojumus: Triju Zvaigžņu rdeni (V šķira, 1926), Beļģijas Kroņa ordeni (V šķira, 1931; IV šķira, 1936), Atzinības krustu (1939), PSRS Darba Sarkanā Karoga ordeni (1957); goda nosaukumus: LPSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945) un LPSR Nopelniem bagātais agronoms (1964).

Jānis Sudrabs ar savu māti Mariju Sudrabu. Ap 1940. gadu

143Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Jānis Sudrabs bija aktīvs arī sabiedriskajā darbā. Studiju laikā viņš bija studentu korporācijas “Patria” biedrs. Pirms 2. pasaules kara viņš bija vairāku profesionālu organizāciju biedrs: no 1923. līdz 1940. gadam – Latvijas Profesiju kameras Agronomu un dārzkopju kopas priekšnieks, Latvijas Dārzkopības biedrības dibinātājs un priekšnieks, LU Botāniskā dārza draugu biedrības valdes loceklis, Latvijas Dabas pētnieku biedrības biedrs.

Trīsdesmitajos gados Sudrabs iesaistījās Ikšķiles Labierīcības biedrības rīkotajos pasākumos, starp kuriem svarīga bija teritorijas apzaļumošana. Biedrību vadīja mākslinieks Jānis Kuga, tajā darbojās sabiedrībā pazīstami un turīgi ļaudis – uzņēmēji, kultūras un mākslas darbinieki, bankas ierēdņi u.c., kas Ikšķilē cēla sev vasarnīcas. Domājams, ka Kuga uzaicināja Sudrabu par konsultantu Ikšķiles apstādījumu izveidei, taču dārzkopja darbalauks izvērtās daudz plašāks – nācās sniegt padomus arī piemājas dārzu iekārtošanā. Prāvidarbi bija veicami ķīmiķa Jāņa Resnā palielajā zemes gabalā pie divstāvu jaunbūves (tagad Jāņa Kugas iela Nr. 21). Te Sudrabam radās izdevība likt lietā visas savas dārznieka prasmes, izveidojot lielu retu šķirņu augļu koku un ogulāju kolekciju, kas viņam lieti noderēja arī zinātniskajiem pētījumiem un eksperimentiem. Pēc Jāņa Resnā nāves 1937. gadā viņa atraitne Vilma turpināja dārza iekārtošanu, izmantojot Sudraba pakalpojumus un padomus. 1941. gadā

Jāņa Resnā vasarnīca Ikšķilē. Priekšplānā Jāņa Sudraba stādītais augļu dārzs. 1937. gads

144 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

viņi salaulājās. Jānis Sudrabs bija precējies divas reizes. Ar pirmo sievu Olgu3 viņam kopdzīve ilga no 1911. līdz 1941. gadam. Ģimenē bija četri bērni: Jānis (1912–1915), Olga (1914–1938), Jānis (1929–?), Marija (1933–?).

Vilmai no laulības ar Jāni Resno bija dēls Dainis (miris vācu okupācijas laikā), bet laulībā ar Sudrabu bērnu nebija, tādēļ viņi pieņēma audžumeitu Agru Klaužu.

Trīsdesmitajos gados Vilma aktīvi piedalījās Ikšķiles sabiedriskajā dzīvē – vadīja Dāmu komiteju, darbojās kultūras un labdarības biedrībās, bija draudzes vecākā. Pēc laulībām ar Sudrabu viņas publiskā aktivitāte pierima un drīz izbeidzās pavisam. Pēckara gados Vilma, iespējams, sava ievērojamā tukluma dēļ kļuva pavisam mazkustīga, vasaras Ikšķilē4 vadīja, pa lielākai daļai sēžot krēslā un komandējot Agru, kurai jau pusaudzes vecumā vienai pašai nācās veikt visus mājas sadzīves darbus. Profesors aizvien bija aizņemts ar daudziem zinātniskiem, pedagoģiskiem un sabiedriskiem pienākumiem. Vasarās ne mazums laika prasīja brauciens ar vilcienu no Ikšķiles uz darbu

3 Olga Sudraba (uzvārds pirms laulībām – Sergejeva) dzimusi 1889. gadā Iļinogorskas ciemā Novgorodas guberņā Krievijā.

4 Ziemas Sudrabu ģimene pavadīja Rīgas dzīvoklī Alberta ielā.

Vilma Resnā un Jānis Sudrabs Ikšķilē. 20. gadsimta 30. gadu nogale

145Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

LLA izlaiduma akts 1959. gadā. Piektais no kreisās Jānis Sudrabs

Jānis Sudrabs . 20. gadsimta 30. gadi

146 Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā.5 Mūža nogalē kļuva manāms arī nogurums, jo vakaros, pārrodoties no darba un aizvien nesot koferīti ar iepirktajiem pārtikas produktiem, viņš mēdza atpūsties uz kāda no soliņiem, kas savā laikā Ikšķilē bija izvietoti Daugavas prospekta, Ozolu un Ķiršu ielas malā. Kādreiz zinātniski perfekti iekārtotā dārza kopšanai atlika arvien mazāk laika un spēka. Pamazām tas pārvērtās par džungļainu krūmaini, taču augļu koki un ogulāji joprojām nesa bagātu ražu, kas pa lielākai daļai tika pārvērsta garšīgā vīnā, ar kuru profesors lepojās un cienāja savus viesus un kaimiņus. Viņš apgalvoja, ka Latvija varētu būt viena no vīna darināšanas ziemeļu zemēm, un smejoties mēdza teikt, ka vīnā spētu pārvērst visus Daugavas ūdeņus.

Jānis Sudrabs nomira 1972. gada 25. augustā 87 gadu vecumā. Apglabāts Ikšķiles kapos netālu no strēlnieku pieminekļa.

Avoti: J. Hartmaņa, V. Villeruša personīgie materiāli; periodiskie izdevumi.

5 20. gadsimta 50. un 60. gadu mijā Lauksaimniecības akadēmija pakāpeniski no Rīgas pārcēlās uz atjaunoto Jelgavas pili.

Jānis Sudrabs Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. 1969. gads

147Dagmāra Villeruša, Jānis Hartmanis

No ikšķilietes Zentas Līces (dzimusi Zariņš) atmiņām par Jāni SudrabuPazinu Jāni Sudrabu, sākot no 20. gadsimta 30. gadu nogales, kad viņš katru

vasaru pavadīja Ikšķilē vēlākās dzīvesbiedres Vilmas skaistajā divstāvu vasarnīcā. Man kā jaunai meitenei ziemās, kad Sudrabu ģimene dzīvoja savos Rīgas apartamentos, bija jāiet kurināt lielo vasarnīcu. Bargajā 1941./1942. gada ziemā ļoti vērtīgā un apjomīgā Vilmas kundzes kaktusu kolekcija nosala.

Jāņa pirmā dzīvesbiedre bija krieviete. Pēc šķiršanās profesors ar saviem bērniem no šīs laulības tikās ļoti reti.

Jānis Sudrabs pēc rakstura un dabas bija kluss, mierīgs, ļoti inteliģents, nekad ar saviem augstajiem rangiem nelielījās. Interesējās tikai par augļkopību un dārzkopību, ar politiku nenodarbojās. Plašajā augļu dārzā pie vasarnīcas, kur Jānis Sudrabs veica eksperimentus un pētījumus, pie viņa strādāja arī abi mani brāļi. Viens no viņiem – Kārlis – vēlāk kļuva par profesionālu speciālistu šajā jomā un pēc 2. pasaules kara, dzīvojot emigrācijā Kanādā, bija Toronto pilsētas Eduarda parka direktors. Profesors bija viens no galvenajiem Ikšķiles “Meža dienu” organizatoriem, un viņa stādīto koku aleja joprojām redzama mūsu pilsētas centrā.

Jānis Sudrabs savā dārzā Ikšķilē. 1972. gada augusts

148 Kaspars Zellis

Cilvēku atmiņas ilgu laiku vēsturē tika uzlūkotas kā subjektīvs, nepilnīgs, nezinātnisks indivīda skatījums uz pagātnes notikumiem. Tomēr laikā, kad zinātniski vēsturi varēja skaidrot tikai padomju režīmam vēlamā gaismā, noklusējot vai tīšuprāt izkropļojot pagātni, tieši šīs individuālās cilvēku atmiņas kalpoja kā pretmets ideoloģizētajai vēstures ainai, lielā mērā gan uzkrājot sabiedrības vēsturisko pieredzi, gan sekmējot arī svešā režīma sabrukumu. T.s. Trešā atmoda nenozīmēja tikai patriotiskas dziesmas un transparentus Daugavmalā, bet arī iepriekš nospiesto, režīmam nepatīkamo sabiedrības atmiņu izlaušanos publiskajā telpā un intensīvu pagātnes pārvērtēšanu.

Šodien atmiņu nozīme nav mazinājusies, tām ir cita nozīme, cita misija. Pagātni mēs sākam izzināt ar savu vecāku un vecvecāku atmiņām, kas mūs integrē pagātnē, ļaujot gan apzināt svarīgākos notikumus, gan veidot attieksmi pret tiem, vēl pirms to sāk darīt skolas mācību grāmatas un publiskā telpa. Atmiņām nav jābūt vēstures zinātnes spogulim, kā to pieprasīja padomju laikā; katra cilvēka dzīves gājums, pieredzētā redzējums un vērtējums ir unikāls, un tas gan papildina zinātniski apjēgto vēsturi, gan padara to cilvēciskāku un saprotamāku, izceļot nevis anonīmu sabiedrības slāņu vai izcilu personību lomu vēsturē, bet pierādot, ka vēstures veidotāji un dalībnieki ir arī vienkāršie cilvēki ar savām cerībām, vilšanos, sāpēm, priekiem, bēdām.

Kaspars Zellis Par atmiņām

149Vaida Villeruša

Vaida Villeruša … tas bija kā pēkšņi izšauta briesmu raķete

Kaspara Zeļļa komentāri

Man piedzimstot, Pirmais pasaules karš bija jau tāla pagātne – patiesībā gan tikai drusku vairāk par desmit gadiem sena. Māte, tēvs, vecmāmiņas – visi vēl bija pārdzīvotā varā. Taču dīvaini – stāstos par karu priekšplānā allaž bija nevis lodes, šāvieni, bumbas un kritušie, bet bads un došanās bēgļu gaitās. (Mātes vecāku mājas Ikšķilē vairākus gadus bija frontes joslā ar iedzīvotāju piespiedu izraidīšanu; tēva vecāki klīda Kurzemes bēgļu ceļos.)

Taču tagad, manā bērnībā, mums nekas tāds vairs nedraudēja. Mātei bija krājumi gadījumam, ja nu atkal sāktos karš, – vairāki zilraibi veļas ziepju gabali, stikla burciņa ar kafi jas pupiņām, cukurs, sāls ... diegs un adatas. Tātad bijām nodrošināti, krājumi vienmēr tika atjaunināti.1

Tā kā vecāki strādāja Daugavpilī, ziemas vadīju tur, arī pirmie skolas gadi bija pilsētā, bet vasaras allaž mātes mājās Ikšķiles Kalnapodniekos (tagad Ozolu iela 50) pie vecmāmiņas. 1939. gada vasara visumā neatšķīrās no iepriekšējām – lietainas dienas mijās ar saulainām, bērnu prieki – ar bēdām, uzslavas – ar bārieniem. Bet negaidīti iezīmējās pārmaiņas.

Pretī Kugas mājai bija lielā Heiseļu-Hāzenfūsu vasarnīca (tagad Ābolu ielā). Ar šo ģimeni mums bija draudzīgas attiecības – viņi gadiem ilgi bija pirkuši pienu, krējumu, olas no manas vecmāmiņas, mana māte kādos Rīgas skolas gados bija dzīvojusi pie viņiem un dēvēja Heiseļa kundzi par savu krustmāti. Gan es, gan mans brālis Agris, uzsākot skolas gaitas, kā dāvanu no Heiseļiem saņēmām skaistus ādas portfelīšus (viņiem Rīgā bija portfeļu,

1 Sākoties karam 1939. gada 1. septembrī, arī Latvijas iedzīvotāju vidū radās satraukums, ne-drošība par nākotni, kā arī vēlme nodrošināties ar pirmās nepieciešamības precēm. Jau 1939. gada 4. septembrī Latvijā iekšlietu ministrs izdeva rīkojumu par sīktirdzniecībā esošo preču pār-došanas apjomu tikai ikdienas patēriņam. Pēc nedēļas Valsts prezidenta kanceleja mudināja uz taupības propagandas akcijas sākšanu Latvijas medijos un iestādēs. Oktobrī jau normēja cukura, petrolejas un benzīna pārdošanu. Sk.: Preces pārdos tikai normāla patēriņa apmēros. Brīvā Zeme, 1939, 4. sept.; Taupību visur! Brīvā Zeme, 1939, 12. sept.; Normēta cukura un pet-rolejas pārdošana. Ventas Balss, 1939, 3. okt.

150 Vaida Villeruša

somu un koferu fabrika). Vasarās viņu māja bija pilna bērniem un pusaudžiem, jo ģimenes bija kuplas. Jaunieši katru dienu vairākkārt brauca uz staciju kādam pretī, sēdēdami līnijdroškā, ko vilka mazs zirdziņš, jautri čalodami, un šķita kā Ikšķiles vasaru neatņemama sastāvdaļa.

Bet 1939. gadā viņi pēkšņi sāka soļot, ejot pāros pa divi, cēla rokas gaisā un sauca ko neizprotamu. Dīvainākais bija viņu apģērbs – balti krekli, īsbikses un baltas pusgarās zeķes ar pušķiem. Tās likās sevišķi jocīgas, un to ēnā palika sarkanais lakatiņš ap kaklu. Likās, ka viņiem šī maršēšana sagādāja prieku, jo viņi vairs nebrauca, bet soļoja šurpu turpu starp māju un staciju. Sākumā es un mani vienaudži – draugi no apkārtējām kaimiņmājām –, mutes atplētuši, brīnījāmies, tad smējāmies par viņiem un beigās sākām mēdīties. Ja sastapāmies un bijām vismaz divi – sākām maršēt, celt rokas gaisā un izkliegt neartikulētas skaņas. Tā kā pāris gadus vasarā veca vācu dāma par dzīvošanu mūsu dārza mājiņā man mācīja vācu valodu, zināju, ko nozīmē Hāzenfūss (Heiseļu meitas bija precētas ar Hāzenfūsiem). Protams, izskaidroju to citiem, un reizēm mēs, rokas pacēluši kā viņi, saucām: “Zaķakāja! Zaķakāja!” Viņi gan tik zemu nenolaidās, lai pazemotos, skatoties uz mūsu pusi.

Ne mēs, ne mūsu vecmāmiņas, kuru uzraudzībā bijām, nesapratām un nenovērtējām, ka esam liecinieki vietējā Ikšķiles “Hitlerjūgenda” dzimšanai.2 Tagad, pēc gadiem to atceroties, saku paldies Dievam, ka tas, viņiem atgriežoties 1941. gadā, mums rūgti neatmaksājās.

Vēlreiz gan ar vienu no Hāzenfūsiem sastapos krietni vēlāk, pēc kara. Viņš ieradās vakarā un lūdza atļauju pārgulēt mūsu mājā, jo atgriezās no gūsta Krievijā un cerēja Rīgā atrast kādus radiniekus.

Ģimenes dzīvē šī vasara nebija priecīga, jo sāka slimot vecmāmiņa – mātes māte, Kalnapodnieku saimniece. Par to, cik viņas slimība bija nopietna, liecināja nekad agrāk neredzētais – atgulšanās dienas nebeidzamo darbu vidū. Viņa allaž bija cēlusies līdz ar sauli – slaukusi govis, laidusi ganos, ravējusi, pļāvusi. Taču viņa nesūdzējās un nevaidēja ne reizi, bet lepni nesa likteni, kāds viņai bija lemts.

2 Faktiski “Hitlera jaunatnes” (Hitler Jugend – Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas jaunatnes organizācija) organizācija Latvijā nedarbojās. Domāta Latvijas vācu jaunatnes savienība (Verband deutscher Jugend in Lettland), kura 30. gadu otrajā pusē nokļuva tiešā baltvācu nacionālsociālistu “kustības” ietekmē. Sīkāk sk.: Schröder M. Die deutschbaltische nationalsozialistische “Bewegung” in Lettland unter Erhard Kroeger. In: Deutschbalten, Weimarer Republik und Drittes Reich. Hrsg. M. Garleff . Köln: Böhlau Verlag, 2008. S. 135–137.

151Vaida Villeruša

Vaida Villeruša bērnībā ar māti un tēvu

1939. gada skolas sākums bija jau gaidīts – vasara Ikšķilē bija bijusi gara, un nu vēlējos pārmaiņas. No Daugavpils augusta pēdējās dienās bija atbraukuši vecāki ar ziņu, ka skola tur nesāksies, kā parasti, septembra sākumā, bet tikai 9. oktobrī.3 Taču bija nolemts mūs vest uz pilsētu, un mēs posāmies aizbraukšanai. Bija dienas vidus pirmajās septembra dienās, liekas, 2. septembris. Mēs visi bijām vecmāmiņas istabā pie virtuves, kuru krēslainu pat dienā apēnoja gatves liepas. Vecmāmiņa bija atlaidusies gultā, otra vecmāmiņa – tēvmāmiņa – un vecāki sēdēja man apkārt, bet es vidū pielaikoju

3 1939. gadā mācības pamatskolās sākās 9. oktobrī, savukārt vidusskolās – 11. septembrī.

152 Vaida Villeruša

jaunās skolas kurpes. Tieši tad tika atnesta avīze ar ziņu, ka sācies karš (radio Ikšķilē nebija ne mums, ne mūsu kaimiņiem). Neatceros, vai tas bija “Rīts”4 vai kāds cits laikraksts, taču tajā bija attēls ar maršējošu karavīru kolonnu – laikam jau vācu armijai iesoļojot Polijā. Neatceros ne bildi visumā, ne karavīru sejas, ne ieročus, bet tikai zābakus – visus vienādus, vienādā solī, vienu otram blakus. Māte un vecmāmiņas raudāja un teica: “Viņi visu savā ceļā samīs!” Dzelžainais solis tiešām par to liecināja – šie zābaki bija briesmīgi, un tie kļuva par manu “kara simbolu”. Tincināju vecākus, vai nekas nepaliks nesamīts, un ļoti bažījos. Redzēju murgainus sapņus, ka mēs bēgam no kara un es netieku vecākiem līdzi. Uztrūkusies, skaļi raudādama, naktī skrēju skatīties, vai mani vecāki vēl ir uz vietas. Droši vien vecākiem kara sākums nebija negaidīts pārsteigums – tagad zinu, ka uz to jau labu laiku bija iets, taču man tas bija kā pēkšņi izšauta briesmu raķete.

Bažas un skumjas pieklusināja cits notikums vēl pirms aizbraukšanas – mazpulkam5 bija 10 gadu jubileja, kuras noslēgums bija paredzēts Ikšķilē.6 Es mazpulcēns nebiju, tādi nebija arī mani vasaras draugi – kaimiņu bērni. Laikam Ikšķilē to skaits bija mazs – atnāca kādi cilvēki un lūdza vecāku atļauju iesaistīt bērnus lielā salidojuma noslēgumā, jo nepietiekot bērnu. Es biju kā spārnos piedalīties nekad neredzētajā! Man apsēja prievīti ap kaklu, piesprauda zaļu āboliņa četrlapīti7 un vienīgā prasība bija pieklājīga uzvešanās (nekāda formas tērpa man nebija). Pie birztaliņas, tagadējās Ikšķiles skolas vietā, bija klajums, sagatavots svinībām. Interesantākais bija mūsu “galdi”− ap zemē iezīmētiem četrstūriem bija izrakti nelieli grāvīši. Mēs sēdējām uz to ārējās malas, kājas nolaiduši izrakumā, bet četrstūris vidū bija mūsu zaļais galds, uz kura uzlikt papīra glāzītes tējai. Tēju un bulciņas ilgi nenesa, toties, kā man toreiz likās, kādi veci cilvēki runāja garas runas – garlaicīgi un neinteresanti, patiesībā jau nesadzirdami, jo skaļruņu nebija. Ikšķiliešiem pretī zaļā galda otrā pusē sēdēja

4 “Rīts” – sabiedriski politisks laikraksts, iznāca no 1934. gada augusta līdz 1940. gada augus-tam.

5 Mazpulki – bērnu un jaunatnes organizācija, dibināta 1929. gadā. Pēc 1934. gada 15. maija ap-vērsuma organizācija ideoloģizējās atbilstoši režīma sludinātajam latviskās Latvijas garam. Par organizācijas virsvadoni 1934. gadā kļuva Kārlis Ulmanis.

6 Faktiski domāta Rīgas apriņķa mazpulku nometne. Šādas nometnes par godu organizācijas10 gadu jubilejas svinībām tika rīkotas visos Latvijas apriņķos.

7 Mazpulku organizācijas simbols bija četrlapu āboliņa lapa.

153Vaida Villeruša

citpagasta pārstāvji, kas bija piedalījušies Rīgā iepriekšējā dienā.8 Visi bija apnikuši un noguruši, lielajā parādē kādā smilšainā klajumā nācies ilgi stāvēt un runās klausīties, un viņiem bija licies, ka tas nekad nebeigsies!

Viena lieta gan te Ikšķilē bija interesanta – tie, kas gāja sveikt runātājus, cēla rokas gaisā tieši tā, kā to darīja “zaķakājas”. Runas ieilga, un visa sajūsmapamazām noplaka – es aizskrēju mājās, pat svinīgo lielā ugunskura aizdedzi- nāšanu nesagaidot. Laikam nebiju skaļvārdu patriotismā pietiekami skolota – pēc pusgadsimta nejaušā sarunā ar darba kolēģi ārsti Birutu Pūci noskaidrojās, ka viņa Ikšķilē bijusi tikai vienu reizi – mazpulka lielā salidojuma noslēgumā. Viņa teica, ka toreiz zaļajā pļavā zem Ikšķiles bērziem esot smēlusies patriotismu visam mūžam. Man gan vienīgā piemiņa no tā bija zaļgani dzeltenā prievīte un nozīmīte. Tās sadega Daugavpils kara ugunīs – tātad nepalika nekas.

Atgriežoties Daugavpilī, bažas par karu kļuva bālākas – bija tik daudz iespaidu: brauciens, pilsēta, vasarā aizmirstās rotaļlietas, tikšanās ar draudzenēm, skola...

Vecāki gan bija ļoti norūpējušies – lasīja avīzes, klausījās radio... Kaut arī bērnu klātienē smagas sarunas nerisināja, nešaubīgi bija jūtama viņu līdzjušana Polijai un poļiem, kuru zemes postīšanu viņi uzskatīja par noziegumu. Galvenais jautājums bija: “Vai Varšava vēl turas?” Pieņemu, ka vecākiem informācija par notikumiem bija diezgan precīza – tēvs strādāja Zemgales divīzijas štāba sakaru daļā, mūsu dzīvoklī istabu īrēja LETA’s korespondents Latgalē Ernests Šmits-Arums. Manā atmiņā iespiedusies poļu traģēdija – ne franči, ne tālā Japāna man nebija zināmi.

Patiesībā gan par karu runāt nedrīkstēja. Mūsu mājā kādu kaimiņu sodīja ar lielu naudas sodu par baumu izplatīšanu, jo viņš bija teicis, ka notiks iesaukšana armijā – mobilizācija.9 Arī manā vārdu krājumā nāca klāt arvien jauni vārdi! Liels satraukums bija tieši pirms skolas sākuma – runāja par kādām bāzēm, kurās būšot krievu karavīri – tik daudz, cik neesot visā Latvijas armijā kopā! Taču Daugavpilī tās nebija – un bažas pieklusa, cits citu mierināja, ka varbūt tik slikti nebūs!

8 Mazpulku organizācijas 10 gadu svinības notika Rīgā 1939. gada 3. septembrī. Sk.: 20 000 iero-das Rīgā. Šodien sākas lielie mazpulku svētki. Rīts, 1939, 2. sept.

9 Par “nepamatotu baumu” izplatīšanu Latvijas policijas iestādes draudēja katru “sodīt nekavē-joties” jau 1939. gada septembra sākumā. Sk.: Sodīs spekulantus un baumu izplatītājus. Brīvā Zeme, 1939, 6. sept.

154 Vaida Villeruša

Man gan vairāk atmiņā iespiedušās izmaiņas tuvākajā apkārtnē. Uz bēniņiem, kur mēs kāpām žaut veļu, vīri uzstiepa lielas koka kastes, kuras piebēra ar smiltīm. Bija jāiemācās aizlīmēt logus krusteniskām papīra strēmelēm. Skolā stāstīja, kas darāms, ja sāktu šaut vai kristu bumbas, – pavisam vienkārša lieta: jāieskrien tuvākajā vārtu caurbrauktuvē (tās Daugavpilī bija pamatīgas katrai mūra mājai). Vakarā tēju vairs nevarēja uzvārīt uz prīmusa – petroleja pēkšņi bija uz speciālām atļaujām tikai tiem, kam nebija elektrības apgaismošanai.10 Arī cukurs bija uz taloniem – mēs to sākām krāt Ikšķiles ogu ievārījumiem.

Lielāks satraukums pilsētā bija, kad pa ielām skrēja policisti, karavīri ar suņiem, jo bija izbēdzis no nometnes kāds poļu lidotājs. Pilsētu aplenca, un viņa meklēšana turpinājās pāris dienu. Vecāki ļoti vēlējās, lai viņu neatrastu, un cerēja, ka Daugavpilī, kur dzīvo tik daudz poļu, kāds viņam palīdzēs! Arī es izdomāju, kā viņu glābtu, ja bēgot viņš skrietu man pretī – zināju taču vislabākās slēptuves apkārtējos pagalmos un malkas laukumos! Mūsu pagalmā tāda bija sprauga starp lielo koka atkritumu kasti un blakusmājas mūri – tievāks cilvēks tur varēja ielīst! Tagad, pēc 68 gadiem, lasot tā laika Daugavpils avīzes, uzzinu, ka pilsētā bijusi liela nometne ar internētiem poļu karavīriem, virsniekiem, lidotājiem.11 Zinu arī to, ka viņus pēc pirmā pieprasījuma izdeva Padomju Savienībai.

No pilsētas aizbrauca vācieši – daži gan līdz aizbraukšanai par tādiem nemaz netika skaitīti. Projām posās arī mana klavierskolotāja Ņina Gutovska, kas man bija sāpīgs notikums, jo jaunajai, skaistajai skolotājai biju ļoti pieķērusies, patiesībā dievināju to. Viņa atstāja man savas notis, arī pāris kleitas, kuras es nākotnē varētu valkāt. Mēs šķīrāmies raudādamas. Nesapratu, kāpēc viņai jābrauc, ja to nemaz negrib! Māte teica, ka skolotājai te paliekot līgavainis. (Viņa nomira Melburnā drīz pēc aizbraukšanas.) Man nopirka no kādiem aizbraucējiem izcili labas klavieres un atveda no Rīgas – līdz šim biju gājusi vingrināties pie skolotājas. Jā, klavieres tagad bija, bet es vairs negribēju tās spēlēt!

10 Petroleju uz atļaujām pārdeva tikai lauku iedzīvotājiem apgaismošanas vajadzībām. Sk.: (LTA) Petroleju uz laukiem pret atļaujām izsniegs sākot ar 10. oktobri. Ventas Balss, 1939, 3. okt.

11 Daugavpilī pie Šūņu ezera tika izveidota pirmā sapulcēšanas un sadales nometne ap 1800 internētajām poļu militārpersonām, kuras vēlāk pārveda uz internēto nometnēm Litenē, Lilastē, Liepājā un Ulbrokā. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas internētie tika nodoti NKVD rīcībā. Sk.: Jēkabsons, Ē. Polijas militārie un civilie bēgļi 1939. un 1940. gadā. Latvijas Vēsture, Nr. 2, 1993, 3. lpp.; Glovackis, A. Polijas internēto karavīru nodošana NKVD rīcībā Latvijā 1940. gadā. No: Latvijas Kara muzeja gadagrāmata, VIII. Rīga, 2007. 90.–99. lpp.

155Vaida Villeruša

Karš bija tepat blakus, taču ar to jau bija it kā aprasts – nejutu, ka vecāki tik dziļi justu līdzi angļiem, frančiem un citiem, kā bija jutuši poļiem. Kaut kas nenoteikts, bet draudošs tomēr jautās visu laiku.

Ziemassvētkos baznīca bija pārpildīta – visi gāja dedzīgi lūgties, lai karš beigtos. Ja vienmēr bijām ērti sēdējuši lielās luterāņu baznīcas solos, tad šoreiz tālāk par priekštelpu netikām – cilvēki stāvēja cits pie cita ne tikai visās ejās, bet arī priekštelpā, uz kāpnēm, ārā. Es biju iespiesta starp svešu mēteļu masu, redzēt neko nevarēju. Tikai dzirdēju, kā dzied “Es skaistu rozīt’ zinu” un ka visi raudāja... Avīzē bija stāsts par mazu zvaigznīti, kas lūkojas lejup no debesu velves un nesaprot, kas notiek uz zemes, vai vairs nav spēkā vārdi “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!”? Es šo nelielo eseju biju izgriezusi un cītīgi glabāju pie savām mantām, taču arī tā sadega kara liesmās.

Līdz ar baznīcu zvaniem atnāca jaunais – 1940. gads. Šajā gadā Ikšķilē nomira vecmāmiņa. Bērnus uz bērēm līdzi neņēma.

Karš turpinājās kaut kur tālu no mums. Bet nu jau logus vajadzēja turēt ne tikai aplīmētus, bet aptumšotus – ārpusē nedrīkstēja redzēt, ka iekšā deg gaisma. Tam nolūkam tika nopirkti tumši zili, faltēs salocīti logu aizkari, kurus aiz aukliņām no rīta varēja uzvilkt augšā. Bija trauksmes mēģinājumi (to sauca par “trauksni”, un “traukšņa” laikā nedrīkstēja atrasties uz ielas). Ik pa brīdim nāca pārbaudītāji – vai uz bēniņiem ir viss uguns dzēšanai: smiltis, lāpstas, spaiņi, muca ar ūdeni. Bumbai, ja tāda caur jumtu tiktu iešauta bēniņos, steidzīgi vajadzētu uzbērt smiltis. Ne jau mums no pirmā stāva turp būtu jāskrien – tas būtu jādara tiem, kam katru diennakti jādežurē bēniņos.

Gan tēvs, gan māte bija darbā saņēmuši gāzmaskas – tas bija kas agrāk neredzēts. Mīksta, iezaļgana gumija apņēma galvu, tās uzvelkot, un pievilkās cieši klāt. Lielas, apaļas acenes bolījās uz pasauli, bet rievota caurule mutes vietā beidzās ar apaļu kārbiņu, līdzīgu konservu bundžiņai. Acenes gan ātri no iekšpuses aizsvīda, un neko redzēt nevarēja. Kad mēs visi bijām tās izmēģinājuši (novelkot tās nepatīkami plēsa matus!), tās tika glīti ieguldītas savās kastītēs un uzliktas uz skapjaugšas pie Ziemassvētku eglīšu rotājumiem. Mēs taču bijām pieci, bet maskas tikai divas, tātad mūsu dzīvē tām nevarēja būt nozīmes.

Neskatoties uz visu, pavasaris pienāca parastā laikā, un Ikšķile jau mūs gaidīja. Te vecmāmiņas bufetē bija vesels lēvenis agrāk neredzētu trauku – gan rozīgi šķīvji, katrs ar atšķirīgu putna zīmējumu, gan smalkas bļodiņas ar neaizmirstuļu rotājumu. Taču pats galvenais – kūtī bija mazais Heiseļu zirdziņš Mīcīte. Līnijdroškas gan nebija – tā nekad vairs Ikšķilē redzēta netika, laikam

156 Vaida Villeruša

bija pārdota uz citurieni. Ikšķiles vācieši bija projām,12 līdzi neaizvedamo kā dāvanu atstājot manai vecmāmiņai. Viņai, kura savus lielos, smagos, vietām nedaudz apdauzītos šķīvjus sauca par telēķiem13, par skaistajiem traukiem ilgi priecāties neiznāca. Tagad tos lietojām mēs, lai gan patiesībā mūsu “vasaras servīze” bija skaistāka.

Vasaras vidū mani aizveda uz Rīgu – atvadīties no manas vācu valodas skolotājas Frauhinas, kā mēs viņu saucām it mīlīgi. Patiesībā viņa bija Ikšķiles vēsture – Dreslera kundze, kuras vīram Ikšķiles muižā bijusi beķereja. Manas mātes bērnībā katru rītu beķeris vedis no muižas līdz stacijai savu cepumu, skaļi saukdams: “Baltmaize! Karašas! Kliņģeri!” Bērniem tas bijis lielākais notikums, ja izdevies kādu kapeiku kliņģerim izkaulēt. Parasti gan viņi tikai izskrējuši līdz gatves galam, lai redzētu, kā neiegūstamie gardumi aizlīgo garām. Pēc 1. pasaules kara Dresleri neesot vairs Ikšķilē atgriezušies, vienīgi mūža nogalē, pēc vīra nāves, Dreslera kundze bija uzdrošinājusies atgriezties vietā,kur bijusi jauna un laimīga un kur kapos gulēja viņas meitiņa Emīlija. Te viņa kļuva par manu vācu valodas skolotāju vasarās. Mēs abas kopā gājām uz kapsētu un likām neaizmirstules uz Emīlijas kapiņa, kam mani vecāki sarūpēja apmales. Viņa bija mani ļoti iemīļojusi, jo biju tik veca kā viņas zaudētā deviņgadīgā meitiņa. Tālab bija atrakstījusi savu pēdējo lūgumu uz Ikšķili, lai mani aizved atvadīties – veco dāmu patversmi, kurā viņa dzīvoja, no Kalēju unKungu ielas stūra pilnībā pārvietoja uz Vāciju. Patversmes daudzo mazo istabiņu durvis bija atvērtas, jo gaidīja mani – mana skolotāja bija visām dāmām to pastāstījusi. Daudzas manai skolotājai līdzīgas vecenītes, tievas, smalkas, melnās drēbēs un melnās aubītēs ar baltām, kruzuļotām maliņām, sanāca ap mani, un beigās notika vienošanās, ka es kopā ar Frauhinu ieiešu katrā istabiņā. Viņas visas raudāja un atvadījās no manis tā, it kā es būtu Latvijas simbols – zemes, kur pagājis viņu mūžs. Katra deva man ko par piemiņu, lai kaut kas no viņām paliktu Latvijā kā zīme, ka viņas te dzīvojušas. Pēc aizvešanas uz Vāciju es vēl saņēmu pāris kartiņas no Frauhinas. Viņas visas rītos un vakaros skatoties uz to pusi, kur ir Latvija. Nezinu, pa kādiem nenosakāmiem ceļiem te kādus gadus vēlāk atklīda baumas, ka vecās vācu kundzes mirušas vienā dienā.

12 Vācbaltiešu repatriācija bija tiešas sekas 1939. gada augustā–septembrī starp PSRS un Vāciju noslēgtajiem slepenajiem līgumiem. Vācbaltiešu kopiena no Latvijas uz Vāciju repatriējās 1939. gada oktobrī – decembrī. Apmēram vēl 10 tūkstoši palikušo repatriējās 1941. gada janvā-rī–martā.

13 Atvasinājums no vācu val. der Teller – šķīvis.

157Vaida Villeruša

Vecmāmiņas teiciens, ka viņas padzirdītas ar saldu tēju, bija neizprotams. Šodien, maisot tējā cukuru ar plānu sudraba karotīti, kurai monogramma “E. D.” (Emilia Dressler), saprotu, ka viņas bija Vācijai karā lieka nasta, kaut arī uz tēvzemi aizvestas.14

Tā šajās pēdējās vasarās manā dzīvē bija ienākusi gan skumja šķiršanās, gan jausma par neārstējamu slimību, par nāvi un dzīves nedrošību.

Taču ikdienā tādas domas tika atbīdītas. Mēs bijām vesels bariņš diezgan mežonīga paskata bērnu apmēram vienos gados, pieaugušie mums klāt nestāvēja. Dienas pagāja spēlēs un klejojumos tuvākajā apkārtnē, laukgala mežiņā (tagadējās Lībiešu ielas apkārtnē), pie ļoti vilinošā dīķīša (no tā tagad Dīķu ielas nosaukums) un vecajos kara ierakumos. Tomēr visbrīnišķīgākā vieta bija Berkavas grava – it kā nevienam nepiederoša Daugavas senkrasta ieplaka blakus Kugas ģimenei piederošam zemes gabalam. Daļēji grava bija pārvērtusies par džungļiem – mežonīgi bija saauguši ceriņu un jasmīnu krūmi no kādreizējās mājas – tagad tikai vilinošām drupām ar mūra pagrabiem – dārza, kā arī no vēja un putnu atnestām sēklām – pīlādžiem, ievām.

Tieši tur mūs sasniedza ziņa, ka pa šoseju uz Rīgu braucot tanki. Tādus mēs nekad nebijām redzējuši, un mūsu plikās pēdas straujā skrējienā nodimdināja pa gravas taciņu lejup šosejas virzienā. Ceļa (tagadējās J. Kugas ielas) galā baltos putekļos stāvēja karavīrs un rādīja, ka tuvāk iet nedrīkst, raidīja mūs projām. Tanki radīja briesmīgu, žļerkstošu troksni, kāpurķēdēm maldami šosejas grantējumu.

Ceļa labā pusē, starp tagadējo J. Kugas un Ābolu ielu, kur sabūvētas mājas un iekopti dārzi, toreiz bija vien vecā parka daļa ar lielām liepām. Zem kokiem zālē bija apsēdusies neliela karavīru grupa – cilvēki 10–15, laikam jau satiksmes regulētāji – pabalējušos, zaļganos formas tērpos, laiviņām galvās. Pie tām bija sarkana zvaigznīte.

Mūsu bariņā bija arī manas vasaras draudzenes – Ija un Irēna Freimanes – slavenas Rīgas bērnu ārstes meitas. Par lielu brīnumu izrādījās, ka viņas māk runāt krieviski, vēl vairāk, ka mājās ģimenes valoda ir krievu! Tagad saprotu, ka par to liecināja meiteņu mātes un vecākās māsas vārdi – Natālija un Tatjana, taču toreiz tas bija liels pārsteigums. Ija un Irēna uzsāka sarunu ar karavīriem,

14 Nacistu okupācijas gados latviešu sabiedrībā izplatījās baumas, ka Vācijā vecu cilvēku neesot, tie kā nevajadzīga nasta tiekot noindēti ar saldas tējas palīdzību. Faktu, kas apliecinātu šādu nacistu politiku, nav. Pieļaujams, ka šīs baumas latviešu sabiedrībā izplatīja paši nacisti, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu nodarbināt totālā kara vajadzībām. Bailes no “saldās tējas tases” daudzus gados vecus cilvēkus spieda “brīvprātīgi” iesaistītes, piemēram, prettanku grāvju rakšanā.

158 Vaida Villeruša

un tie atplauka, ka kāds te viņus saprot. Noskaidrojās, ka viņiem ļoti gribētos dzert tīru ūdeni (tagad avīzēs lasu – viņi bijuši brīdināti no saindētā dzeramā!) un papirosus, ja tādi būtu. Freimaņu meitenes joza uz māju pēc prasītā, bet es ar kādiem laikabiedriem paliku pie karavīriem, neslēpjot izbrīnu par viņiem. Taču veltīgas bija viņu pūles ar mums runāt – mēs neko nesapratām. Viens gan bija skaidrs – viņi bija normāli cilvēki, lai gan pēc mistisko “bāzu” ierīkošanas pieaugušo sarunās pa ausu galam bija dzirdēts daudz kritiska par viņiem. Galvenais – viņiem it kā vajadzēja būt “šķībacainiem”, taču šiem acis bija tādas pašas kā mums! Viņu formas tērpi izskatījās kā izbalējuši, salīdzinot ar mūsu karavīru formām, taču podziņas mirdzēja saulē un arī plato siksnu sprādzes, kas sajoza krokās formas blūzes, bija spoži nospodrinātas.

Vienā rāvienā izdzēruši atnesto ūdens spaini (no tā gan skrējienā daļa bija izšļakstījusies), viņi bija izbrīna pilni par smalkajiem papirosiem. Meitenes bija atnesušas visu, ko bija varējušas mājās atrast, – pat kārbu ar cigāriem (vecāki bija darbā, kalponi meitenes vērā neņēma).

Ikšķilē Freimaņus zināja katrs – daktere Freimane nevienam bezmaksas palīdzību neatteica. Ģimene bija labi situēta – viņu vasaras mājiņa bija skaista un moderna, dārzu kopa speciāls dārznieks, un tajā visu vasaru ziedēja puķes. Kad bērnu bars šiverēja pie viņiem, kalpone speciālā toverītī sakūla lielāko gardumu – saldējumu. Garāžā stāvēja smalks limuzīns, kāds nevienam Ikšķilē nebija, bet dārzā strādnieki meiteņu brālim Imantam taisīja tenisa laukumu. Bērnus te neapsauca un projām neraidīja, par pārkāpumiem nesodīja. Taču, kaut arī ģimenē runāja krieviski, viņi aizbrauca uz Vāciju! Par manu draudzeņu likteni man ziņu vairs nebija. Rīgas māju Freimaņi bija pieprasījuši 1990. gados, bet par Ikšķili dzirdēts nebija.

Karavīri pastāstīja, ka esot ceļā jau kopš nakts un nezinot, kad ceļš būs galā. Prasīja, kas te par vietu, un runājās ar meitenēm. Man nesaprotamā valodā risinātās sarunas nelikās interesantas, un es jozu uz mājām pastāstīt par negaidīto tikšanos. Taču apbrīnas vietā no citādi pielaidīgās tēvmāmiņas saņēmu brāzienu. Viņa teica, ka vecākiem nemaz nedrīkstot stāstīt, kur esmu bijusi.

Tagad zinu, ka tas bija 1940. gada 17. jūnijs un mana pirmā sastapšanās ar vienu no armijām, kas nākošajos gados soļoja pa mūsu zemi.

Izgājušas Ikšķilei cauri, armijas daļas te vairs manāmas nebija. Vasara turpinājās – skaista kā visas bērnības vasaras Ikšķilē. Pieaugušos gan māca rūpes. Tuvojās kāda dīvaina diena – vēlēšanas. Mūsu tuvākie kaimiņi bija

159Vaida Villeruša

Rozenbergi – manas mirušās vecmāmiņas brāļa bērnu ģimene, manas mātes māsīcas un brālēni. No turienes uz mūsmājām pie vecmāmiņas nāca Mīlīte –Emīlija Rozenberga. Vecmāmiņai darbu gūzmā laika sarunām nebija, vienīgi kad “lietus gāza bāņiem” un ārā neko nevarēja darīt, vecmāmiņa nodevās iekšdarbiem, parasti stāvot pie plīts. Tādās reizēs tūdaļ bija klāt Mīlīte, apsēdās plītspriekšā uz žagaru cērtamā bluķa un uzsāka strīdu ar vecmāmiņu par “labo dzīvi”. Tagad saprotu, ka Mīlīte bija komuniste ar “sirdi un dvēseli” un centās pārliecināt vecmāmiņu, kas šīm idejām pretojās. Strīdi kļuva arvien dedzīgāki, līdz beidzot vecmāmiņa paceltā balsī sauca: “Ej projām no manas mājas!” – vai arī Mīlīte apvainotu izteiksmi paziņoja: “Tu neko nejēdz! Es vairāk ar tevi nerunāšu!”

Līdz ar vecmāmiņas slimību disputi par “labāko dzīvi” beidzās, taču bija kāda diena, kad Mīlīte atkal bija klāt un uzsāka pārrunas ar manu otru vecmāmiņu – tēvmāmiņu, ar kuru viņas nebija ne draudzenes, ne radinieces. Mīlīte centās pārliecināt, ka noteikti jāiet vēlēt par labo dzīvi. Kad vecmāmiņa teicās to nedarīt, Mīlīte draudēja, ka visi būs pierakstīti un negājušie nedabūs ne

Kalnapodnieku pagalms. 20. gadsimta 30. gadi

160 Vaida Villeruša

petroleju, ne cukuru. Pēc Mīlītes aiziešanas vecmāmiņa lika punktu: “Es nekur neiešu! Ko viņi man var padarīt?” Jā, ko viņi (kādi mistiski viņi!) var mums padarīt? Bez tam cukuru mums nemaz nevajag – mums ar to jau rezervei piebērts lielais stikla vīna balons. Un petrolejas vietā mēs varam iztikt ar svecēm!

Nākošā satraucošā ziņa bija, ka garām braukšot valdības vīri uz Maskavu un visās stacijās vilcienu sveikšot. Kaimiņu Viesturs un vēl kādi mani draugi visu dienu dežurēja Ikšķiles stacijā, lai to nenokavētu. Mani nelaida, un es visu dienu nīku pie vārtiem, gaidot viņu atgriešanos. Bēdas par to, ka šī izprieca man gāja garām, remdēja ziņa, ka vilciens ar appušķotu lokomotīvi Ikšķilei lielā ātrumā aiznesies garām, melnus dūmu mutuļus gaisā mezdams. No Viestura, kas kā vietējais bija ar plašāku paziņu loku, es dzirdēju pantiņu, kas palika atmiņā ar pirmo dzirdējumu:

Pie Kremļa pils vārtiemStāv Kirhenšteins bālsUn žēlīgi lūdzasPēc maizes un sāls.

Rozenbergu mājās parādījās agrāk neredzēti vīrieši – Mīlītei bija sākusies labā dzīve – viņas brāļi bija izlaisti no Centrālcietuma.

Nenovēršami vasaras prieki beidzās, bija atgriešanās Daugavpilī, pošanās uz skolu. Ja Ikšķilē nekādas sevišķas pārmaiņas nebija jūtamas, tad to nevar teikt par pilsētu. Tur visa dzīve bija mainījusies!

Tikai gadu atpakaļ bija svinēta Zemgales divīzijas15 20 gadu jubileja.16 Bija parādes, pieņemšanas, karogi, mūzika... Triju Zvaigžņu ordeņi nolija kā lietus – lai atrastu tēva vārdu sarakstā, bija jālasa veselas avīzes lappuses. Lieki teikt, ka tēvs ļoti lepojās ar nelielo zilo kastīti un tajā uz tumši zila samta ieguldīto sudraba goda zīmi. (Māte jau iepriekš bija dabūjusi apzeltītu ordeni par izcilu darbu 20 gadu garumā vienā darbavietā un Kārļa Ulmaņa parakstītu goda rakstu.) Un nu pēkšņi kļuva zināms, ka Zemgales divīziju izformēs – daļu pārvietos uz Krustpili, daļu uz Cēsīm... Notika neticamais – tēvs atstāja Latvijasarmiju, demobilizējās17 un, mīļoto formu nomainījis pret civilām drēbēm, sāka strādāt kādā kantorī (skaistā parādes formas cepure gan tika ietīta

15 4. Zemgales kājnieku divīzija – viena no četrām Latvijas armijas divīzijām, dislocējās Daugavpilī. No 1936. līdz 1940. gadam divīziju komandēja ģenerālis Žanis Bahs.

16 Zemgales kājnieku divīziju izveidoja 1919. gada novembrī.17 1940. gada jūlijā–augustā no Latvijas armijas atvaļināja 785 virsniekus.

161Vaida Villeruša

zīdpapīrā un nolikta skapja labākajā plauktā). Patiesībā no tēva tiešā darba demobilizējās tikai divi – bez tēva vēl Roberts Trusle. Pārējie bija centušies viņus atrunāt, ka tik traki jau nebūšot, gan vēl viss būšot labi!

Gan māte, gan tēvs brīnījās par dažu labu paziņu, kas pēkšņi bija kļuvis komunists. Turīgas Ikšķiles saimniekmeitas vīrs, izrādījās, pagultē visu laiku glabājis sarkano karogu... Juris Pabērzs, ar ko māte bija kopā strādājusi un kas bija teicis kvēlas runas aizsargu sanāksmēs, bija iecelts tieslietu ministra godā... No mūsu dzīvokļa pazuda Ernests Šmits – pēkšņi atvadījās un kaut kur aizbrauca. Viņš bija LETA’s Latgales korespondents un dzīvoja pie mums “mēbelētā istabā”. Savas mantas, sapakotas divās koka kastēs, viņš uzticēja mātei, un māte tās glabāja neatvērtas 50 gadus, taču Šmits vairs nekad pie mums neparādījās. Šmita aizbraukšana izraisīja nākošās pārmaiņas mūsu dzīvē. Proti, tika nomainīta vietējās avīzes redakcija un mums, negaidot piekrišanu, paziņots, ka jaunais redaktors dzīvos pie mums korespondenta Šmita vietā. Tas bija neviens cits kā Daugavpilī par nelikumīgām robežu pāriešanām un proklamāciju kaisīšanu vairākkārt tiesātais Alfons Noviks18 (vēlāk augsta ranga čekas darbinieks)! Māte, kuras darbs visus Daugavpils gadus bija tiesā, šausmās steidzīgi meklēja citu dzīvokli. Pēc tam gan nāca atsaukums – Noviks mitināšoties stacijā, Berlīnes guļamvagonā, arī darbs viņam bija atrasts citviet, ne jau avīzes redakcijā. Taču dzīvokļa maiņa lielā steigā tomēr notika – pāri ielai, tieši pretī līdzšinējam, bija atbrīvojies virsnieka Sproģa, kuru pārcēla uz Krustpili, dzīvoklis. Tajā bija četras istabas. Vienā dzīvoja Daugavpils pilsētas slimnīcas virsmāsa Johanna Ozola – viņu mēs dabūjām mantojumā no Sproģiem. Iepriekšējo, lielo māju pilsētas centrā mēs nepametām vienīgie – no tās izvācās miertiesnesis Švarcbahs19 (Straume), komponists Feils20 un citi. Novembrī tur apcietināja ģimnāzijas audzēkni Haraldu Muižnieku – it kā par ieceri virs skolas uzvilkt Latvijas karogu. (Tiesneša Krievāna21 likteni, paliekot tur dzīvot, risināja 1941. gada 14. jūnijs.) Vecāku rūpes un satraukums auga augumā, vietējo notikumu ēnā bālāki kļuva kara draudi.

18 Alfons Noviks (1908–1996) – LPSR valsts drošības tautas komisārs, ministrs (1940–1953). 1995. gadā par piedalīšanos civiliedzīvotāju deportācijās Latvijas Republikas tiesa piesprieda viņam mūža ieslodzījumu.

19 Hugo Švarcbahs (1902–pēc 1941) – Daugavpils apgabaltiesas Ilūkstes rajona miertiesnesis, de-portēts 1941. gadā.

20 Alfrēds Feils (1902–1942) – komponists, ērģelnieks, diriģents, pedagogs.21 Jānis Krievāns (1891–1941) – izmeklēšanas tiesnesis Daugavpilī, miris izsūtījumā.

162 Vaida Villeruša

Skolā skolotāji bija līdzšinējie, taču portreti pie sienām ar valstsvīru sejām bija citi. Skolā bija ierīkots “sarkanais stūrītis”, kas gan pēc vienreizējas apskates mūs nespēja saistīt. Bija politinformācijas stundas, kurās mēs pirmo reizi uzzinājām par ienaidniekiem mums visapkārt – tie uzglūnēja no katra stūra! Lielākās grūtības mums – trešklasniekiem – radīja neizsakāmi sarežģītā krievu valodas gramatikas grāmata, domāta laikam tiem, kas bija vienmēr mācījušies krievu skolā, pie tam vismaz vidusskolas pēdējās klasēs. Neviens klasē neko nesaprata, laikam jau arī skolotāja nebija tam gatava. Katra stunda sākās ar kaut kādiem “paģežiem” [krievu val. падеж – locījums (gramatikā)] un izsauca šausmas – varējām censties, cik spēka, rezultāta nebija. Pirmajā maijā mums bija jāiet gājienā, taču beidzās ar to, ka bezgala ilgi nostāvējām vien pilsētas dārzā – Tareločkā – gājiens iztika bez mums.

Arī pilsētas dzīve bija izmainījusies. Bija daudzi, agrāk neredzēti cilvēki. Veikalos izpirka visu – pat drēbju baķus, kas bija stāvējuši gadiem, neviena neiekāroti. Krievu sievietes bija visas līdzīgas – zemās siksniņkurpēs – reizēm gan audekla, rudenī īsās zeķītēs, galvās beretes, kuras sauca par „bubļičkām” [krievu val. бублик – baranka]. Gan beretes, gan drēbes, gan viņas pašas bija kaut kādā veidā pelēkas. Par viņām pilsētā klīda izsmejoši stāsti: viņas nespējušas ticēt savām acīm, ka var būt tik skaistas drēbes, veļa. It kā bijis gadījums, kad mežģīņots un cakots naktskrekls uzvilkts izejamās kleitas vietā.

Taču mūsu māte nesmējās – viņa skumji teica: “To izdarījis trūkums. Kurai sievietei gan negribētos ko skaistu!” Tēvs bija vēl bargāks: “Tās smējējas, kas tagad tik smalkas, pašas vēl pavisam nesen sādžā norāpušās no krāsns!” Tagad, to atceroties, zinu, ka vecākiem bija taisnība. Par virsnieku stāju gan tēvs bija dziļi sašutis: kā formā tērpts var stiept koferus, saiņus... Latvijas armijā formā tērptam nedrīkstēja būt rokās nekas – arī klēpī nesami bērni! Vienkāršie Sarkanās armijas zaldātiņi, salīdzinot ar mūsu iepriekšējiem, tiešām bija smieklīgi. Viņu garie šineļi bija brūni pelēki, no kāda nenosakāma, lupatu atgādinoša auduma, pogas kopā saturēja mistiskas šķērslentes, cepures ar garām ausīm kuļājās ap seju, bet virs galvas beidzās ar savādu puļķīti. Taču viņus ārpus kazarmām nelaida – varēja redzēt tikai retumis. Ielas pilsētā pildīja dažādu ieroču šķiru virsnieki. Ja pēdējiem kājās bija sakrokoti stulmzābaki, tad zaldātiņiem – dīvaini, bezformīgi, par “kirzām”22 saukti apavi. Un no visiem nāca smags tabakas, ko sauca par “mahorku”, smārds.

22 Faktiski kirza (krievu val. – Кирза, saīsinājums no Кировский завод) – ādas imitācija, kuru izmantoja zābaku ražošanā, lai Sarkano armiju apgādātu ar apaviem.

163Vaida Villeruša

Veikalu izpirkšana kļuva arvien drudžaināka, tika ieviestas normas pirkumiem. Arī mūsu māte sāka bažīties un nopirka šo to, kas nepavisam šajā mirklī nebija vajadzīgs (viss gan sadega un izplēnēja pelnos). Veikalos ieviesās kas agrāk neredzēts – rindas! Tas bija tā, ka cilvēki stājās viens aiz otra un gaidīja, kamēr tiks līdz pārdevējam. Gluži kā rotaļā “Vista un vanags”, kad aiz vistas sastājās cālēni – skolas stundu starpbrīdī visa klase! Reiz biju aizsūtīta uz Štrausa veikalu pēc desas – stāvēju un stāvēju, un mani ikreiz, kad tuvojos pārdevējam, pagrūda sānis. Māte, nevarēdama mani sagaidīt, ieradās meklēt un iztaisīja veikalā skandālu, ka tā izturas pret bērnu un pārdevējs to neņem vērā!

No darba atbrīvoja medmāsu Ozolu. Viņa no mums atvadījās un aizbrauca uz Irlavu – savu dzimto pusi, jo te allaž bija piedalījusies vadošo personu saiešanās un ballēs, cenšoties vienmēr nofotografēties pirmajā rindā! Pie mums šajā skolas gadā dzīvoja Vera Muktepāvule – Vanagu pagasta vecākā meita, ģimnāziste. Nezinu, vai internāts, kur viņa bija dzīvojusi iepriekš, likvidēts vai arī viņas vecāki uzskatīja par lielāku drošību atrašanos pazīstamā ģimenē. Vēl vairāk uz pavasara pusi Veriņai pievienojās Margarita Jansone. Viņas tēvs bija prokurors Daugavpils apgabaltiesā, māte – kancelejiste turpat. Pēc tēva atlaišanas viņi pārcēlās dzīvot uz Līvāniem, bet meitu līdz skolas gada beigām uzticēja mūsu vecākiem. (Ar šiem cilvēkiem ceļi vēlāk krustojās – Johanna pēc kara ieradās pie mums Ikšķilē un ilgus gadus dzīvoja mūsmājās, Veriņa – kādu laiku t.s. vācu laikā līdz aizbraukšanai bēgļu gaitās, bet Margaritu vecāki paņēma pie mums, kad ļāva atgriezties izsūtītajiem bērniem.)

Pašu dzīves izmaiņās un apkārtējā noskaņojumā karš it kā attālinājās, lai gan tas turpinājās jau trešo gadu. Liekas, toreiz pat nezināju, ka karo arī Japāna. Franču Mažino līnija,23 vācu Zigfrīda līnija,24 Eiropas posts vairs netika uztverts tik traģiski kā izmisīgā Varšavas pretošanās, poļu varonība, un tāda līdzjūtība citiem vairs nebija. Tieši atsevišķi kara pirmo dienu notikumi iespiedušies atmiņā. Tas bija avīzes raksts, ko māte lasīja vecmāmiņai priekšā, bet es, pie pēdējās piespiedusies, klausījos, kā vācu zemūdenes sašāva angļu pasažieru kuģi un kā tas strauji grima. Kapteinis, neko nespēdams līdzēt, stāvējis miera stājā uz komandtiltiņa, atdodot godu Lielbritānijas karogam. Kad ūdens sasniedzis viņa seju, viņš noņēmis cepuri, noskūpstījis un iemetis jūrā, un palicis stāvot, skatoties uz savu karogu un neizkustoties. Vai arī stāsts par Polijas robežu: kad padomju

23 Mažino līnija (Maginot Line) – Francijas aizsardzības līnija, kuru sāka būvēt 1929. gadā 380 km garumā gar Vācijas robežu. Nosaukta Francijas kara ministra Andrē Mažino (Maginot) vārdā.

24 Zigfrīda līnija (Siegfr iedstellung, Westwall) – Vācijas rietumu robežu nocietinājuma līnija.

164 Vaida Villeruša

armija pie tās pienākusi, viens zaldāts izkustinājis poļu robežstabiņu, izcēlis to no zemes un, uz pleca uzlicis, aiznesis līdzi. Tik vienkārši...

Skola 1941. gada pavasarī beidzās ātrāk nekā parasti. Tēvs šoreiz bija nolēmis braukt projām no Daugavpils kopā ar mums. Pēc vecmāmiņas nāves vajadzēja pārņemt Ikšķiles dzīvi. Vecāki noīrēja preču vagonu, un mēs pārvedām mantas, kuras nebūtu nepieciešamas pilsētā: grāmatas, klavieres, palmu (!), daļu mēbeļulīdz ar Šmita divām kastēm, taču Daugavpilī palika visas mūsu drēbes, “kara rezerves” un pat gāzmaskas! Man tas šķita interesants piedzīvojums, un es nedomāju, ka nekad te vairs neatgriezīšos, ka viss izkūpēs pelnos un drupās un ka pēc 40 gadiem, ierodoties dzimtajā pilsētā, tā jau būs pavisam cita. Vienīgi tuvojoties Ikšķilei, kad mēs jau bijām izgājuši pēdējā vagona vaļējā platformā, gatavojoties izkāpšanai, es pēkšņi ieraudzīju, cik tālu aiz mums aizstiepjas spožas sliedes, un mani pārņēma zaudējuma sajūta. Es šķīros no savas agrīnās bērnības, lai tuvotos pusaudža gadiem.

Taču skumt nebija laika – Ikšķile mūs saņēma atplestām rokām. Tēvs atrada darbu Rīgā un sāka katru dienu uz to braukt ar vilcienu. Māte bija palikusi Daugavpilī – viņas lielais apzinīgums neļāva tā vienkārši aiziet no darba, viņa likās par to atbildīga un tur ļoti vajadzīga.

Vasara, kā allaž, bija ar saviem priekiem un notikumiem. Lai gan radio tagad bija atvests uz Ikšķili, klausīties to neiznāca – tēvs visu dienu bija darbā; vecmāmiņai nebija laika, bet bērnus tas neinteresēja.

Būtu melots, ja es teiktu, ka 14. jūnijs25 Ikšķilē būtu bijis traģisks. Ikšķiles viducī, kur dzīvojām mēs, tā bija tāda pati diena kā visas citas. Ne te braukāja neredzētas mašīnas, ne te bija kādi sveši ļaudis. Tikai vakarā, kad atbrauca tēvs no Rīgas, viņš un mani krustvecāki bija satraukti un stāstīja, ka pilsētā noticis kas negaidīts – veselas ģimenes ar mašīnām vestas uz staciju, tur sadzītas vagonos, aizvestas. Taču toreiz tā bija drīzāk neziņa, kas ar viņiem tālāk notiks, nevis viņu likteņa pareģošana.

No Ikšķiles neviens aizvests netika, arī mūsu paziņu vidū vēl tādi nebija zināmi. Tēvam bija izdevies sazvanīt Daugavpilī māti – viņa turpināja strādāt. Pēc tam gan atnāca arī mūsmājās kāda ziņa – no Tīnūžiem esot aizvesta augstāka Latvijas armijas virsnieka ģimene, taču mēs viņus nepazinām. (Izsūtīto sarakstos minētas divas ģimenes – Akermaņi un Osīši no Tīnūžiem, viena no Daugavas kreisā krasta – Berkavas.)

25 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas tika deportēti 15 424 cilvēki, arestēti – 5259, nošauti – 700, nometnēs un nometinājumā mira 5381 cilvēks. Faktiski tieši šo represiju rezultātā sabiedrība padomju varas gadu sāka dēvēt par “baigo”.

165Vaida Villeruša

Pēc 14. jūnija uz pāris dienām no Daugavpils atbrauca mūsu māte – viņa gan bija satraukta, jo Daugavpilij 14. jūnijs bija gājis smagi pāri un daudzi viņas darbabiedri bija pazuduši. Viņa bija redzējusi smagajā mašīnā Margaritas māti – tā bija pamājusi atvadas. Tagad nesaprotu, kas tā bija mātei par apsēstību ar to darbu – neskatoties uz visu notikušo, viņa aizbrauca atpakaļ uz Daugavpili, lai gan viņas mīļie bija te, Ikšķilē.

Tuvojās vasaras lielākais notikums Jāņi, Zāļu diena. Nebija vairs vecmāmiņas, ar kuru iet uz meža pļavām pēc Jāņu zālēm. Kaut gan visapkārt bija ziedoša vasara, katra ežmalīte, katra grāvmalīte un ceļa mala bija tagad jau sen neredzētu ziedu pilna. Mēs – potenciālie Jāņu bērni – devāmies tālākos meklējumos. Galamērķis bija Kaparāmura ezers, kur mēs saplūktu kalmes, varbūt izdotos sasniegt kādu ūdensrozi... Karstā 23. jūnija priekšpusdienā dzelzceļa sliedes forsējām pie stacijas; lai nopirktu tās bufetē karsti kāroto saldējumu, mums naudas nebija – tas atkrita pats no sevis. Pāri sliedēm, nedaudz uz Rīgas pusi no Ikšķiles stacijas, pakalnītē bija augsts koka skatu tornis – laikam jau ugunsnovērošanai celts, taču jau pasen ieguvis lietošanas aizliegumu. Tā lielākā pakāpienu daļa bija satrūdējusi, daudzu trūka. Taču tornis mūs allaž pievilka kā magnēts. Nekādi aizliegumi un stāsti par iespējamu torņa gāšanos mūs nespēja atturēt no uzrāpšanās tā augšējā platformā. Skaidrā laikā no tās varēja redzēt Rīgu. Patiesībā gan tikai Kvadrāta fabriku Šķirotavā – gluži kā jūrā pie apvāršņa redzams tāls kuģis. Ja runātu vēl precīzāk – varēja redzēt fabrikas skursteņus un to dūmus kā tumšas stīgas debesīs. Taču šoreiz, kaut diena bija skaidra un saulaina, tur, kur pie horizonta vajadzēja iezīmēties Kvadrātam, bija milzīgs melnu dūmu mākonis – kaut kas dega ja ne pašā fabrikā, tad Rīgā noteikti. Nekādā skaidrībā netikām, taču, tikko bijām veikuši grūto un bīstamo lejupceļu, notika kas negaidīts! Sākās apdullinošs troksnis, un debesis kļuva melnas no milzīga skaita lidmašīnu. Tās bija ļoti lielas un lidoja neiedomājami zemu – līdz ar koku galotnēm, šķiet, ka pat zemāk par skatu torņa veco šindeļu jumtiņu. Lidmašīnu bija tik daudz, ka nosedza skatu augšup kā vāks, un tajās jautās kas ļoti draudošs. Puikas teica, ka tie ir bumbvedēji. Spārnu apakša bija zaļā krāsā, ar lielu, sarkanu piecstarainu zvaigzni. Bija redzami lidotāji, tik zemu tās pārlidoja. Mūs pārņēma pēkšņas bailes, un mēs pieplakām zemei zem krūma torņa pakājē. (Tagad, no tālu gadu atstarpes to atceroties, domāju – ja mēs būtu bijuši torņa augšā, mūs varēja nošaut!) Lidmašīnas lidoja no Daugavas puses (no Lietuvas?) un aizlidoja virzienā uz Tīnūžiem. Līdzīga, draudoša aina tuvākajās dienās atkārtojās vēl divas reizes – vienu reizi, man esot pie kapsētas vecā vaļņa, otrreiz – mājās aiz klētiņas, aveņu dārzā, un katru reizi mani pārņēma bailes – tik draudoši

166 Vaida Villeruša

bija šie pārlidojumi. (Bet par skatu torni jāsaka, ka tas vēl pieredzēja daudz ko un sagruva tikai labu laiku pēc kara.)

Pēc pārlidojuma mēs atgriezāmies mājās, un ar to pašu mūsu Jāņi bija beigušies – tēvs ar pēdējo iespējamo vilcienu bija atbraucis no Rīgas un pateica, ka sācies karš, ka Liepājā smagas cīņas.26

Taču mūsmājās traģisko ziņu aizēnoja kas cits: kas notiks ar mūsu māti Daugavpilī? Nekādi sakari vairs nebija iespējami, tālab tēvs jau nākošās dienas rītā brauca ar divriteni uz Daugavpili meklēt māti. Tikai tagad saprotu, cik bīstams tēvam varēja kļūt tāds brauciens starp nekontrolējamām armijas daļām un bēgļu plūsmu, ar iekārojamu pārvietošanās līdzekli! Pēc dienas tēvs atgriezās Ikšķilē – viņš nebija ticis tālāk par Krustpili, jo tur bija frontes līnija. Taču bija uzzinājis, ka Daugavpili jau ieņēmuši vācieši (tas bija noticis 26. jūnijā).

Pa ceļu gar mūsu mājām, kas savienoja staciju ar šoseju (tagadējo Daugavas prospektu un Ozolu ielu), kustība apsīka – laikam jau Ikšķiles stacija vairs vilcienus nesagaidīja – visi bija projām – tā domāja mājinieki. Vienīgi kādā karstā dienā kājām pa putekļaino ceļu klusēdams devās bariņš cilvēku Daugavas virzienā – kādi trīsdesmit. Taču tās pašas dienas pievakarē nāca atpakaļ – arī viņus laikam bija sasniegusi ziņa par vāciešiem Daugavpilī. Putekļos balti noputējuši, viņi izskatījās ļoti noguruši. Viena no gājējām pienāca pie vārtiem, kur es klusēdama stāvēju, un, noņēmusi no pleciem nelielu mugursomu, atdeva man divas jaunas klades un pāris zīmuļus, lai nesamais kļūtu vieglāks. Man šīs dāvanas likās liels dārgums, un es tās ilgi glabāju. Nezinu, kāpēc, bet domāju, ka tās man deva kāda rakstniece. Vai viņa ko tādu man teica? To es neatceros. Mājinieki domāja, ka tie bijuši kādi padomju iestāžu darbinieki, kas, savas vadības pamesti bez transporta, mēģināja doties austrumu virzienā. Kājām pa Rīgas–Tīnūžu ceļu atnākuši, pie Ikšķiles viņi cerēja iziet uz šosejas un rast kādu braukšanas iespēju. Taču bija spiesti atgriezties un gar Tīnūžiem–Ropažiem nokļūt dziļāk Vidzemē. Cik tālu viņi aizgāja? Šīs pelēcīgās klades mani it kā iesaistīja viņu liktenī, un es jutu patiesi līdzi. Tagad pārdomājot, aizkustinoši liekas, ka klades un zīmuļi bija glābjamas, līdzi nesamas mantas! Kaut kad vēlāk es tās pierakstīju ar to, kas man tolaik likās svarīgs esam, pazaudēju garajos gados starp iegūšanas un šodienas rakstīšanu, taču aizmirsusi neesmu.

Kopš kara sākuma uz staciju mums bija stingri noliegts iet, bet bija jau vēl citi ceļi! Arī no Kapukalna (tagadējās estrādes) galotnes bija “redzama Rīga”. No turienes jau vairākas dienas bija saskatāmi dūmi – kaut kas dega. Apmēram

26 Vācijas uzbrukums PSRS sākās 1941. gada 22. jūnijā. Cīņas pie Liepājas sākās 23. jūnijā.

167Vaida Villeruša

nedēļu pēc kara sākuma man pāri sētai tika pasviesta ziņa, ka pa šoseju brauc vācu armija. (Tas varēja būt 1. jūlija pēcpusdienā – no rīta bija ieņemta Rīga.) Atļauju neprasot (skaidri zinot, ka tā tiks liegta), mēs atkal skrējām lejup pa Berkavas gravas taciņu.

Pa šoseju ļoti kārtīgās rindās Ogres virzienā brauca vaļējas smagās mašīnas, kurās ciešās rindās sēdēja karavīri dzelzs cepurēm galvās, priekšā turot šautenes. Šoreiz neviena satiksmes regulētāja nebija, taču brauciena veids pats par sevi izteica visu – tam tuvoties neviens neuzdrīkstētos. Braucēji neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi un neuzsmaidīja bērniem. Viņi skatījās un brauca uz priekšu... Protams, zem liepām šoreiz neviens neatpūtās. Tā es sastapos ar otru svešo armiju, kas devās pretējā virzienā iepriekšējai.

Nākošā dienā pa Ikšķiles ceļiem steidzīgi izbrauca motociklisti, stipri bruņoti, pa trīs uz viena braucamā: vadītājs, aizmugurē sēdētājs un trešais lielā kulbā, ko vēlāk sauca par blakusvāģi. Kādās mājās viņi bija prasījuši par iespējamu padomju armijas daļu klātieni, bet tādas jau te nebija. Pēc tam vācieši kādas dienas nebija manāmi. Tas laikam bija t.s. bezvaras periods, ko tagad gudri vēsturnieki apgalvo par nebijušu.27 Nezinu, kā citur, bet Ikšķilē tāds bija nešaubīgi.

Tā beidzās pirmais kara pārgājiens jaukajai Dieva pasaulei Daugavas krastā – un sākās cits karš. Karš savā starpā.

Vietējās aktivitātes sākumā mūs neskāra, jo tēvs atkal mēģināja aizkļūt uz Daugavpili, un mūs, mājās palicējus, māca satraukums ne tikai par nezināmo mātes likteni, bet arī par bīstamā ceļā devušos tēvu. Arī šoreiz tēvs drīz vien atgriezās, tālāk neticis, un mums bija vismaz viens no vecākiem.

Taču pa viņa neilgo prombūtnes laiku tomēr kaut kas bija noticis. Pa ceļu uz staciju – tik daudzkārt ieto – ejot, notika kas šausmīgs. Uz tā es, kas nebiju

27 Šādu skatījumu piedāvā, piemēram, Andrievs Ezergailis, norādot, ka bezvaras periodu izdo-mājusi padomju propaganda, lai šajā periodā notikušās “pašattīrīšanās” (galvenokārt ebreju un padomju varas aktīvistu beztiesiskās nogalināšanas) noveltu uz “buržuāzisko nacionālistu” pleciem. Arī nacisti centās norobežoties no “pašattīrīšanās” akcijām, lai visa atbildība par no-tikušo gultos uz latviešu pleciem. Sk.: Ezergailis, A. Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941–1944. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999. 35.–37., 58.–59. lpp. Savukārt vēsturnieks Juris Pavlovičs aizstāv viedokli, ka bezvaras periods varēja pastāvēt pat vairākas dienas. Sk.: Pavlovičs, J. Okupācijas varu maiņa Rīgas apriņķa austrumu daļā – neitrālās zonas fenomens (1941. gada 28. jūnijs – 6. jūlijs). No: Totalitārie režīmi Baltijā: Izpētes rezultāti un problēmas. Sast. Dz. Ērglis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. 144.–153. lpp. (Latvijas Vēstur-nieku komisijas raksti, 15. sēj.)

168 Vaida Villeruša

nekad mirušu cilvēku redzējusi, pēkšņi un negaidīti sastapos ar nāvi! Tā gulēja ceļmalā uz taciņas man pie kājām tumšu, sarecējušu asiņu peļķē, un ap to lidoja lielas, zilganas mušas. Tas man bija šoks – šo skatu nespēju aizmirst un izdzēst no atmiņas visa mūža garumā. Nezinu, kas viņš bija – seju it kā nemaz neredzēju, tikai tumšas, vienkāršas drēbes un novalkātas kurpes. Vecozolu Viesturs, kas vienmēr visu zināja, stāstīja, ka nošauts kāds no žīdu bodnieka ģimenes – pats vai kāds no viņa diviem dēliem. Tā tas arī varēja būt, jo mirušais gulēja netālu no vietas, kur kopš kāda laika Meijeru mājā ceļmalā neliela izkārtne vēstīja par Mendeļa Meijersona veikaliņu. (Māju vēlāk sauca par Caunītēm, tagad tā ir Daugavas prospektā 30.) Iepriekš šis veikals bija Ducenu mājā pie stacijas, bet Caunītēs bija Meijeru skārnis. Veikalnieks bija vecs ebrejs, sirmu bārdiņu, laipnīgs un interesants. Mani viņš sauca par jaunkundzi un deva kādu bonbongu par ieiešanu viņa bodītē. (Nekas tāds nenotika lielākā veikalā tagadējā Daugavas prospekta – Sūniņu ielas stūrī – Murņikova bodē.) Pavisam nesen Meijersonam bija izdevies apvārdot manu tēvmāmiņu un pierunāt nopirkt man toreiz galīgi nevajadzīgu pagaru, baltu mediķu ķiteli. Mājās es tā katrā kabatā atradu pa konfektei. (Vai vecais ebrejs bija gaišreģis un deva man pirmo ziņu, ka tādu valkāšu visu darba mūžu?) Nevienam viņš Ikšķilē netraucēja, šķiet, ka viņa dēli – Vulfs un Elja, kuriem pēc skata nebija neko daudz vairāk par 20 gadiem, arī neko ikšķiliešiem pāri nedarīja. Runāja, ka nošauts vēl kāds, kas iepriekšējā gadā bijis iecelts par milici, un vēl kāds... Šāvēji bija nošauto kaimiņi, paziņas, pircēji veikalā. Pēkšņi bija uzradušies kādi cilvēki aizsargu formās, ar šauteni plecā. Ap viņiem pulcējās jauni zēni, kas nu jutās svarīgi un nozīmīgi, ne vairs kā skolnieki vai gani. Kam formas nebija, tie izlīdzējās, apsienot ap piedurkni lenti karoga krāsās. Sauca viņi sevi par pašaizsargiem,28 taču nebija saprotams, ko te vajadzētu sargāt un no kā. Meijersonu nāvē vainoja Daini Resno – ievērojamas dzimtas atvasi, ģimnāzistu. No pieaugušo runām sapratu, ka ceļu viņam allaž līdzinājuši turīgie vecāki un ka viņam nebija nekādu pāridarījumu, par kuriem vajadzētu atriebties. Tā daudzi vēlāk centās attaisnot savus noziegumus. Vecmāmiņa domāja, ka tās varbūt bija dusmas uz visu pasauli – viņa tikko mirušā tēva vietā jau bija patēvs. Piedevām ļaunas mēles melsa, ka tieši māte tēvu uz viņsauli aizraidījusi – “noģift ējusi”.

28 Pašaizsardzība (vācu val. Selbstschutz) – 1941. gada vasarā vācu organizētas militāras vienības kārtības nodrošināšanai un t.s. zemes tīrīšanas veikšanai. Sk.: Ezergailis, A. Pašaizsardzības komandantūru loma holokaustā. No: Okupācijas varu nodarītie postījumi Latvijā 1940–1990. Rakstu krājums. Red. T. Puisāns. Stokholma: Memento, 2000. 200.–207. lpp.

169Vaida Villeruša

Atstājot bērnību pagātnē, sapratu, ka ne jau visi toreiz formu uzvilkušie bija šāvēji, taču daži šo tērpu aptraipīja uz visiem laikiem neiztīrāmu. Līdz pat šodienai saglabājusies nepatika pret vārdu “aizsargs”, pret viņu formu ar augsto, lielīgo cepuri, pret rakstīto sevis slavināšanai... Tā bija mana pirmā sastapšanās ar nāvi, bet, par nožēlošanu, ne pēdējā.

Kādu rītu mūsmājās ieradās kaimiņš Volrāts Vecozols – mana drauga Viestura tēvs un, nevis kā parasti parunājies pie sētas, svinīgi apsēdās uz piedāvātā krēsla un paziņoja, ka viņš nozīmēts par “desmitnieku” un turpmāk mums paziņošot valdīšanas pavēles. Mēs tādu amatu nemaz nezinājām – spriedām, ka varbūt desmit mājas viņam jāapziņo. Mums tika paziņots, ka pie stacijas būšot sapulce, uz kuru jāejot no katras mājas. Pēc tam ieradās Roberts Lazda no Daugavmalas ar to pašu ziņu – laikam viņi nebija sadalījuši savus “rajonus”.

Iepriekšējā gadā uz sabiedriskām aktivitātēm mūs nāca mudināt Rozenbergu Mīlīte, bet šoreiz – ne. Visi viņas brāļi bija prom līdz ar padomju varas izbeigšanos. Par vienu – jaunāko – Arvīdu Rozenbergu gan it drīz atnāca ziņa, ka viņš nebija nekur tālu ticis – kritis kādā kaujā pie Staraja Rusas.

[Valda Villeruša papildinājums. Citu Rozenbergu – Ernestu – kā Sarkanās armijas izlūku vai partizānu 1944. gadā (šķiet, ka tas notika vasarā) no Krievijas ar lidmašīnu pāri frontes līnijai iesūtīja Latvijā un ar izpletni nometa Latgalē. Ernestam bija kontakts ar māsu Elzu, kas dzīvoja Ikšķilē. Viņa devās uz satikšanos ar brāli, bet bez panākumiem, jo Ernestu vācieši bija jau sagūstījuši. Pēc neilga laika arestēja Elzu un viņas māsas – Hermīni (precējusies Brasliņa) un Emīliju (Mīlīti). Apcietināšanai par iemeslu varēja būt gan sazināšanās ar Ernestu, gan citas vācu režīmam nelojālas darbības. Elza vienreiz jau bija apcietināta par ieroča neatļautu glabāšanu (par to varas pārstāvjiem bija ziņojis saimniecībā par palīgu no Salaspils koncentrācijas nometnes paņemtais krievu karagūsteknis*). Savukārt kāda kaimiņiene bija darījusi zināmu, ka Hermīne klausās nevēlamus radioraidījumus. Droši vien bija sakrājušies arī citi “grēki”. Ofi ciālās apsūdzības ģimenes locekļi neuzzināja. Pēc kara Elzas meitu Elgu sameklēja kāda bijusī cietumniece un stāstīja, ka neilgi pirms vācu armijas aiziešanas no Rīgas visas trīs māsas no cietuma kameras tika izvestas un, domājams, nošautas. Tāds pats liktenis acīmredzot piemeklēja arī Ernestu.29

*Lai spēcinātu kara novājinātās lauku saimniecības, varas iestādes 1943. gadā tām piedāvāja darbaspēku – karagūstekņus no gūstekņu nometnēm, no okupētajām Austrumu teritorijām Salaspils nometnē ievestos bērnus, kas represiju rezultātā bija atšķirti no ģimenēm, un bāreņus. Dažās Kalnapodnieku kaimiņu mājās nokļuva viens vai pat vairāki šādi strādnieki. Rozenbergi izvēlējās divus karagūstekņus. Brasliņi par ganu pieņēma 12 gadus vecu baltkrievu zēnu Pjotru Gļinski, bet Vecozoli – apmēram četrpadsmitgadīgu krievu meiteni no Igaunijas Natāliju. Bērniem šajās ģimenēs klājās labi. Brasliņi, uzzinājuši, ka Pjotram nometnē atrodas

29 Ernests Rozenbergs (1901–1944) mira Neiengammes (Neuengamme) koncentrācijas nometnēs Hamburgas ārkomandā 1944. gada 20. decembrī. Kā nāves cēlonis ierakstīts: sirdstrieka.

170 Vaida Villeruša

sešgadīga māsiņa Marija, izprasīja arī viņu. Pēc kara abus bērnus atrada māte. Brasliņi viņai palīdzēja Cēsu tuvumā sameklēt vecāko meitu. Savā ģimenē nonāca arī Natālija.]

Tā nu bija – ja nostātos mūsu mājas ārdurvīs un skatītos uz pagalmu, tad tuvākie kaimiņi pa kreisi – Rozenbergi – mūs mudināja uz vienas, bet tuvākie pa labi – Vecozoli – uz otras varas atbalstu. Mēs bijām pa vidu un neatsaucāmies ne vieniem, ne otriem.

Vecmāmiņai ceļš uz stacijas sapulci šķita pārāk grūts un tāls (lai gan citreiz mēs to lēnā gaitā, atpūšoties pa ceļam uz “beņķīša zem liepas” pie tagadējās Birzes ielas, bijām veikušas it labi). Tika nolemts, ka mūsu māju pārstāvēšu es – desmitgadīga meitene. Nomazgājusi muti un kājas, uzvilkusi tīru kleitu, ļāvusi vecmāmiņai matus sapīt stingrās bizēs, dzirdējusi daudzkārtīgus apliecinājumus, ka ceļmalā neviens mirušais negulēs, devos turpu.

Gar Caunītēm gāju pa ceļa otru pusi, centos turp neskatīties un tomēr redzēju: veikaliņš bija ciet, lielu dzelzs stieni un piekaramo atslēgu slēgtām durvīm, izkārtne bija nozudusi, bet uz celiņa bija sabērtas gaišas, dzeltenīgas smiltis.

Nevis pagasta nams Tīnūžos, nevis skola Elkšņos vai baznīca Ikšķilē, bet dzelzceļa stacija pēkšņi bija kļuvusi par pagasta centru. Pie tās ceļu krustojuma vietā bija paliels laukums, kur tagad pulcējās apziņotie ikšķilieši. Daudz to nebija, tomēr cilvēki laukumu apņēma. Lielu daļu gan veidoja bērni un pusaudži, aiz ziņkārības te saskrējuši, un, protams, pašaizsardzībnieki gan formās, gan bez tām. Uz pārbrauktuves pusi bija uzcelti goda vārti, zaļām vijām apvīti, bija arī vairāki Latvijas karogi, bet malā stāvēja muzikanti ar taurēm. Laukumā bija iebraukta smagā mašīna nolaistiem bortiem, arī appušķota. Vācieši piebrauca ar motocikliem. Pūtēji pūta skaļu maršu, aizsargi sauca “urrā!”, bet sievietes māja ar puķēm. Galvenais bija kāds neliela auguma, paresns, drusku klibs vācietis, ko pavadīja vēl kādi citi. Viņš tikai ar pūlēm, citiem piepalīdzot, varēja uzrāpties uz smagās mašīnas. Jocīgākais bija tas, ka viņam šajā karstajā jūlija dienā rokās bija ādas cimdi! Viņš runāja skaļi, diezgan daudz, taču mēs (šķiet, gandrīz neviens!) neko nesapratām. Pēc tam kāds arī tulkoja, taču no teiktā atmiņā nav aizķēries ne vārds – nekāda satura šai runāšanai it kā nebija. Mani pilnībā piesaistīja viņa cimdi un roku vicināšana. Pūtēji vēlreiz ko nopūta, viņš notrausās no mašīnas un aizbrauca tālāk – laikam pasludināt jauno varu arī citur.

Pēc tam uz mašīnas dejoja Silvija Peinberga skaistā, košā tautastērpā ar kādu aizsargu, bet pūtēji centās izpūst valsi. Vēlāk uz laukuma dejoja vēl daži citi

171Vaida Villeruša

pāri, taču manā atmiņā palikusi Silvija – viņa šķita ļoti skaista. (Nebiju toreiz kļūdījusies, satiekot viņu pēc gadiem, atgriezušos no izsūtījuma, redzēju, ka viņa vēl arvien ir ļoti skaista. Tāda viņa bija līdz mūža galam, bet dejojot viņai bija septiņpadsmit–astoņpadsmit gadu. Vai ceļš uz Sibīriju bija samaksa par deju uz appušķotās mašīnas?)

Jaunā vara gan mūsmājās īsti jūtama nebija – dzīve ritēja savu gaitu. Vecozols nekādus rīkojumus uz mūsmāju nenesa. Taču patiesībā laikam tik mierīgi vis nebija, kā šķita – bez jaunās, oficiālās varas un valdīšanas bija arī vietējā, kas darbojās pati uz savu roku, it sevišķi tiesu spriežot. Pašdarbībai laikam katram bija savi iemesli. Tā bija arī asiņaina. Kādā vasaras dienā biju aizsūtīta uz kapiem sakopt dzimtas apbedījumus. Parasti klusajā kapsētā bija kāda neparedzētarosība – pulciņš ļaužu piekalnē raka kapu, es arī aizgāju paskatīties. Un atkal sastapos ar nāvi – bez zārka, bez pavadītājiem, bez atvadu vārdiem. Zemē bija kaste ar rokturiem, kādu parasti mūrnieki lietoja javas jaukšanai. Tajā gulējadivi jauni zēni asiņainās karavīru drēbēs, plikām kājām. Viena gaišmataināgalva karājās pāri kastes malai, tai blakus otra kājas – kaste bija par īsu nošauto augumiem. Blakus viņiem pacilāts stāvēja Kacens no Pāvulu mājām un rādījaplaukstā mazu sarkanu zvaigznīti, kas vienam no nošautajiem bijusi pie cepures. Apkārtstāvošie – dažas kapu kopējas, kādas speciāli pasauktas sievas, priecīgas gan nebija. Dalbiņu māte protestēja pret iesviešanu kapā un aizskrēja uz savu tuvējo māju pēc palagiem, kuros zēniņus ietīt. Kāda cita mēģināja mirušo kabatās atrast kādu pierādījumu viņu personībai un vienam atrada, ka uzvārds Briedis, un kādu adresi. “Viņš ir vidzemnieks!” atradēja teica. Notiekošā pārsteigta, es kādu brīdi stāvēju tur kā šokā un tad metos skriešus mājās, atstādama puķes neieliktas uz celiņa. Mājās briesmīgi raudāju – tā gaišmatainā galva pār netīrās kastes malu bija kas bērna prātam neaptverams...

Vēlāk par notikušo stāsti nonāca arī līdz mūsu mājai. Ar iesaukšanu Sarkanajā armijā padomju vara nebija kavējusies. Tagad jau aiz Mūžības vārtiem drošībā, Ikšķilē nošautie zēniņi bija vai nu noklīduši no savas daļas, vai aizbēguši. Bada spiesti, naktī pa dziļo Vaņķenu grāvi bija gājuši līdz piena pagrabam un tur izsalkumu remdējuši, dzerot pienu. Protams, ka nelūgto viesu bijums tūdaļ pamanīts. Šāvējs (pašaizsardzībnieks Jānis Kacens?) bija gulējis uz lauka, uzmanīdams grāvi. Tas nebijis tik dziļš, lai pilnīgi noslēptu augumus, un tā malai pāri pamanītas kustamies divas galvas... Nezinu, vai viņus nošāva pa gabalu vai tiesāja tuvienē... Nezinu arī, vai kāds mēģināja paziņot piederīgiem tam, kurš tika skaitīts par vidzemnieku Briedi... Kāda māte un tēvs varēja arī nomirt, nesagaidot nekādas ziņas par savu lolojumu. Nezinot, ka viņš ar savu biedru,

172 Vaida Villeruša

ietīti Dalbiņu mātes tīrajos, baltajos palagos, dus Ikšķiles smiltīs. Bet es, vēlākajos gados pēc kara dzirdot, ka Kacens notiesāts, uztvēru to kā taisnīgu atmaksu par patiesībā neizpērkamu noziegumu.

Paldies Dievam, manā bērnībā, izņemot šos trīs “tiesātos”, vairāk tiešas saskares ar nāvi nebija. Taču tā bija tepat blakus. Biju ganos līdzi Vecozolu Viesturam, un tur, meža malā pie tagadējiem Ādamlaukiem ganot, mums pievienojās vēl kāds zēns – laikam jau no citurienes Ikšķilē ieradies. Viņa tēvs bija iecelts par kādu virspolicistu Ikšķilē, un mūsu jaunais paziņa Uldis Prūsis bija viszinošs. Lielīgs, bezkaunīgs un izaicinošs viņš paziņoja, ka “šonedēļ šaus čigānus”.30 Ikšķilei bija pašai savi čigāni daudzus gadus – kāda kupla ģimene dzīvoja pie Ādamu dzelzceļa pārbrauktuves Indrānu pirtiņā. Viņi tika uzņemti kā dabīga Ikšķiles sastāvdaļa – svētdienās bija baznīcā, pa mājām nestaigāja. Kā vēlāk dzirdēju, kādas čigānu meitenes gājušas arī skolā. Vēl reizēm uzradās tabors ar teltīm mežmalā pretī Murņikovu bodei – tās čigānietes gan gāja pa mājām mangodamas. Vēl esot dzīvai mātes mātei – Ikšķiles vecmāmiņai – parasti nobrieda konflikts uz vietas – ja nedeva prasīto olu vai “biezpiena piciņu” bērniņam, promejot pār skopo saimnieci bira lāsti: “Kaut tu kā atliekts nazis staigātu!... Kaut tu lepns paliktu!...” Vēl bija čigāniete, kas brauca no jūrmalas un gāja pa mājām ar reņģu grozu, – tā visur bija gaidīta un zeltainās, smaržīgās reņģes iztirgoja viens divi. Es mazliet baidījos tikai no tabora, jo bērnībā bija dzirdēti briesmu stāsti – čigāni zogot bērnus un pārdodot tos cirkam. Akrobātikai mīkstie locekļi tiekot panākti ar sautēšanu karstā ūdenī. Jā, tādi viņi bija – noslēpumaini, svešādi. Taču – kāpēc nošaujami? Mājās tiku apsaukta, ka muļķības saklausījusies. Taču tās nebija muļķības. Neredzēju viņu aizvešanu nošaušanai, nedzirdēju šāvienus. Tikai daudzus, daudzus gadus vēlāk, Pārdaugavas pusē sēņojot, skolotājas Zentas Cišas dzīvesbiedrs mani aizveda uz kādu klajumiņu – kā mazu pļaviņu mežā nedaudz uz Ogres pusi no Vēveriem, tuvu ceļam un pastāstīja, ka tur nošauti čigāni. Viņš toreiz dzīvojis Rozēs – tēva nopirktajās mājās Daugavas krastā – un pusaudža ziņkārībā pēc notikuma te atnācis. Kad jautāju, vai tepat arī viņus apraka, Jāzeps teica: “Nebija jau ko rakt – viņi bija šauti ar ložmetēju, ķermeņu daļas karājās kokos līdz galotnēm...” Un vēl pēc gadu desmitiem, skatoties datus par 1941. gada iedzīvotāju

30 T.s. čigānu šaušana notika 1942. gada pavasarī. Iznīcināšanai galvenokārt tika nolemti čigāni, kas dzīvoja taboros un kurus nacisti uzskatīja par “asociāliem elementiem”. Pieņēmums, ka klejojošie čigāni izplata tīfu u.c. lipīgās slimības, noveda pie tā, ka tika nošauts 2000–2500 čigā-nu, t.i., puse no Latvijas čigāniem.

173Vaida Villeruša

skaitīšanu Ikšķilē, ko vācieši rīkoja jau augustā, izlasīju, ka uz Pikkalni – lopu muižiņu jeb pusmuižu – atvestas rūpīgi uzskaitītas veselas čigānu ģimenes no Rīgas, no Lubānas ielas,31 lai papildinātu Ikšķiles čigānu nelielo pulciņu.

Beidzot tēvam izdevās aizkļūt līdz Daugavpilij un tur atrast māti – dzīvu un veselu kūpošās, nodegušās un sabombardētās pilsētas drupās. Viņi abi kājām atnāca no Daugavpils, uz tēva riteņa uzsējuši sainīti ar Tautas palīdzības32 izsniegtajām drēbēm mātei; mūsu pašu Daugavpils iedzīve bija izkūpējusi liesmu jūrā, māte palikusi ar vecu vasaras kleitiņu mugurā. Mazu gabalu kaut kur ap Līvāniem viņus bija pavedis savos ratos kāds zemnieks, pārējais ceļš bija veikts kājām... Abi viņi bija saulē nopūstām, nodegušām sejām, noguruši un vāji, tomēr mēs bijām neizsakāmi laimīgi – atkal visi kopā!

Pamazām dzīve iegāja t.s. vācu laika sliedēs. Parādījās nodevu saraksti – pat vistu olas tur bija uzskaitītas. Pretī tika izsniegtas “kartiņas” – lapas ar sīkiem, pelēcīgiem taloniņiem cukuram, miltiem, ziepēm... Taloniņu, saņemot preci, veikalā nogrieza. Saņemšana gan bija sarežģīta – pakaļ tiem parasti tiku sūtīta es, un tas nozīmēja bezgalīgi ilgu stāvēšanu un gaidīšanu Ikšķiles stacijas uzgaidāmajā telpā jeb zālē, kā to sauca. Tur bija salikti galdi rindā, aiz tiem ar reģistru grāmatām uzticami cilvēki, un ļoti lēnā gaitā pacietīgi gaidījušie ikšķilieši tika pie pelēkajām lapām ar taloniem. Citas preces, ko uz tiem saņēmām, laikam bija tādas kā pierastas, taču ziepes bija kas neredzēts! Patiesībā tas bija tāds neputojošs it kā māla klucītis, drusku lielāks par sērkociņa kastīti, smags, neizprotams, taču sasmaržināts. Cits nekas neatlika kā vārīt ziepes pašiem. Tām smaržas nebija, drīzāk gan smaka, taču ar tām netīrumi bija pieveicami. Veļas mazgāšanai tika savārīts sārms no pelniem, un sakopušies mēs bijām. Zobu pasta bija līdzīga ziepēm – uz mazas koka ripiņas ar paceltām maliņām bija uzlīmēts brūngani sarkans plācenītis. Lieki teikt, ka mēs zobus netīrījām.

Pirmie vārdi, ko iemācījos vācu valodā, bija daudzkārt apspēlēti: “Butter? Eier? Speck?”33 Tā taujāja vācieši, ieklīduši pa reizei arī mūsmājās. Mums pārdošanai nekā nebija, izņemot pa kādai olai, kas tika atdāvinātas. Patiesībā gan pirmajā gadā vācieši Ikšķilē tikpat kā nebija manāmi, pat nezinu, kur bija viņu komandantūra vai kāda pārvaldes iestāde. Pa reizei ieklīdušie laikam bija

31 Iespējams, šīs ģimenes tika pārvietotas, jo Rīgā 1941. gada augustā šajā rajonā sāka veidot ebreju geto.

32 Tautas palīdzība – latviešu sabiedriskā labdarības organizācija, kas darbojās nacistu okupētajā Latvijā.

33 Vācu val. “Sviests? Olas? Speķis?”

174 Vaida Villeruša

kādu augstāku priekšnieku raitnieki, jo kaut kur taču valdīšanai bija jābūt! Par pieaugušajiem gan bija brīnums: ne speciāli mācījušies, ne valodās skolojušies, viņi tomēr vācu valodu saprata un arī paši buldurēja, nezināmo papildinot ar žestiem (tieši tāpat vēlāk bija ar krievu valodu). Pat vecmāmiņa, kurai visa skološanās bija vien pāris ziemas tālā bērnībā, domāja, ka saprašana nākot atmiņās no Pirmā pasaules kara, kad pietiekami saklausīta gan vācu, gan krievu valoda.

Visos šajos notikumos vasara aizzibēja ļoti ātri – klāt bija rudens ar skolu. Atkal tās sākums bija nevis septembrī, bet 15. oktobrī – esot jānovāc raža, kurā skolnieku piedalīšanās obligāta.34 Man Ikšķiles skolā viss bija jauns un neierasts. Varas maiņu laikā skola ārēji cietusi nebija – ja nu tur bija izsists kāds logs un zudis kas no inventāra. Pēc plašās, lielās daudzstāvu ēkas Daugavpilī te klasēm bija atvēlēts tikai ēkas otrais stāvs ar četrām telpām. Lai izvietotu sešas klases, 1.–2. un 3.–4. klase mācījās vienlaicīgi vienā telpā. Mana – ceturtā bija lielajā vidustelpā ar plašajiem logiem uz Daugavas pusi. No mūsu klases bija

34 1942. gada augustā ofi ciālās iestādes, lai novāktu ražu, aizliedza jebkādus sarīkojumus laukos, mobilizēja šai akcijai gan pilsētu iedzīvotājus (t.s. talciniekus), gan skolēnus.

Vācu okupācijas laika pārtikas kartīšu kuponi 25 gramiem maizes

175Vaida Villeruša

Vācu okupācijas laika Apavu iegādes atļaujas pieprasījuma veidlapa. Tajā pircējam bija detalizēti jāpamato prasītās preces vajadzība. Sniegtās ziņas izmantoja lēmumam par atļaujas došanu vai atteikšanu. Analogu procedūru nācās veikt arī citu pirmās nepieciešamības lietu iegādes gadījumos. Par nepatiesi sniegtām ziņām draudēja sods. Tekstilpreču iegādes atļaujas pieprasījumā pircējs parakstījās par nosacījumu: “.. man nav iebildumu pret šinī lūgumā uzdoto ziņu un apstākļu pareizības pārbaudi manā dzīves vietā, pie kam apsolos labprātīgi uzrādīt apskatei visas manā rīcībā esošās telpas un man piederošās mantas [tātad jādod piekrišana kratīšanai]. Apzinos, ka par nepatiesu ziņu sniegšanu man draud sods pēc likuma.”

176 Vaida Villeruša

ieeja skolotāju istabā, bet telpas galā bija “siena” – izņemama starpsiena, ar kuru svētkos varēja telpu paplašināt, tai pievienojot citkārt par mācību līdzekļu noliktavu lietoto skatuvi. Pie “sienas” lika stāvēt tos, kas bija nogrēkojušies – tā pildīja kakta, soda vietas uzdevumu visām klasēm bez izņēmuma. Starpbrīžiem atsevišķu telpu nebija – labākā laikā, kamēr varēja uzturēties pagalmā, mēs to darījām, citkārt mīņājāmies turpat klasē vai uz trepēm. Skolu tagad sauca par tautskolu, it kā pamatskolas vārds būtu slikts.

Tas, ka divas klases tika mācītas vienlaicīgi, toreiz sevišķi netraucēja – kamēr vieni lasīja, runāja, otri rakstīja. Vienīgi, kad izsauca atbildēt trešās klases skolnieci Āriju Budzi, visas galvas pacēlās no rakstu darbiem. Viņa stostījās un, būdama ļoti centīga un noteikti visu uzdoto iemācījusies, nespēja to izteikt. Viņas glītā, apaļā sejiņa piesarka ugunssarkana, uz pieres parādījās sviedru lāses, un nekas sakarīgs nenāca pār viņas lūpām. Skolotāji bija cietsirdīgi un ik pa laikam sarīkoja mums šo izrādi, bet man bija viņas ļoti žēl. Starpbrīdī ar mumsviņa runāja normāli. Tagad, no gadu atstarpes to atceroties, redzu to kā skolotāja neprofesionalitāti. Stundas bija saīsinātas līdz trīsdesmit minūtēm. Mācību ziņā es biju krietni vien priekšā pārējai klasei, nekādu grūtību nebija. Garlaicību man līdzēja kliedēt lielā kļava aiz loga pret manu solu – redzēju katru tās pārmaiņu – lapu krāsošanos rudenī, sarmu un sniegu ziemā, pumpurus un maigās ziedu spurdziņas pavasarī. Un kur tad vēl kļavas putni!

Dažos priekšmetos bija pielāgotas iepriekšējo gadu grāmatas – piemēram, matemātikā, citos to nemaz nebija, jo atzītas par nederīgām. Nezinu, kur pēkšņi bija pazudis viss papīrs – mēs saņēmām katrs pāris burtnīcas, vienu zīmuli, dažas rakstāmspalvas. Zīmēšanai mums izsniedza nelielu papīra lapu... Vienīgais priekšmets, kur samērā ātri parādījās mācību grāmatas, bija vācu valoda. Kad klases audzinātājs Zvirgzdiņš man dzimšanas dienā uzdāvināja zīmuļu drāžamo, visa klase bija neslēpti skaudīga. Agrāk ierastais priekšmets bija kļuvis par ļoti vērtīgu! Ar skolotājiem patiesībā bija ļoti bēdīgi – iepriekšējo gadu pedagogi bija izklīdināti, atlaisti, aizbēguši vai apcietināti. Skolotājs Jānis Graudonis35 – varas maiņas laikā cītīgs pašaizsardzībnieks – mācību gada sākumā aizbrauca strādāt citur. Ar Pakalniem – sociāldemokrātiem – bija tikts galā jau trīsdesmitajos gados.36 Pēteris Zvirgzdiņš mums mācīja matemātiku un

35 Jānis Graudonis (1913–2005) – latviešu vēsturnieks, arheologs. Pēc Rīgas skolotāju institūta beigšanas 1937. gadā strādāja skolā. Ikšķiles skolā – no 1939. līdz 1942. gadam.

36 Ulmaņa autoritārā režīma gados politiski neuzticamus skolotājus, pie kuriem pieskaitīja arī sociāldemokrātus, no darba atbrīvoja. Šāda prakse tika piekopta jau režīma pirmajos mēnešos.

177Vaida Villeruša

Vaida Villeruša Ikšķilē. 1943. gads

dabas mācību, taču šķiet, ka savas jaunības dēļ iepriekš par skolotāju strādājis nebija. Ilga strādāšana arī viņam nesanāca – nākošajā gadā viņu iesauca armijā, un viņš no mūsu dzīves pazuda uz visiem laikiem – neviens par viņa likteni neko nezināja. Vācu valoda, kaut arī apgādāta ar grāmatām, patiesībā nemaz nebija. Tās mācīšana bija uzticēta vecīgai, cimperlīgai kārkluvācietei. Viņa mums gandrīz trīs gadus mācīšanas vietā stāstīja vācu varoņeposu “Nībelungu dziesma”,37 pīdamās personās un notikumos, un – varu gandrīz vai derēt – padarīja to nepatīkamu uz mūžu ne tikai man, bet visiem klausītājiem. Lielvācijas himnu mēs tālāk par divām pirmajām rindiņām tā

37 Nībelungu dziesma (Nibelungenlied) – 13. gs. pierakstīta ģermāņu varoņpoēma.

178 Vaida Villeruša

arī neiemācījāmies. Bet tajās jau viss bija pateikts: “Deutschland, Deutschland über alles!”38 Par mācību programmā obligāto Horsta Veseļa dziesmu “Die Fähne hoh!”39 vispār nebija runas! Lieki teikt, ka šī cakainā vecmeita bija visas skolas vienots izsmiekla objekts. Vienīgā īstā pedagoģe bija skolotāja Bērziņa, kas mums mācīja vēsturi (kaut arī “pielāgoto”40) – viņas stundas bija interesantas un patīkamas. Visbēdīgāk bija ar latviešu valodu – to savā ziņā līdz arģeogrāfiju un zīmēšanu bija pārņēmis skolas pārzinis Jānis Ķiploks. Izņemot pāris diktātus, viņš latviešu valodas mācīšanu aizstāja ar “patriotisma” ieaudzināšanu. Stāstīja stāstu stāstus par savu izcilību, Mālpilī vadot mazpulku, skautus, aizsargus, rādīja fotogrāfi ju albumus ar ierindām un parādēm un gremdējās atmiņās. Taču drīz vien skolā sākās čukstēšanās: proti, viņš uzmācoties lielākajām meitenēm, un kādas esot viņam “iekrāvušas pa ģīmi”.Man šī lieta īsti skaidra nebija, taču tagad arhīva dokumentos var izlasīt, kāpēc no labas vietas Mālpilī viņam, neskatoties uz visu patriotismu, bija jāaiziet...

Vingrošana bija tikai rudenī un pavasarī, jo telpu tai nebija un mēs “vingrojāmies” pagalmā. Mājturībā gan bija izkļūšana no ikdienas pelēcības –tur, skolotājas Bērziņas mācītas, pie lielās skolas plīts pirmā stāva virtuvē vārījām piena zupu no līdzi atnestajiem produktiem, cepām pankūkas, un, šķiet, nekad nekas garšīgāks nav ēsts (zēni tajā laikā krāva malku)! Tādas bija mūsu mācības un mūsu skolotāji.

38 “Vācija, Vācija pāri visam” – pirmā rindiņa no Vācijas nacionālās himnas, sauktas arī par Vācijas dziesmu (Deutschlandlied) vai vāciešu dziesmu (Das Lied der Deutschen). Teksta autors – Augusts Heinrihs Hofmans fon Fallerslēbens (Fallersleben), mūzikas autors – Jozefs Haidns (Haydn).

39 “Karogus augšup!” – pirmā rinda no Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas himnas. Himnas teksta autors bija Horsts Vesels (Wessel). No 1933. gada Horsta Vesela dziesma bija jāatskaņo paralēli Vācijas himnai.

40 Vācu okupācijas laikā skolas programmās vēstures mācību priekšmetam vajadzēja veidot gan pret Vācijas politiku, gan baltvāciešu lomu Latvijā labvēlīgu attieksmi, veidot okupācijas režīmam atbilstīgu pasaules uzskatu. Sīkāk sk.: Zellis, K. Latviešu vēsturiskuma izpratnes rekonstrukcija nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā. No: Pēdējais karš: atmiņas un traumas komunikācija. V. Zelčes un M. Kaprāna red. Rīga: Mansards, 2011. 80.–97. lpp.

179Visvaldis Reimanis

Visvaldis Reimanis 1944. gads Ikšķilē

Kaspara Zeļļa komentāri

1944. gada pavasarī fronte Ikšķilei nāca arvien tuvāk un tuvāk.1 To varēja sadzirdēt pēc dunas no austrumiem, kas bija dzirdama visu diennakti, kļūdama arvien stiprāka. Kādu dienu virs Ikšķiles notika gaisa kauja. Mums, puikām, likās ļoti interesanti, ka augstu debesīs riņķo lidmašīnas un tarkšķina ar ložmetējiem. Neienāca prātā, ka kāda lode varētu trāpīt arī mums. Tika notriektas divas lidmašīnas. Viena degdama nogāzās uz muižas lauka un sadega tik pamatīgi, ka nekas nepalika pāri. Otra iegāzās Daugavā Ikšķiles salas lejasgalā.

Vācieši nopietni gatavojās Ikšķiles aizstāvēšanai.2 No vecās šosejas pie Danču kroga [Ozolu un Rīgas ielas krustojumā] līdz pat Daugavas malai tika izrakts prettanku grāvis. Grāvja rakšanai mobilizēja visus Ikšķiles iedzīvotājus no 12 gadu vecuma.

Vācieši rekvizēja pa vienai govij no katras saimniecības, kurām bija vairāk nekā divas govis. Govis kāva birzītē pie domes. Laikam jau vācu armijai bija švaki ar apgādi.

Ikšķiles stacijā uz rezerves sliedēm stāvēja sanitārais vilciens ievainoto transportēšanai. No Ikšķiles varēja redzēt, ka virs Ķeguma bija uzstādīti aerostati pret lidmašīnām. Pie visām mājām lika izrakt zemnīcas, nosakot, ka naktīs tur jāguļ, jo tad parasti notika uzlidojumi. Tā nu vienu nakti mūs pamodināja trīs sprādzieni. Izrādījās, ka Ikšķiles mācītājs bija aizmirsis aptumšot logus. Kāda krievu lidmašīna to bija uzcienājusi ar trīs bumbām, tomēr Dievs viņu pasargāja – viena bumba nokrita kādus 10 metrus no mājas pie akas, pārējās divas – klajā laukā. Citu nakti mūs atkal pamodināja lidmašīnu rūkoņa

1 Faktiski padomju uzbrukums Baltijas frontē sākās tikai 1944. gada 14. septembrī, kad gandrīz divu nedēļu kaujās (līdz 27.09.1944.) Sarkanās armijas daļām izdevās izlauzties līdz vācu aizsardzības līnijai “Sigulda” (Segevold), pie Daugavas izlaužoties līdz Lielvārdei. Dauga-vas pretējā pusē Sarkanā armija bija sasniegusi Baldoni. Uzbrukums Rīgas virzienā sākās 1944. gada 6. oktobrī, un tā laikā 8. oktobrī tika ieņemta Ikšķile.

2 Faktiski Rīgas aizstāvēšanai.

180 Visvaldis Reimanis

un sprādzienu duna. Izlīdām no zemnīcas un ieraudzījām, ka visa pamaleapgaismota zilā miroņgaismā – dega apgaismošanas lampas [?]. Krievu lidmašīnas bombardēja Cekules munīcijas noliktavas. Tad vācieši sāka savus postīšanas darbus. Nodedzināja Ikšķiles staciju un māju pie dzelzceļa pārbrauktuves; tika spridzinātas sliedes. Spridzinādami un dedzinādami vācieši aizgāja uz Rīgas pusi. Tālāk par Salaspili gan neesot tikuši, jo tur visi sagūstīti, tādēļ dzelzceļasliedes no Salaspils līdz Rīgai saspridzinātas netika. Ķegumā spēkstacijas turbīnās vācieši salēja cementa javu un saspridzināja tiltu. Pienāca pavēle visiem sagatavoties evakuācijai. Tā kā zem mūsu mājas bija sakņu pagrabs, tad mēs paslēpāmies tajā un pagraba lūku nomaskējām. Mani no pagraba vairs ārā nelaida, lai gan ļoti gribējās redzēt, kas ārā notiek. Laikam jau labi vien bija, jo vienu zēnu no Ikšķiles muižas nošāva. Birzītes malā, kur tagad skola, stāvēja viens vācu lielgabals, otrs stāvēja no kalna lejā pie Lejas ielas. Fronte pie Ikšķiles turējās apmēram diennakti. Visu laiku bija dzirdama kanonāde. Izšāva lielgabali. Bum! Bum! Tiem atbildēja katjušas3 zalve no Dubkalniem. Sarkanās armijas daļas bija izvietojušās Dubkalnos un meža malā; vācieši atradās pozīcijās pie Ādamiem, Kalnozoliem, Cīruļiem. Vienā brīdī viss palika klusu. Tēvs izlīda no pagraba izlūkot un atgriezies paziņoja: “Vācieši ir prom! Nav vairāk jāslēpjas!”Mēs atklājām, ka vācieši iztīrījuši mūsu vistu kūtiņu. Ap dienas vidu visa apkārtne bija pilna ar krievu karaspēku. Pa Daugavpils šoseju nebeidzamā straumē brauca automašīnas un gāja karavīri. Visās mājās iemitinājās Sarkanā armija. Mūsu mājā apmetās “SMERŠ”4, mūs sadzina vienā istabā un virtuvē. Tautas nams bija pilns ar karavīriem. Kaimiņos divās mājās iekārtojās štābs, Ikšķiles muižā – lidotāji. Starp muižu un Elkšņu skolu ierīkoja aerodromu. Arī pie Mūrakroga bija aerodroms kukuruzņikiem5. Svenskalnos izvietojazenītlielgabalu bateriju. Naktīs bija noteikta komandantstunda, ārā nedrīkstēja iet. Kādu vakaru noklausījos, ko tēvs stāsta par sarkanarmiešu “varoņdarbiem”. Kazarmās, laikam Laimdotās, tūlīt pēc atbrīvošanas ieradušies sarkanarmieši un teikuši, ka par atbrīvošanu ir arī jāsamaksā. Visus vīriešus nostādījuši pie sienas, bet sievietes izvarojuši. Starp tām arī septītās klases skolnieci Smaidu.

3 Katjuša (Катюшa) – Sarkanās armijas reaktīvo mīnmetēju mašīnu “poētisks” nosaukums (faktiski – БМ-8, БМ-13, БМ-31).

4 Smerš (krievu val. СМЕРШ – saīsinājums no “Смерть шпионам” (Nāvi spiegiem) – Sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldei pakļautās vienības. Veica izlūkošanas/pretizlūkošanas, kā arī represīvas funkcijas armijas aizmugurē.

5 Domāti padomju armijā lietotie У-2/ПО-2 biplāni, kurus izmantoja kā nakts bumbvedējus.

181Visvaldis Reimanis

Baumoja arī par citām izvarotām sievietēm, bet viņas, šķiet, baidījās un kautrējās par to runāt.

Kritušos sarkanarmiešus apbedīja ātri, virs kapiem uzstādīja obelisku ar zvaigznīti galā. Vāciešus, kuri bija krituši, gan apglabāja pēc tam, kad tie sāka smakot, un turpat, kur krituši.

Mācības skolā sākās tikai oktobra beigās. Tā kā jaunu mācību grāmatu nebija, tad no sākuma nācās mācīties no vācu laikā izdotām grāmatām, kuras savāca un no tām izplēsa nevajadzīgās lapas. Jaunās grāmatas parādījās tikai ap jauno gadu un arī tad visiem nepietika. Klasēs bija diezgan vēsi, jo logi bija aizstikloti ar stikla atgriezumiem. No rītiem lūgšanas vietā bija rīta rosme. Ar pārtiku bija sliktāk kā pie vāciešiem. Naudas nebija, veikala arī no sākuma nebija, arī darba nebija. Ēšana sanāca tikai vienu reizi dienā. Maizes kukulītis – ķieģelītis Rīgā maksāja 60 līdz 70 rubļu. Pavasarī, kad tēvs sāka strādāt, kļuva labāk. Sarkanā armija barojās ar amerikāņu konserviem un koncentrātiem, visās malās mētājās konservu bundžas ar uzrakstiem angļu valodā.6 Autotransports sastāvēja no amerikāņu studbekeriem, vilīšiem un dodžiem.7 Krievijā ražotās automašīnas ZIS un GAZ8 bija maz. Arī Sarkanās armijas atbrīvotāji nebija neko labāki par vāciešiem. Kad no mūsmājām aizvācās SMERŠ, atbrauca automašīna pēc mūsu mēbelēm, kas kādam komandierim bija iepatikušās. Mātei draudējušiar automātu, viņa stāvējusi ar slotas kātu durvīs un mantas nav devusi.Laikam jau kauties un šaut uz trīs bērnu māti bija drusku par traku, tāpēc aizvākušies. Vēlāk pie mums apmetās dzīvot divi krievu virsnieki. Tie bija cilvēcīgāki. Viņi pastāstīja, ka kādu laiku pa Latviju braukājusi karavīru sirotāju banda ar bruņutransportieri un divām automašīnām. Braukājuši pa viensētām un ņēmuši visu, kas ienācis prātā. Beidzot viņus pie Salaspils sagūstījuši. Bijusivesela kauja. Kāds krievu sakāmvārds skan: mārrutks nav saldāks par rutku.9 Tas pats jāsaka par abām varām.

P. S. Visu, ko esmu uzrakstījis, es redzēju un dzirdēju astoņu gadu vecumā. Gribat – ticiet, gribat – ne.

6 ASV pēc t.s. lendlīzes (angļu val. lend-lease) sistēmas PSRS piegādāja gan kaujas tehniku, gan pārtiku.

7 Domāti lendlīzē saņemtie amerikāņu automobiļi – kravas automobiļi Studebaker un Dodge un apvidus automobiļi Willys MB.

8 ZIS (ЗиС, Завод им. Сталина), GAZ (ГАЗ, Горьковский автомобильный завод) – padomju automobiļu ražotnes.

9 Krievu val.: “Xрен редьки не слаще!”

182

Pretošanās organizācijas Latvijas sargi Centrālā štāba uzsaukuma fragments. 1944. gada septembris

183Jānis Dubrovskis

Jāņa Dubrovska1

atmiņasAtskatotiesuz bijušo...

1 Kaspara Zeļļa komentāri

Kaut arī pēc 2. pasaules kara aizritējuši daudzi gadu desmiti, ikvienam no mums, kam nācās ostīt pulvera smaku un piedzīvot kara šausmas, to tālo dienu notikumi neizgaist no atmiņas.

Skolas gaitas sāku 1937. gadā Palsmanes pamatskolā. Kad 1940. gadu sākumā ar ģimeni pārbraucu dzīvot uz Ikšķiles Jesperiem, vēlāk uz Ataugām, mācījos Elkšņu skolā, pēc tam – Salaspils sešgadīgajā pamatskolā, kurupabeidzu 1943. gadā. Rudenī uzsāku mācības Grāmatrūpniecības skolā Rīgā, taču skolu neizdevās pabeigt, jo 1944. gada augusts mums, 1927. gadādzimušajiem jauniešiem, bija liktenīgs – vācu armija bija izsludinājusi mobilizāciju.2

Saņēmu pavēsti ierasties iesaukšanas punktā Rīgā, Strēlnieku ielā. Mūs, pamatskolu tikko beigušos puikas, kuros kūsāja enerģija un dzīves dziņa, pārbaudīja iesaukšanas komisija, ietērpa zilpelēkos apģērbos un sadalīja grupās. Skaitījāmies gaisa spēku izpalīgi. Dažas dienas pavadījām iesaukšanas punktā. Tad manu grupu iesēdināja vilcienā. Skandējot atvadu dziesmu “Kad, šķiroties no tēva mājam...”,3 devāmies Daugavpils virzienā. Dziesmas arī turpmāk bija mūsu uzticamās pavadones. Ceļš vijās pa jau agrāk redzētām vietām garām Saulkalnei, Ikšķilei, līdz sasniedzām galamērķi – Koknesi. Grupu izmitināja muižā Pērses upes krastā. Mums izdalīja zirgus ar ratiem. Virsnieki uzdeva darbus – kopt,

1 Jānis Dubrovskis dzimis 1927. gadā Rēzeknes apriņķa Bukmuižas pagasta Eisāku ciemā. 1933. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Vidzemē (sākumā Rīgā, tad Palsmanē, 1941. gadā – Ikšķilē). Šajās atmiņās Dubrovskis apraksta savas karagaitas, krišanu Sarkanās armijas gūstā, izsūtīšanu uz Tālajiem Austrumiem un dažas pirmās dienas karagūstekņu nometnē. 1952. gadā pēc atbrīvošanas no apcietinājuma viņš atgriezās Ikšķiles Ataugās. Jānis Dubrovskis miris 1999. gadā.

2 1944. gada augustā ap 4000 pilngadību nesasniegušo 1927. un 1928. gadā dzimušo jauniešu iesauca gaisa spēku izpalīgos (Luft waff en Helfer), galvenokārt zenītartilērijas apkalpju papildi-nāšanai.

3 “Šķiroties no tēva mājām” – latviešu leģionāru dziesma.

184 Jānis Dubrovskis

barot un tīrīt zirgus, turēt pajūgus jebkurā brīdī braukšanas kārtībā. Ar tiem mēs pārvadājām zenītartilērijas munīciju uz staciju un krāvām to vagonos. No darba brīvajā laikā notika militārās apmācības, kurās bija ļoti stingra disciplīna. Apmācības pēc virsnieka pavēles notika ar pārskrējieniem, gulšanos, līšanu uz vēdera, rokasgranātu mešanu no dažādiem stāvokļiem un šaušanu, lai iemācītos apieties ar ieročiem kaujas apstākļos un lai zinātu, kā sargāt savas dzīvības. Ierindā soļojām ar dziesmām. Tā sākās manas karagaitas, kas augusta dienās tiešām bija jaukas.

Pēc neilga laika Koknesei tuvojās fronte. Saņēmām pavēli doties uz Glāžšķūni (apdzīvota vieta Rembates pagastā). Pēc nelielas atpūtas braucām tālāk uz Rīgas pusi pa man ļoti pazīstamām vietām. Tā iebraucām Ikšķiles Ankeršmitos, kas atradās blakus Rēžu Eida mājām (ar Eidi kopā gājām Elkšņu skolā). Te, Ikšķiles pagastā, atkal mācības un zirgu kopšana. Tad mūs, desmit puišus, pārcēla uz netālo Bikšu saimniecību, kas bija kaimiņos Ataugām – manas ģimenes dzīvesvietai, un tur pavadījām dažas dienas. Tās bija kā atvadas no piederīgajiem. Atkal devāmies ceļā ar saviem pajūgiem.

Braucām cauri mežiem, svešām vietām, nezinot, uz kurieni. Jaunā apmešanās vieta izrādījās vecs krogs netālu no Vangažu stacijas. Kopām savus zirgus, apguvām kaujas mācības, bet galvenais bija smagais darbs – mums bijajāved pajūgos no meža uz staciju kastes ar munīciju un jāiekrauj tās vagonos. Mēs, latviešu puikas, smagi strādājām, bet komandēja mūs vācieši. Steiga bija liela, jo strauji tuvojās fronte. Atkal ar saviem pajūgiem devāmies ceļā uz Ropažu staciju. Noliktavās apmainījām ratus, iekrāvām vagonos un uz dzelzceļa platformām savas mantas un braucām uz Rīgu. Vēl šodien man atmiņā vecā Zasulauka stacija, kur mūsu ešelons nostāvēja veselu dienu. Pa Tapešu ielu staigājot, pie sevis klusībā pārdomāju visādas rīcības iespējas – tik ļoti gribējās pie tēva un mātes tikt! Sarkanā armija jau bija pie Rīgas vārtiem kaut kur Juglas apkārtnē. Sapratu, ka lieta ir ļoti nopietna un atpakaļceļa vairs nav. Vakara pusē sastāvam piekabināja lokomotīvi, un ar spalgu svilpienu smagi piekrautais vilciens devās ceļā.

Brauciens nebija pārāk garš – tikai līdz Smārdei. Apmetāmies netālu no stacijas lielās lauku mājās. Man uzdeva braukt pie saimniekiem vākt sienu un auzas zirgiem, maizi, speķi un pienu – karavīriem. Mums nekur neatteica. Par to vēl šodien esmu pateicīgs šiem lauku māju saimniekiem. Spilgtā atmiņā palicis dzirnavnieks. Pa ceļiem pajūgos un automašīnās brauca daudz bēgļu ar lopiem. Arī vācu karavīri dzina govju barus.

185Jānis Dubrovskis

Smārdē no šķembas rokā guvu nelielu ievainojumu. Man uzlika pārsēju, un es pārstāju par brūci domāt, jo saņēmām pavēli doties uz citu vietu. Ceļā man palika slikti: ļoti sāpēja un līdz elkonim satūka savainotā roka – bija sākusies asinssaindēšanās. Kad vakara pusē iebraucām Kandavā, vācu ārsts roku apskatīja un steidzīgi nosūtīja mani uz hospitāli Kuldīgā. Hospitāļa ķirurgs ieteica amputēt roku līdz elkonim, jo asinssaindēšanos grūti ārstēt. Tā kā kategoriski atteicos no amputācijas, tad ārsts veica kādu operāciju un ar intensīvu rīcību panāca, ka šodien, paldies Dievam, man abas rokas ir veselas!

Kuldīgas hospitālī iepazinos ar kādu leģionāru no Vaiņodes, kurš bija zaudējis kāju un ar kuģi tika sūtīts uz Vāciju. Viņš uzrakstīja vēstuli radiem un lūdza tiem paziņot par viņa stāvokli. Diemžēl man nebija lemts lūgumu izpildīt, jo līdz Vaiņodei es netiku, bet vēlāk gūstekņu nometnē man atņēma visu, arī šo vēstuli. Pēc dažām nedēļām mani izrakstīja no Kuldīgas hospitāļa un nosūtīja atpakaļ uz karaspēka daļu. Kara komandantūrā man pateica, ka daļa atrodas pie Skrundas Rudbāržu muižā. Sveiks un vesels devos uz lielceļu – žandarms priekš manis apturēja pirmo automašīnu, kas brauca uz Skrundu, – un laimīgi es nokļuvu savā karaspēka daļā. Runāja, ka pie Saldus notiekot lielas kaujas, kur cīnoties latviešu leģionāri.

Pēc neilga laika devāmies uz Liepāju. Domājām, ka ar kuģi mūs vedīs uz Vāciju. Izbraucām cauri Aizputei. Ceļā bieži sastapām žandarmu4 kontroli. Beidzot aiz Marijas dzelzceļa stacijas noguruši iebraucām kādās mājās un tur arī apmetāmies. Tāpat kā iepriekš, arī šeit man bija uzdevums kopt zirgus, kopā ar vācu virsnieku braukt pie saimniekiem pēc siena un auzām, kā arī pievest pārtiku mūsu daļai. Labība bija jau novākta un savesta šķūņos, sākās tās kulšana. Mēs piedalījāmies talkās tur, kur mūs aicināja. Mājas saimnieks bija labs cilvēks, viņa dēlam Jānim arī bija septiņpadsmit gadu, bet saimniece ilgstoši gulēja slima. Pie viņas istabā mūs, latviešus, ielūdza svinēt 1944. gada Ziemassvētkus. Šeit sagaidījām arī jauno – 1945. gadu.

Agrā februāra rītā saņēmu pavēli doties uz fronti. Braucu uz Liepāju, no turienes caur Durbi uz Ilmājas staciju. Tur, Paplakas kalna pakājē, atradās zenītartilērijas daļa. Mani nozīmēja vienā no daļas baterijām. Tā es kļuvu “zenītnieks”. Uzturs šeit bija labs, par apgādi nevarēja žēloties. Pie Paplakas kalna bieži notika niknas kaujas un uzlidojumi vācu pozīcijām.5 Visapkārt krita bumbas, dunēja ložmetēju kārtas un uzbruka krievu tanki. Cīņas bija

4 Kara lauka žandarmērija (Feldgendarmerie) – vācu armijas militārā policija.5 1945. gada janvārī–februāri Kurzemē notika t.s. piektā Kurzemes lielkauja.

186 Jānis Dubrovskis

patiešām trakas. Atvairīju nāves bailes, kā spēju, jo sapratu, ka nav kur bēgt... Paldies Dievam, es netiku skarts! Biju jau mīdījis slīkšņu dubļus un bridis staignos purvājus, un zaudējis daudz labu draugu. Vai nāve atkal klīst apkārt? – tādas domas uzmācās katru mirkli, kad sākās kaujas.

Kādu dienu man sākās stipras zobu sāpes – rāpies kaut pa sienu! Nebija jau arī kur rāpties, jo kauju atelpas brīžos gulējām bunkuros ar ļoti zemiem griestiem. Feldšeris apskatīja zobus un nozīmēja mani uz lazareti, kas atradās apmēram trīs kilometrus no frontes līnijas. Nokļūt tur varēja, pārejot pakalnu. Krievi, pamanījuši mani, atklāja uguni. Apkārt svilpa lodes, krita šķembas. No uztraukuma zoba sāpes vairs nejutu, vien siltu mitrumu kreisajā kājā zem ceļgala un – laimīgi nokļuvu lazaretē. Dakteris izrāva man zobu un, apskatījis kāju, teica: “Tu esi laimīgi ticis sveikā, jo lode nav skārusi kājas kaulu!” Viņš pārsēja ievainojumu un lika man palikt lazaretē. Naktī man strauji sāka celties temperatūra – uzkāpa pāri par četrdesmit diviem grādiem! Četras diennaktis ārsts gandrīz neatgāja no manis. Viņam visu mūžu esmu pateicību parādā. Kad sāku justies labāk, mani nosūtīja atpakaļ uz daļu. Tagad biju piesardzīgāks, pakalnu apgāju ar līkumu un laimīgi nokļuvu pie sava lielgabala.

Atkal atrados frontes līnijas ikdienas kaujās. Neskatoties uz to smagumu, savas pozīcijas mēs tomēr noturējām, lai gan bija daudz kritušo. Bija arī šausmu brīži. Paldies Dievam, liktenis man nebija lēmis atstāt šo pasauli kaujas laukā.

Tā pienāca 1945. gada 6. maijs, kad mums paziņoja, ka Hitlers miris.6 Bijām neziņā – kas notiks tālāk? 8. maijā mūsu vācu komandieris paziņoja, ka karš beidzies un vācieši kapitulējuši.7 Tajā dienā uzlidojumu un uzbrukumu bija visvairāk, bet mēs tomēr palikām savās pozīcijās. Brīžiem domāju, ka ilgstošo sēdēšanu pie lielgabala tēmēkļa neizturēšu. Pārējie apkalpes locekļi pienesa munīciju un pēc komandas šāva. Tā pēdējā kara dienā, neatstājot pozīcijas, dabūjām kārtīgi izšaudīties.

9. maijā pienāca pavēle ar visu kaujas ekipējumu un ieročiem doties uz Liepāju. Ceļā starp Gaviezi un Grobiņu mūs apturēja krievi un pavēlēja nolikt ieročus, atdot lielgabalus, automašīnas, kuras vilka lielgabalus, kā arī virtuvi. Tad ierindā jau kā karagūstekņus mūs dzina uz Liepāju. Naktīs mazliet nosnaudušies, ceļu turpinājām. Mums pielika stingru apsardzi, kas brīdināja, ka šaus, ja kāds izies no ierindas. Visu laiku mūs apsaukāja par fašistiem.

6 Ādolfs Hitlers pašnāvību izdarīja 1945. gada 30. aprīlī, Kurzemē ziņa par Hitlera nāvi atklātībā tika paziņota 3. maijā. Sk.: Lielvācijas Vadonis kritis. Laika Balss, 1945, 3. maijs.

7 Kurzemē vācu armija kapitulēja 1945. gada 8. maijā plkst. 14.00.

187Jānis Dubrovskis

Liepājā katru no mums uzskaitīja, pratināja, atņēma personiskās mantas –piezīmju grāmatiņas ar adresēm, dienasgrāmatas, fotogrāfijas, zīmuļus, gredzenus, pulksteņus un mūzikas instrumentus (ja kādam tie bija). No Liepājas mūs dzina uz Kretingu.8 Tur uz kādu nedēļu tikām nometināti sagrautā mūra mājā bez jumta, līdz latviešus atdalīja no vāciešiem. Nezinu, kur viņi palika, bet mūs lopu vagonos sūtīja uz Jelgavu. Gulēt nevarējām, jo bijām saspiesti. Nezinājām arī, uz kurieni mūs ved. Teica, ka tepat pa Latviju. Cerējām, ka mūs atbrīvos, taču diemžēl rūgti kļūdījāmies. Jelgavā mūs ievietoja lēģerī, kur rūpīgi pārbaudīja, pārskaitīja vairākas reizes, izlaida caur pirti un “utūzi”. Pēc stingrām pārbaudēm atkal veica uzskaiti, līdz nonācām aizrestotos dzelzceļa lopu vagonos. Ešelonā bija aptuveni 3000 latviešu, lietuviešu un igauņu.

Brauciens no Jelgavas cauri Krievijai uz Tālajiem Austrumiem, pāri Urāliem, šķērsojot Sibīriju, ilga no maija beigām līdz jūlija sākumam. Pieturas vietās rītos un vakaros mūs pārskaitīja – vai kāds no gūstekņiem nav aizbēdzis. Uzturs bija ļoti slikts, dzeramo ūdeni saņēmām pieturas vietās; reti gadījās to dabūt vairāk, lai nomazgātos. Vienu reizi Krasnojarskā mūs izsēdināja no vagoniem un aizveda uz pirti. Bija pēdējais laiks, jo bijām neizsakāmi netīri, daudzi arī utaini. Nodzina bārdas, matus un spalvas visās vietās. Otro reizi mūs izlaida no vagoniem Līgo vakarā. Vilcienu apstādināja starp stacijām, krūmiem apaugušā stepē, kurai, kā likās, nebija ne gala, ne malas. Gaisā sajutām Jāņu noskaņu, tomēr līgo dziesmas neatskanēja, jo mums stingri aizliedza trokšņot. Garastāvoklis visiem bija ļoti nospiests. Brauciena laikā pie vagona lodziņiem dežurējošie gūstekņi arvien biežāk ziņoja par dzeloņdrāšu iežogotām nometnēm, kas redzamas dzelzceļa malā. Minējām: kura no tām būs paredzēta mums? Vai tiešām mūs vedīs līdz pašai Vladivostokai?

Jūlija sākumā iebraucām Vladivostokā – pilsētā starp kalniem Klusā okeāna krastā. Pēc kārtējās pārbaudes kāpām kuģī, un atkal mūs veda nezināmā virzienā, bet nu jau pa Kluso okeānu. Pa ceļam uznāca stipra vētra, kas plosījās četras dienas. Lielo kuģi viļņi spēcīgi cilāja. Daudzus mocīja jūras slimība. Tie, kas to neizturēja, bija lemti okeāna dzelmei. Es, par laimi, trāpījos kuģa vidusdaļā, kur šūpošanu tik daudz neizjutu.

Beidzot bijām galā – Sovetskaja Gavaņā.9 Pēc izkāpšanas mums lika nogulties un brīdināja, ka katru, kas mēģinās piecelties kaut sēdus, sagaida lode.Varēja redzēt, ka sargiem no mums ir bail, lai arī bijām neapbruņoti un

8 Kretinga – pilsēta Lietuvas rietumos, netālu no Klaipēdas.9 Sovetskaja Gavaņa (krievu val. Советская Гавань) – pilsēta Habarovskas apgabalā Krievijā.

188 Jānis Dubrovskis

novārguši. Tiesa, arī sargu nebija daudz. Pakāpeniski, ap 100 cilvēku grupās, mūs veda uz pārsūtīšanas nometni – peresilku,10 kurā ieslodzītos reģistrēja un sadalīja pa darba nometnēm.

Mūs ievietoja barakās ar divstāvīgām lāvām. Vakariņās un brokastīs saņēmām pa katliņam paplānas zivju zupas un maizes gabalu. No rīta mūs veda uz pirti ārpus nometnes. Drēbes nodevām atutošanas kamerā. Kamēr tās karsējās, pie friziera tiku vaļā no matiem. Kad mums bija nodzītas arī bārdas un pārējie ķermeņa apspalvojumi, varējām doties zem karstas dušas un ar izsniegto ziepju gabaliņu nomazgāties. Pirts apkalpojošais personāls bija privātpersonas, kas lielākoties bija 1941. gadā izsūtītie latvieši un igauņi. Tāpēc pārsteidza viņu šur tur dzirdamie ļaunie izsaucieni: “Fašisti! Esesieši!” – ar kādiem mūs apveltīja tautieši. Visiem bija jāiziet arī ārstu komisijas apskate. Pēc tās pārbaudītos pārveda no nometnes teritorijas uz pastāvīgo mītnes vietu, tomēr līdz vakaram liela daļa gūstekņu nepaspēja stāties mediķu priekšā – manai grupai nācās peresilkā pavadīt vēl vienu nakti. Pārrunājām ārstu iespējamos spriedumus par mums. Viens otrs atcerējās savas hroniskās kaites, sirds vai citu orgānu slimības un cerēja, ka tās tiks ievērotas. Taču no rīta viss norisinājās tik ātri, ka jau dienas vidū medicīniskā apskate bija izieta. Jutāmies gauži vīlušies, jo cerējām uz nopietnu veselības pārbaudi. Procedūra bija pavisam vienkārša: jānostājas ārsta priekšā, jānolaiž bikses un jāparāda pliks dibens. To aplūkojot,dakteris noteica darbaspēju kategoriju – pirmo, otro vai trešo. Kā vēlāk uzzinājām, pirmajā kategorijā ieskaitīja tos, kam uz sēžamvietas bija tik daudz miesas, ka to varēja viegli saņemt pirkstos un pavilkt. Otrā kategorija pienācās tiem, kuriem miesu gan varēja satvert, bet tā nebija pavelkama, bet trešā –kam miesas bija par maz, lai to saņemtu starp pirkstiem. Bijusi arī ceturtā kategorija – distrofi ķi vai lēģera žargonā dahodjagi, kam pat sēžamvietā bija vienīgi kauli un āda. Sieviete paraudzījās uz manu dibenu, noprasīja, kā jūtos, bet, atbildi neklausīdamās, noteica: “Otrā kategorija!” Viss! Cauri! Dakteri, izrādās, tā “iestrādājušies”, ka manas darbaspējas noteica, pat roku nepieliekot...

Ilgi spriest un dusmoties par šādu apskati nepaguvām. Drīz vien stājāmies kolonnā (200–300 vīri) un, pie vārtiem saskaitīti, devāmies ceļā. Mūs apsargāja puiši ar ziliem uzplečiem, laiviņām galvā un durkļotām šautenēm rokās. Sargu bija diezgan daudz un viņu izturēšanās – rupja. Gājām starp mežiem apaugušiem pakalniem. Ceļa malā sastājušies cilvēki privātās drēbēs, galvenokārt puišeļi,

10 Tulk. no krievu val.: pārsūtīšana.

189Jānis Dubrovskis

korī klaigāja: Vņimaņije, vņimaņije, prijehaļi zveri iz Germaņiji!11 Virzoties lejup no kāda kalna, nelielas ielejas pretējā pusē ieraudzījām nometni. Tas tad bija mūsu nākamais mājoklis, kurā jau tikām gaidīti, jo redzējām, ka sargi sakāpa savos torņos. Virs ieejas vārtiem uz lielas koka plāksnes bija primitīvi uzkrāsota dižena lokomotīve, aiz tās perspektīvā redzami pasažieru vagoni, tādēļ spriedām, ka darbs būs pie dzelzceļa izbūves. Vārti atvērās, notika tradicionālā skaitīšana, tad iegājām nometnē.

Aiz vārtiem mūs satupināja klajā laukumā. Pie priekšā noliktiem vairākiem galdiem nosēdās virsnieki. Visapkārt stāvēja sargi ar durkļotām šautenēm. Nelielās grupiņās mums bija jāiet pie galdiem un atkal jāizģērbjas pilnīgi kailiem. Kamēr viens pārbaudītājs rūpīgi izčamdīja drēbes un atņēma visu, kas bija kabatās, otrs pārbaudīja ķermeni, ielūkojās pat dibenā. Pēc daudzajām kratīšanām man palika vien katliņš un karote.

Pārbaudi un uzskaites procedūru izgājušos pulcināja laukuma otrā malā un sadalīja brigādēs. Pēc pāris stundām devāmies uz barakām. Katrā no tām bija divas vienlīdz lielas telpas, kurās iemitināja pa brigādei – 40 līdz 50 cilvēkus; ārējās ieejas durvis uz nelielu priekšnamiņu bija tikai vienas. Telpas vidū atradās skārda krāsns, vienā ārsienā – divi nelieli lodziņi, tādēļ telpā valdīja pustumsa. Gulēšanai bija divstāvu lāvas. Man izdevās ieņemt vietu vienā stūrī augšējā stāvā. Vakarā pēc kārtējās kratīšanas un pārskaitīšanas mums lika iznākt no barakām, sastāties pa brigādēm – no mūsu vidus nozīmēja pavārus, ūdens vārītājus, pirtniekus u.c. darbu veicējus nometnē. Uz cietajām lāvām gājām gulēt tukšiem vēderiem.

Mūsu nometne bija izvietota piekalnē. Dzīvošanai divas barakas bija tās augšpusē, lejpusē – viena, nedaudz mazāka, kurā divas trešdaļas bija ierādītas brigādei, bet pārējā daļa – smagiem slimniekiem. Nometnes galā bija baraka ambulancei un pirtij. Lejup no tās – nojume un baraka ar telpām virtuvei un ēšanai. Ūdeni pieveda pajūgos koka mucās. Nevārītā veidā ūdeni dzeršanai nevarēja lietot. Nometnes vienā stūrī atradās liels katls tā vārīšanai. Katlā bija ieliktas skujas, lai nesaslimtu ar cingu.

Nometnes ārpusē pie vārtiem bija neliela divstāvu māja sargiem. Tai bija telefona līnijas savienojums ar Vaņino.12 Apsargājamās teritorijas stūros bija sargtorņi, starp tiem no malkas šķilām sakrauti ugunskuri, kurus, iestājoties tumsai, aizdedzināja, lai apgaismotu žogu. Sargtorņos karājās sliedes gali, lai

11 Tulk. no krievu val.: Uzmanību, uzmanību, atbraukuši nezvēri no Vācijas!12 Vaņina – ostas pilsēta netālu no Sovetskaja Gavaņas.

190 Jānis Dubrovskis

sargi, tos klaudzinot, varētu sazināties. Naktī ik pa brīdim sardzes priekšnieks ar āmuru spēcīgi uzsita pa sliedes gabalu, kas karājās pie sardzes mājas. Zvanveidīgajai skaņai atbildēja sargs no pirmā torņa, tad no nākamā torņa un tāvisapkārt žogam pulksteņa rādītāja virzienā. Tā sardzes priekšnieks pārliecinājās, ka visi sargi ir modri savās vietās un neviens nav iemidzis. Pie regulāras zvanīšanas naktīs, tāpat kā pie skaitīšanas, izejot ārpus nometnes un tajā atgriežoties, mēs pieradām kā pie neatņemamas dzīves sastāvdaļas. Divreiz dienā pārskaitīja arī tos, kas palika nometnē.

No rīta, pēc ierindas un saskaitīšanas, mums paziņoja, ka darbā vēl nevajadzēs iet – būšot pirts un potēšana pret lipīgām slimībām. Brokastīs – maizes gabaliņš, šķidra zivju zupa un vidēja lieluma siļķe, kura vienīgā radīja sāta sajūtu un tika noskrubināta līdz pēdējai asakai. Sagājām barakās, lai vēlētu brigadieri. Pēc ilgām pārrunām par to kļuva mūsu bijušais vagona vecākais: viņš tāds apķērīgs, tādēļ pratīšot labi uzskaitīt paveiktā darba daudzumu, no kā būšot atkarīgs izsniedzamo pārtikas devu lielums. Pusdienās saņēmām to pašu zivju zupu un vēl pa karotei miltu putras, ko vairums iekratīja zupā, spriežot, kaputra ir tās pašas zupas biezumi, no kuras nosmelts šķidrums. Pēc tam gājām pirtī nomazgāties un atdevām savas drēbes karsēšanai. Ūdens pirtī bija tikai mēreni silts, arī drēbes faktiski tika vien pasildītas. Pēc tam ambulancē katrs saņēmām poti mugurā. Uz mūsu jautājumu par potes nolūku feldšeris un medmāsa atbildēja, ka tā esot pret visām slimībām – holeru, malāriju, dizentēriju utt. Šļirces netika sterilizētas, bet tāpat vien noskalotas siltā ūdenī. Līdz gulētiešanai varējām būt brīvi. Daži likās gulēt, citi, salasījušies pulciņos, sarunājās. Vakariņās atkal šķidrā zupa, un tā tas turpinājās līdz dienai, kad beidzās mūsu ieslodzījuma laiks un varējām doties mājup.

Nākamajā rītā pēc brokastīm laukumā sastājāmies rindās pa četri vešanai uz darbu. Kad, izejot pa vārtiem, bijām saskaitīti, sargi (4 līdz 5 uz apmēram 50 cilvēkiem) norunāja nemainīgo formulu: “Soli pa kreisi vai soli pa labi uzskatām par bēgšanas mēģinājumu un šaujam bez brīdinājuma!” Līdz darba vietai pie dzelzceļa bija jāiet daži kilometri pa ceļu cauri nelieliem koku puduriem. Drīz ieraudzījām jūru un ar krūmiem apaugušas kāpas, netālu arī dzelzceļu. Mums uzdeva nolīdzināt sliežu uzbēruma slīpās malas un gar tām izrakt grāvjus ūdens novadīšanai. Klinšainās zemes dēļ darbs bija diezgan grūts. Vajadzēja strādāt ar laužņiem, cērtēm un lāpstām, kas šeit bija jau iepriekš atvestas. Mūs sagaidīja darba vadītājs, kas pēc darba uzdošanas aizgāja. Sargus padarītais neinteresēja, galvenais, lai neviens neaizbēgtu. Dienas vidū ar pajūgu atveda miltu zupu

191Jānis Dubrovskis

un prosas biezputru. Ēdienam nebija nekāda sāta, un puiši pusnopietni un puspajokam sprieda, ka, šādi barojot, vēderu vajadzēs atvieglot labi ja reizi nedēļā. Pievakarē atnāca darbu vadītājs – prorabs – un kopā ar brigadieri fi ksēja padarīto. Tad devāmies atpakaļ uz nometni, kur pie vārtiem mūs saskaitīja un pārbaudīja, vai nenesam kaut ko aizliegtu.

No smagā darba un sliktā uztura drīz nokritos svarā no 68 līdz 47 kilogramiem. Tikai pateicoties draugam, kurš iedeva zāles no vietējiem augiem, mana veselība uzlabojās un es spēju strādāt. Bez darbiem uz dzelzceļa reizēm rudenī bija jādodas uz malkas sagādi taigā. Tur mēs dabūjām saēsties salnās apsalušas, lielas, garšīgas brūklenes.